Ziņu par Audžuģimeņu noteikumu pieņemšanu RB sniedza nākamajā dienā pēc valdības 1997. gada 10. jūnijā lēmuma un izpelnījās kādas lasītājas pārmetumus. Proti, ka valsts toreiz solītie Ls 38 + 27 mēnesī par viena bērna uzņemšanu audžuģimenē bija tāda pati naudas summa kā aizbildnim, tāpēc mums nevajadzēja smērēt papīru ar šo ziņu. Atlika vien atvainoties modrajai kundzei un norādīt vēl kādu līdzvainīgo – tā laika ierēdņus. Pa Audžuģimeņu noteikumu izcelsmes pēdām RB nonāca līdz Labklājības ministrijas (LM) ierēdnei Lailai Riekstai -Riekstiņai, kura sparīgi apgalvoja, ka gada laikā Latvijā radīsies simtiem audžuģimeņu, bet pēc gada izrādījās, ka "tiesības pieņemt bērnu uz laiku noformētas 10 ģimenēm Liepājas rajonā un līdz LM esot atnākušas runas, ka daži bērni tajās tiešām pieņemti. Rīgā nevienas audžuģimenes nav" (RB, 1998. gada 10. augustā). Gada laikā toties bija pieaudzis bērnunamu un tur ievietoto bērnu skaits. Rieksta - Riekstiņa mēģināja novelt vainu uz "vispārējo ekonomisko un morālo krīzi valstī", kam RB piekrita ar piebildi, ka "šī krīze skar arī bērnunamu darbiniekus un viņu priekšniekus - zivs pūst no galvas, un tādā galvā, t.i., daudzgalvainajā ierēdņu barā, ir dzimuši MK noteikumi nr. 211." Proti, ka šo noteikumu faktiskā nelietošana ir pareizākais, ko ar tiem iesākt: "No bērnu raustīšanas šurp un turp ne bērniem, ne audžuvecākiem labāk nebūs, bet ierēdņiem tas gan varētu būt tīkams darbiņš. Lai visi redz, lai visi zina, cik grūti ir svaidīt bērnus aplī "vecāki - bērnunams - audžuvecāki - vecāki" visās iespējamās kombinācijās!" Pārlasīt šo seno stāstu liek tas, ka tikai tagad – cik nu vairs tālu līdz noteikumu desmit gadu jubilejai – valsts ir "iepumpējusi" lielu naudu šo noteikumu izpildes faktiskai uzsākšanai, un tagad Rīgas pašvaldība apsver iespēju nodrošināt par pieņemta bērna uzturēšanu naudu, kas apmēram atbilst par bērna turēšanu pilsētas bērnunamos norakstītajiem desmit latiem dienā un veidotu visai konkurētpējīgu atalgojumu ļoti plašās rīdzinieku aprindās. Naudas vietā liela nauda Audžuģimeņu noteikumus dzīvē ir atgriezusi Bērnu un ģimenes lietu ministrija (BĢLM), t.i., 8. Saeimas vēlēšanu produkts. Kā zināms, ar spilgtu reklāmu "par vecāku aizmirstiem bērniem" tajā labus panākumus guva Latvijas Pirmā partija. Reklāma pagaidām tiek attaisnota, palēnām uzaudzējot ministriju, kas nodokļu maksātājiem jāuztur paralēli bērnunamiem. "Viens no galvenajiem ministrijas izveides mērķiem bija samazināt ārpus ģimenes dzīvojošo bērnu skaitu," RB 2003. gada 17. janvārī klāstīja ministrs Ainars Baštiks. Tomēr par reālo ministrijas pastāvēšanas rezultātu nākas uzdot vien to, ka, kā tagad saka ministrijas valsts sekretāre Iveta Zalpētere, "bērnunamos ievietoto bērnu skaits vairs dramatiski nepieaug", ko tikpat labi varētu izskaidrot ar kopējo bērnu skaita sarukumu valstī. Lai gan neviens bērnunams reāli nav slēgts (daži gan esot pārdēvēti par kaut kādām bērnu glābējbiedrībām – bieži taču tiek runāts pa jaunam tieši tāpēc, lai viss paliktu pa vecam), nu jau patiešām ir izveidots vēl arī audžuģimeņu tīkls ar vismaz viena un nebūt ne paša mazākā bērnunama ietilpību. "Šā gada 1. janvārī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra nodeva mums 18 lietas par audžuģimenēs ievietotiem bērniem, bet uz 1. augustu audžuģimenēs atradās 86 bērni," informē par audžuģimenēm atbildīgā BĢLM darbiniece Kristīne Kļukoviča. Audžuģimeņu veidošana patiešām ir iekustināta. Par audžuģimeni nevar kļūt pēkšņas iedomas rezultātā. Tas ir vismaz tikpat piņķerīgs process kā bērna adopcija. Tas prasa iet uz bāriņtiesu pieteikties un pakļauties visvisādām pārbaudes procedūrām. Ja bāriņtiesa atzīst pretendentu par bērnu pieņemšanas cienīgu, tad viņam ir jāapmeklē 60 stundu apmācības un jānoliek eksāmens. Tikai pēc tam ģimenei vajadzētu būt iespējai doties iepazīties ar bērnu, kurš uz laiku no viena mēneša līdz vienam gadam varēs atrasties šajā ģimenē. Šādu entuziastu atrašana daudz maz kuplā pulkā kļuva iespējama tikai tad, kad BĢLM pieņēma darbā speciālus cilvēkus, kuri dodas meklēt potenciālos īslaicīgos audžuvecākus. "Cilvēkiem patīk, ka viņus uzrunā personīgi," uzsvēra BĢLM darbiniece Inga Polāne. Viņas uzdevums ir uzrunāt Rīgas un Rīgas rajona iedzīvotājus, kuri saprotamu iemeslu dēļ ir grūtākais audžuģimeņu vākšanas sektors. "Lauku cilvēku dzīves ritms ir pavisam citāds nekā Rīgā un Pierīgā, kas sniedzas jau tālāk par Rīgas rajona robežām. Lauki sākas ap Valmieru, no kurienes cilvēki vairs masveidā nebrauc uz Rīgu strādāt un nedzīvo ar Rīgas problēmām," stāsta Polāne. Grib paturēt naudu pilsētā Viena no Rīgas problēmām ir dzīvojamo telpu un dzīves telpas šaurība, bet galvenais iemesls rīdzinieku atturībai uzņemties rūpes par svešiem bērniem tomēr ir lielpilsētas dotās iespējas pelnīt un tērēt naudu. Tāpēc tagad no rīdzinieku ģimenēm izņemtie bērni nonāk laucinieku ģimenēs. Kopējais audžuģimenēs ievietoto rīdzinieku skaits ir pieaudzis no 6 bērniem aprīlī līdz 15 tagad, bet tajā pašā laikā bērnunamos ievietoto bērnu skaits, kā atzīst Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājas pienākumu pildītāja Inta Slaidiņa, "ir stipri lielāks". Rīgas bērnu izsūtīšana uz laukiem ir plaši praktizēta arī bez audžuģimenēm. "Rīga ir izmētājusi pāris tūkstošus bērnu pa dažādiem bērnunamiem un internātskolām. Pilsētas bērnu aprūpes iestādēs viena bērna uzturēšana mēnesī izmaksā ap divsimt latiem. Lauku pašvaldības ķer un grābj Rīgas bērnus par Ls 100 - 120 mēnesī un atdod pilsētai 15 - 17 gadus vecus jauniešus, kuriem īpašā rehabilitācijas centrā "Marsa gatve" nākas mācīt, kas tā tāda pilsētas iela un kā tikt tai pāri. Tādā veidā sociālās aprūpes sistēma visas valsts mērogā vairo bezpalīdzīgu, no sociālā budžeta un tā dalītājiem pilnīgi atkarīgu cilvēku skaitu," RB 2001. gada 25. janvārī skaidroja iepriekšiepriekšējās domes nedarbus, kas iepriekšējās domes laikā guva vēl plašāku vērienu. Bērnu ievietošana bērnunamos kļuva aizvien vilinošāka, jo tai taču tika norakstītas aizvien lielākas naudas summas. Pagājušajā gadā pilsēta norakstīja uz katru savās iestādēs ielikto bērnu caurmēra Ls 10,80, bet laucinieki bija ar mieru paņemt bērnu par sešiem latiem dienā. "Tas nav godīgi. Ja jau mēs atzīstam, ka pakalpojums ir dārgāks, tad, maksājot mazāk, mēs kādu apkrāpjam," atzīst tagadējā Rīgas domes Sociālo lietu komitejas priekšsēdētāja Laura Bulmane. Viņas vadītā komiteja nesen darīja zināmus priekšlikumus pilsētas nākamā gada budžetam, lūdzot bērnu uzturēšanas iestādēm atvēlēt Ls 1,774 miljonus, kas par Ls 297 tūkstošiem pārsniegtu šā gada tēriņus. Vēl Ls 848 tūkstošus vajadzētu samaksāt citām organizācijām, kas izmitina bērnus tepat pilsētā vai ārpus Rīgas. "Mēs naudu neskaitām. Nav nekādu norādījumu, cik bērnu mums bērnu iestādēs ir vai nav jāievieto," saka Slaidiņa. Iespējams, ka Rīgas nodoms dubultot audžuģimeņu ienākumus ir saprātīgs tieši naudas skaitīšanas aspektā, ja ar to pietiktu straujai audžuģimeņu skaita palielināšanai Rīgā. Proti, tad lielāki izdevumi no pilsētas budžeta tiktu kompensēti ar audžuģimeņu naudas tērēšanu tepat Rīgā. Tātad Rīga gatavojas ieviest Ls 150 mēnešalgu audžuģimenei, kurai klāt nāktu Ls 70 valsts pabalsts (aizvakar valdība nolēma, ka turpmāk būs Ls 80), Ls 74,91 uzturnauda katram bērnam (75% no pilna iztikas minimuma, t.i., inflācijas dēļ pastāvīgi koriģējama summa) un ap Ls 10 mēnesī bērna drēbēm u.tml. tēriņiem. Šobrīd audžuģimene Rīgā saņem Ls 70 no valsts neatkarīgi no pieņemto bērnu skaita, Ls 74,91 uzturnaudu no pašvaldības un varbūt vēl nelielu piemaksu "pēc sociālā dienesta ieskatiem". Normāli cilvēki dienas neskaitīs Pēc vairākiem tukšajiem gadiem, kad Audžuģimeņu noteikumi praktiski netika izmantoti, pat Rieksta-Riekstiņa publiski atzina savas izgāšanās īsto iemeslu: "Cilvēki nespēj pieņemt faktu, ka bērnu audžuģimenē drīkst audzināt tikai noteiktu laiku." "Bet bērnam jāpalīdz tik ilgi, cik viņam vajadzīgs, nevis tik ilgi, cik vēlamies mēs," domā L.Rieksta-Riekstiņa" ("Diena", 1999. gada 27. februāris). Vēl skarbāk sakot, normāli cilvēki neuzskata, ka vispār būtu iespējams bērnu "audzināt" situācijā, kad ne pieaugušais, ne bērns nezina, vai viņu nākamajā dienā neaizvedīs kaut kur projām. Tad ir iespējams tikai skaitīt dienas un naudu, kas pienākas par dienām, kuras bērns pavadījis pie attiecīgā naudas saņēmēja, - ir iespējams rīkoties tikai tā, kā rīkojas bērnunamu darbinieki, kuru "audzināšanas" rezultāts ir acīmredzams visiem, kas vien vārda tiešā un pārnestā nozīmē nebarojas no bērnunama katla. Proti, tā ir bērnu fiziska un psihiska degradācija, kas pa pāris bērnunamā pavadītiem gadiem kļūst uzskatāma un pa pāris nākamajiem gadiem – droši vien jau neatgriezeniska. Kāda sieviete, kura bija iegājusi bērnunamā paņemt radubērnu, stāstīja: "Kad apciemoju Diānu, ienākot grupiņā, bija tāda sajūta, ka bērni mani gabalos saraustīs – ķērās pie rokām, pie rotaslietām. It kā jau ar viņiem tur nodarbojas, bet neradās tāda pārliecība" (RB, 2004. gada 5. janvāris). Tikpat atbaidošu ainu RB nācās vērot Imantas bērnunamā. "Vangažu vidusskolas direktore Indra Kalniņa RB neslēpa, ka skolai ir grūti piedabūt uz mācīšanos daudzus no 44 bērnunama audzēkņiem, kuriem bērnunams ir iedzinis galvā, ka viņi ir bāreņi un viņiem par to tāpat daudz kas pienākas - laba atzīme skolā tieši tāpat kā kārtējā dāvana Ziemassvētkos" (2001. gada 25. oktobrī). Lai tad nu audžuģimenes aicinājumu sajutušie cilvēki padomā, kā viņi pārliecinās bērnus par pretējo, kamēr Slaidiņa un Rieksta-Riekstiņa, kas tagad strādā BĢLM par bērnu tiesību galveno aizstāvi, uzmanīgi pieskatīs, lai audžuvecāki neatļautos neko citu kā vien pazemīgas pamācības un lūgumus. Pretējā gadījumā stājas spēkā Audžuģimeņu noteikumu tagadējās redakcijas punkts 25.2. par bērna paņemšanu pirms nolīgtā laika pēc bāriņtiesas lēmuma, pamatojot to ar "konfliktsituācijas izveidošanās starp bērnu un audžuģimeni", ar "audžuģimenes nespēju pildīt pienākumus" un "audžuģimenes statusa atņemšanu". Ja Rīgā audžuvecākiem tiktu ieviestas Ls 150 algas, kas kopā ar bērna uzturēšanas izdevumu kompensāciju dotu nozīmīgu ienākumus ģimenei, audžuvecāki nokļūtu lielākā atkarībā no audžubērna nekā bērns no viņiem. Ne tāpēc, ka pieaugušie grasītos dzīvot uz bērnu rēķina, bet tāpēc, ka ģimene drīkstētu atteikties no citiem pienākumiem un ienākumiem. Bāriņtiesa uztur konjaka aku Priecājoties par audžuģimeņu izvēršanos, Iveta Zalpētere cer, ka tagad valdība varētu atsaucīgāk uzņemt ideju par pilnīgu audžuģimeņu profesionalizāciju, kas faktiski atkārtotu 90. gadu sākuma sapņus par padomisko bērnunamu aizvietošanu ar ģimenes bērnunamiem. Diemžēl arī šis sapnis pārvērtās par murgu Rīgas Centra rajona tiesas zālē, kur toreiz vēl nākamā un tagad jau bijusī Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja Ilze Freimane plēsās visiem spēkiem, lai tikai dabūtu akceptu kāda bērna pārvešanai no Ziļevu bērnunama uz pilsētas bērnunamu. "Neizsmeļamā cinisma aka," rakstīja RB žurnāliste Sandra Landorfa par veselajam saprātam neaptveramo Freimanes rīcību "Bērnam, kurš jau reiz cietis no pieaugušo nodevības, nedrīkst ļaut vilties otrreiz. Tam, ka priekš zēna tā būtu katastrofa, bāriņtiesas priekšsēdētājas vietniece piekrīt, bet tomēr paliek pie sava" (1998. gada 16. martā). Bet Freimane tā taisīja karjeru bāriņtiesā, kuras galvenais uzdevums bija un joprojām ir nodrošināt, lai bērnunamos brīvu vietu nebūtu. Vēlāk Valsts kontrole uzgāja, ka Rīgas bāriņtiesas cinisma aku varētu dēvēt arī par konjaka aku, ja jau iepriekšējās domes deputāti nekautrējās norakstīt uz bērnunama rēķina pašu izdzerto konjaku "Hennsesy" ("Diena", 2003. gada 25. novembrī un Rīgas domes priekšsēdētāja Gundara Bojāra paskaidrojums RB par šo lietu 2004. gada 2. augustā). Tas taču ir pašsaprotami: jo vairāk bērnu bērnunamos, jo vairāk konjaka pudeļu domē un vairāk gaļas gabalu bērnunamu darbinieku vēderos un somās (RB žurnāliste Maija Pohodņeva 2000. gada 17. februārī šādu bērnu apzagšanu aprakstīja sīki un smalki). Rīgas bāriņtiesas lomu šo labumu dalīšanā vislabāk izteikt ar Freimanes vārdiem "nav pierādījumu par manu materiālo ieinteresētību" (RB, 2004. gada 18. maijā). Šobrīd Rīgā darbojas divas audžuģimenes, ar kuru vecākiem Māru un Vilni Veldrēm (RB par viņiem rakstīja 5. maijā) un Ļubu Staņeviču RB iepazinās un secināja, ka tur viss ir kārtībā, jo šīs ģimenes tiek izmantotas par izkārtni Rīgas bāriņtiesas un sociālā dienesta labajai gribai veidot alternatīvas bērnu aprūpes formas Eiropas Savienības garā. Tā patiešām ir tikai forma bez satura – bez naudas, jo paņem simboliskas procenta simtdaļas no bērnunamu izmaksām. Toties tad, ja audžuģimenes patiešām augtu par finansiāli nozīmīgu lielumu, Rīgas bāriņtiesa un Labklājības departaments panāktu vai nu to likvidāciju, vai deģenerāciju līdz pašreizējam bērnunamu līmenim. *** Skaitļi, kas dod priekšstatu par audžuģimenēm pieejamajiem bērniem Adoptējamo bērnu vecums; Kopējais bērnu skaits iestādēs pēc Rīgas bāriņtiesas lēmuma; Līdz 2005.g. 1.aug. adoptējamo bērnu skaits Latvijā; Bērni, kuriem jāmeklē ģimene Latvijā (nav pieņemts lēmums par ārvalstu adopciju, bet jau ir par vietējo adopciju); Rīgas bāriņtieasas līdz šā gada 1.augustam pieņemtie lēmumi par bērna adoptējamību ārzemniekiem; Pieteikušies ārvalstu adoptētāji Līdz 1 gadam 7 13 2 0 29 No 1 līdz 2 gadiem 32 33 11 5 55 No 2 līdz 3 gadiem 52 34 12 4 75 No 3 līdz 4 gadiem 33 34 12 1 57 No 4 līdz 5 gadiem 28 29 14 2 72 No 5 līdz 6 gadiem 36 36 18 1 33 No 6 līdz 7 gadiem 24 26 11 0 13 No 7 līdz 8 gadiem 35 40 25 0 6 No 8 līdz 9 gadiem 33 50 26 0 6 No 9 līdz 10 gadiem 36 45 27 1 6 No 10 līdz 18 gadiem 568 818 660 3 15 Kopā: 884 1158 818 17 367 Rīgas bāriņtiesa šogad pieņēmusi 21 lēmumu par konkrēta bērna adoptēšanu uz ārzemēm un 14 – uz Latvijas ģimenēm.