Un tagadējo ēku tad būs iespējams rekonstruēt, lai izveidotu tur piemērotas telpas vecajiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem un citām speciālām vajadzībām. Kamēr šīs ieceres realizējas, pansionāta vadītāja labprāt izrāda ik stūrīti, kā vecā muižas ēka un tās apkārtne iekārtota, lai ērti un mājīgi būtu gan vecajiem ļaudīm, gan arī personālam. Pansionāts kļūs eiropeisks Rokaižu pansionāts darbojas jau no 1947.gada, un telpas, kurās šobrīd dzīvo vecie ļaudis, atrodas ap 220 gadu vecā muižas ēkā un tās palīgēkās, kas celtas no skaistiem laukakmeņiem un izstaro gadsimtu elpu. Kādreiz – astoņdesmito gadu beigās veco ēku bija plānots nojaukt un tās vietā sāka celt vairākas blokmājas, kurās bija paredzētas ap 300 vietu psihoneiroloģiski slimiem cilvēkiem, gan dzīvojamās mājas personālam. Deviņdesmito gadu sākumā celtniecību pārtrauca, un nu tās kā pusgruvuši grausti bojā apkārtējo izskatu. Vairākas no tām nāksies nojaukt, bet vienā šobrīd notiek rekonstrukcija. Tā paredzēta četrās kārtās, šobrīd norisinās jau trešā – ārpuse ir sakārtota un sākti iekšdarbi. Vadītāja skaidro, lai tik tālu tiktu, talkā nākuši pat draugi no Šveices. Bet nupat, lai iemītnieki varētu pēc iespējas ātrāk pārcelties uz jaunajām telpām, Rajona padome ņems 160 tūkstošu latu lielu kredītu no Valsts kases. "Kad jaunā ēka būs iekārtota, tur apstākļi būs kā Eiropā – katrā istabiņā ne vairāk kā divi cilvēki un būs arī daudz lielākas nekā līdz šim citas ērtības," E.Lasmane jau redz nākotni, piebilstot, ka citādi te strādāt nevar. Savukārt citu valsts investīciju – 40 tūkstošus latu – paredzēts iztērēt, lai jaunajā ēkā iekārtotu aprūpes centru cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Arī vecā ēka gaida rekonstrukciju. Palīgsaimniecība palīdz izdzīvot Agrākajos gados iedibinātā kārtība, ka gandrīz katram uzņēmumam bija sava saimniecība, bet tādiem kā pansionāti gandrīz visiem, Rokaižos joprojām pastāv un, kā atzīst vadītāja, palīdz izdzīvot. Viņa spriež, vai tik Rokaižu pansionāts nebūs pēdējais šāds mohikānis – neesot dzirdēts, ka vēl kāds šo saimniecību būtu saglabājis. Viņiem ir gan govis, gan cūkas, gan jaunlopi, viņi audzē graudus lopu barošanai un paši stāda kartupeļus. Kad esam kādu laiciņu runājušies, vecie ļaudis sēžas pie galda. Pusdienās pasniedz skābeņu zupu un biezpiena sacepumu ar ābolu ķīseli. Ļoti garšīgi – kā mājās! Vadītāja saka: "Viss, kas šodien ir galdā, ir no pašu saimniecības! Pat skābenes ir pašu izaudzētas." Pienu, ko dod 9 govis, pansionāta iemītnieki nespēj patērēt, tāpēc to pārstrādā gan krējumā, gan biezpienā. Tā ir vadītājas iniciatīva – viņa ir diplomēta piensaimniecības speciāliste, kura šeit Kurzemē nonākusi no Vidzemes. Dzimusi un augusi piensaimnieku ģimenē. Viņa atceras, kā pansionātam uzdāvināts pirmais piena separators. Kad tas sabojājies, dabūts cits, bet tad draugi no Šveices uzdāvinājuši to, kas darbojas joprojām. Kad ieejam virtuvē, saimnieces informē, ka tam sabojājusies gumija. "Tā jānomaina!" vadītāja lietpratīgi saka. Un rāda, kā no slimnieku kopjamā galdiņa statīva izveidota iekārta, kurā gatavo biezpienu. Un pašu biezpiens – ziniet, cik garšīgs! Un turpat arī ābeļdārzs – viss, ko vajag! Kad vecīši sasēdušies pie pusdienām, vadītāja pārrauga, vai visi, kas var, atnākuši, un noskaidro, kāpēc kāds no viņiem nav. "Ak, viņi ir pie govīm, viņiem pusdienas aizvedīs uz lauku," viņa atceras. Un paslavē arī citus, kas mizojuši kartupeļus, kas strādājuši pie citiem darbiem. Un vēlāk vadītāja ar rūgtumu atzīstas, ka par to strādāšanu tā atklāti nemaz nedrīkstot runāt – atnāks vēl kāda pārbaude un tad viņai atkal būs rājiens. "Bet tie cilvēki grib kaut ko darīt," viņa saka. "Viņi lielākā daļa visi ir strādājuši savās saimniecībās vai kopuši dārziņus un lopus un grib parosīties arī tagad. Bet nē, atbrauc dāmas no Rīgas un stāsta man, ko tie cilvēki drīkst un ko nedrīkst." Ar dažādajām pārbaudēm nereti nesaprašanās esot arī citu darbu sakarībā – viss ir padarīts, bet papīri nav attiecīgi nokārtoti. Ko nu? "Es neesmu no tiem vadītājiem, kas tikai pie papīriem sēž," skaidro E.Lasmane. "Kantorī esmu pavisam reti, man nav laika, man ir jābūt visur citur un jāstrādā." Par to, ka vadītāja nav kantora dāmiņa, liecina arī viņas sastrādātās rokas. Palīgi vajadzīgi vienmēr Izrādot savu saimniecību, E.Lasmane smejas: "Kad es te sāku ar to palīgsaimniecību tā riktīgi ņemties, daudzi domāja, ka esmu zemniece, bet es neesmu nekāda zemniece." Un viņa rāda arī visu to labo, ko dara pansionātā strādājošie un arī atbraukušie palīgi. "Redz, pašu vīri te mums sameistarojuši graudu kalti," vadītāja slavē savējos. Un tālāk norāda uz apaļo puķu un košumkrūmu rundāli galvenās ēkas priekšā. "Tur to skulptūriņu mums izveidoja aizputnieks, malkas piļu meistars Eduards Dambergs, kad vēl bija spēka pilns," viņa rāda un pastāsta, ka viņš agrāk pansionātam arī daudz puķu stādus dāvinājis. Vadītāja arī uzslavē pagastu vadītājus – daudzi ir pretimnākoši un sūta savējos palīgdarbos uz pansionātu: viņi strādā gan teritorijas labiekārtošanas darbos, gan pie malkas sagatavošanas un citiem vajadzīgiem darbiem. Īpaši vadītāja slavē Vērgales, Aizputes, Kazgangas, Kalvenes, Bārtas un Kalētu pagastu. Vasarā arī skolēni, kas strādājuši, lai nopelnītu brīvpusdienas, daudz darbiņus apdarījuši. Un piebilst, ka priecājoties par katru darba roku, jo darāmā netrūkst nekad. Drīzumā, kad nāks gatava jaunā ēka, darba atkal būs ļoti daudz, lai to iztīrītu un sagatavotu iemītnieku uzņemšanai. "Tā kā, ja kādam darba kolektīvam vai vienalga kuram citam ir vēlēšanās strādāt, mēs vienmēr gaidām palīgā," saka E.Lasmane. Vecums nav gripa, no kuras var izvairīties Viens no vecākajiem iemītniekiem Rokaižu pansionātā dzīvo no 1956.gada. Vīrietim ir garīgās veselības traucējumi, savulaik tuvinieki viņu vēlējušies ņemt pie sevis uz mājām, bet pieticis ar vienu reizi, kad slimnieks nepaspēja aiziet līdz tualetei, lai viņu uz mūžu ievietotu pansionātā. Taču, lai gan daudzu mūsu cilvēku prātos pansionāts joprojām saistās ar nabagmāju, kādu to atrodam vairākos klasiķu darbos, nav noslēpums, ka daudzās citās Eiropas valstīs cilvēkam pavadīt mūža nogali pansionātā nav nekāds kauns vai negods. Tas pat ir paša izvēlēts. Rokaižu pansionāta vadītāja uzskata, ka arī pie mums nevajag vilkt paralēles pansionātam ar to, kādas nabagmājas ir aprakstītas tādos populāros darbos, kā, piemēram, "Lenenbergas Emīla nedarbi", "Bagātie radi", "Purva bridējs" vai citos. "Vecums nepienāk kā gripa, no kuras var izvairīties," tēlaini izsakās E.Lasmane. "Tas pienāk katram un ne vienmēr tas ir ziedošais vecums, kad gribas vēl mīlēt un mīlēt… Citiem tas pienāk slimību pilns un ļoti grūts, un tad gan pašam, gan arī darbā aizņemtajiem tuviniekiem ir ļoti labi, ja iespējams atrast vietu pansionātā." Starp citu, tas nemaz nav tik viegli. "Mums ir rindas, un šeit var nokļūt tikai ar pagastu vai pilsētu pašvaldību svētību," saka vadītāja. Viņa dzīvi pansionātā raksturo pavisam ne atšķirīgu no tās, kas norisinās citviet, jebkurā mājā. Katrs cilvēks ir ar savu raksturu, savām īpatnībām, savām kaitēm, tikumiem un netikumiem. Un tāpēc ik dienas viņai nākas teikt kā labos vārdus, tā arī ar kādu no vecīšiem parunāties zem četrām acīm, lai noskaidrotu, kurš bijis nekārtību cēlājs, kurš pansionātā ienesis alkoholiskā dzēriena pudeli vai izdarījis kaut ko citu, kas te nav pieļaujams. Tomēr viņi savu vadītāju mīl. Mīļš labrīt vai labdien, rokas spiediens, citu vadītāja mīļi apķer, par vēl kādu apjautājas, kāpēc nav pie galda, citu uzslavē par labi padarītu darbiņu. Sadzīvošana līdzīga kā ar bērniem. Un vadītāja arī zina visu tur dzīvojošo dzīvesstāstus. Viņu šobrīd ir 80. Īpaši atmiņā palikusi Almiņa, kura ļoti gaidījusi ciemos savu audžudēlu no Rīgas. Bet viņš nebrauca un nebrauca. Un tad notika tā, ka Almiņa smagi saslima. Viņai temperatūra paaugstinājās līdz 40 grādiem. Un tieši tad atbrauca audžudēls, lai vestu ciemos pie sevis. Un Almiņa ar visu augsto temperatūru, protams, saģērbās un brauca. "Viņa bija tik laimīga!" atceras vadītāja, "bet, protams, pēc divām dienām jau bija atpakaļ – tur Rīgā viņa nevienam nebija vajadzīga. Un tad es Almiņai jautāju, kāpēc tā ir iznācis, un viņa atbildēja, ka laikam par daudz mīlējusi savu audžudēlu." Nu viņa ir jau mirusi, bet direktore ar to vēlas pateikt, ka nekā vecajiem cilvēkiem pansionātā netrūkst – ne siltuma, ne aprūpes, ne ēdiena, ne arī kaut kā cita, taču ikviens no viņiem gaida ciemos savus tuviniekus, ikviens no viņiem vēlas samīļot savus bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus un zināt, ka kāds mīl arī viņus.