Kamēr prāvests Romans Grantovskis uz ikdienas misi, kas šobrīd notiek Brocēnu pilsētas pašvaldībai piederošajā īpašumā – trīsistabu dzīvoklī, katru dienu brauc ar velosipēdu, tikmēr pašos Brocēnos sākušas klīst nepatīkamas runas un neatbildēti jautājumi par prāvesta rīcību 1997. gadā, pārņemot draudzei domātu īpašumu un līdz pat šodienai to izmantojot savām un radu vajadzībām. Dāvina mācītājam, domā par draudzi Atceras 28 gadus vecā Brocēnu iedzīvotāja Santa Sergejeva: "Mana māte ir dzimusi un augusi Latgalē, visi mani radi no mātes puses ir katoļticīgi. Arī es. Ticība mūsu radiem visos laikos bija kaut kas vairāk par vienkāršu iešanu baznīcā. Tepat Brocēnos visus padomju gadus dzīvoja arī mana vectēva māsa Virdžīnija Sladzevska, ļoti ticīga sieviete. Visu savu mūža nogali viņa veltīja Dievam un baznīcai. Tā kā Brocēnos nebija katoļu baznīcas, atmodas gados dievkalpojumi notika viņas personīgajā mājā Krasta ielā 26. Arī es ar radiem apmeklēju šos dievkalpojumus, un tante allaž visiem atklāti stāstīja, ka pēc viņas nāves māja paliks katoļu baznīcai un Brocēnu draudzei. To mazajā pilsētiņā zināja visi, kas kaut reizi bija apmeklējuši tur notiekošos dievkalpojumus. Tā kā tobrīd pilsētā vēl nebija juridiski reģistrētas katoļu draudzes, 1996. gadā tante māju norakstīja toreizējam draudzes ganam prāvestam Romanam Grantovskim. Viņa domāja un cerēja, ka vēlāk pēc dokumentu sakārtošanas šis Dieva kalps īpašumu atdos draudzei." Diemžēl notika citādi. Pēc Virdžīnijas Sladzevskas nāves 1997. gada 1. janvārī dievkalpojumi viņas privātmājā drīz vien tika pārtraukti. Katoļu draudze pārcēlās uz pilsētas centrā īrētu dzīvokli, bet prāvests Romans Grantovskis bieži bija redzams pastaigājoties baznīcai domātajā īpašumā. "Šo jautājumu mums tolaik tā arī neizdevās atrisināt, jo Grantovska kungu pārcēla uz Kuldīgu. Mēs nebūt nepretendējam tagad uz šo īpašumu. Mēs – Virdžīnijas Sladzevskas radi – tikai gribam, lai tantes griba tiktu izpildīta godīgi un māja patiešām paliktu baznīcai un vietējai draudzei. Šeit ezera krastā būtu iespējams celt arī jaunu baznīcu un noturēt dievkalpojumus, nevis meklēt zemi kaut kur citur," uzskata S. Sergejeva. Juridiski viss kārtībā Ja skatām šo Virdžīnijas Sladzevskas novēlējumu no juridiskās puses, tad viss ir kārtībā. 1996. gada 28. janvārī Sladzevskas kundze ir parakstījusi notariāli apstiprinātu testamentu, kurā savu īpašumu Krasta ielā 26 – māju ar zemi ezera krastā – viņa patiešām novēl Romanam Grantovskim. Taču, kad 1997. gada 1. janvārī īpašniece nomira, līdz šim klusajā mazpilsētiņā sākušās savdabīgas lietas. Vispirms jau pašā bēru dienā prāvests R. Grantovskis ne visai smalkjūtīgi esot izturējies pret mirušās sievietes brāli. Atceras nelaiķes radiniece Zenta Derkača: "Bija bēru diena, kad uz kafejnīcu atbrauca prāvests R. Grantovskis un uzcienāja nelaiķes brāli ar augļiem un konjaku, tajā pašā dienā steidzīgi lūdzot parakstīt atteikumu uz viņam pienākošos mantojuma daļu. Arī Sladzevskas brālis bija ticīgs cilvēks un viņš, domādams, ka māja patiešām paliks baznīcai, parakstīja atteikumu par labu prāvestam Grantovskim. Līdzīgu atteikumu parakstīja arī otrs uz gultas gulošais brālis, kuru mājās apciemoja draudzes locekļi, lai tikai iegūtu šādu dokumentu. Viņš vienīgi piekodināja, ka to dara tikai tādēļ, ka tā ir mirušās pēdējā griba un māja patiešām tiks izmantota draudzes vajadzībām. Citādi taču neviens no tuviniekiem no šāda īpašuma pilsētā ezera krastā par labu mācītājam neatteiktos." Līdzīgi par šo notikumu izteicās arī Romas katoļu baznīcas dekāns Gatis Bezdelīga, kurš tolaik pēc Grantovska pārcelšanas uz Kuldīgu vadīja Brocēnu katoļu draudzi: "Ir grūti atcerēties tik senus notikumus, taču skaidri zinu, ka Sladzevskas kundze savu māju bija domājusi atstāt draudzei. Šis jautājums vēlāk tika apspriests arī Romas katoļu baznīcas Liepājas diakonijā ar toreizējo bīskapu Ārvaldi Andreju Brumani, taču, tā kā tiesa ar savu lēmumu bija atzinusi Grantovska tiesības uz šo īpašumu, mēs tur vairāk neiejaucāmies. Tieši pēc bīskapa rīkojuma es tolaik baznīcas vajadzībām sāku meklēt citas telpas. Bīskaps Brumanis uzskatīja, ka dievkalpojumi nevar notikt citam piederošās telpās, kur vienlaikus tiek dzīvota arī laicīgā dzīve." Brocēnu pilsētas domes priekšsēdis Arvīds Mēters: "Pilsētas dome baznīcas lietās un konfliktos neiejaucas. Varu tikai apstiprināt, ka jūsu minētais īpašums šobrīd pieder Romanam Grantovskim. Viņš arī ir lūdzis pilsētai piešķirt no brīvajām zemēm platību baznīcas celtniecībai. Likums mums to aizliedz, taču baznīca zemi var nopirkt no kādas privātpersonas, tad baznīcas celtniecībai nav nekādu šķēršļu! Manuprāt, pilsēta tāpat jau daudz ir palīdzējusi vietējai katoļu draudzei. Mēs ne tikai piešķīrām dzīvokli draudzes vajadzībām, bet nereti arī pēc tās lūguma apmaksājām īres un komunālos izdevumus, jo tai trūkst naudas." Dievam netīkami darbi Meklēt palīdzību ārpus baznīcas, kur visi šādi kašķi tiek veikli slēpti, Santu Sergejevu mudinājis tieši tas, ka baznīcai it kā trūkst naudas, tiek meklēta vieta jaunas baznīcas celtniecībai, bet prāvests Romans Grantovskis, viņasprāt, nav bijis godīgs attiecībā pret Dievu un draudzi. Tāpēc viņa vērsās laikraksta redakcijā. Taču Brocēnu katoļu draudzes pārraugs dekāns Gatis Bezdelīga nedomā, ka raksts par katoļu baznīcas valdījumā nenonākušo īpašumu, ko sev paturējis prāvests Romans Grantovskis, būs Dievam tīkams darbs. "Kādēļ jūs interesējaties tieši par katoļu prāvesta rīcību? Man tas liek domāt par zināmu tendenciozitāti," man saka G. Bezdelīga. "Juridiski ar tiesas lēmumu un testamentu ir pierādīts, ka Virdžīnijas Sladzevskas pēdējā griba bijusi atstāt savu īpašumu prāvestam Romanam Grantovskim. Šis testaments ir notariāli apstiprināts. Baznīcai nebija nekādu izredžu to kaut kādā veidā apstrīdēt. Tātad mēs nevaram un nevarējām iegūt to draudzei." "Bet no ētiskā viedokļa būtu bijis tikai godīgi, ja īpašums nonāktu katoļu baznīcas pārvaldījumā…" es iebilstu. "Ja Grantovska kungs pats būtu nācis ar šādu priekšlikumu, baznīca to labprāt būtu pieņēmusi. Bet tā nenotika. Bet tiesā apstrīdēt testamentu baznīcai nebija jēgas. To varēja izdarīt viņas radinieki." "Bet aprunāties taču baznīcas vadība ar prāvestu Grantovski varēja. Jūsu rīcībā taču arī ir dažādas sviras, kā ietekmēt savus pārstāvjus draudzēs." "Pārrunas, protams, ar Grantovska kungu un par viņa rīcību Liepājas diacēzē bija. Taču par to nav vajadzības runāt publiski." "Santa Sergejeva man jautāja: kā lai es pēc visa notikušā klausos Grantovska sprediķus, kā pareizi dzīvot?" "Es saprotu radiniekus un ko viņi par visu notikušo domā. Bet tieši radi bija tie, kuri varēja un kuriem vajadzēja šo testamentu apstrīdēt! Tad īpašums būtu nonācis pie tā, kam tas bija paredzēts. Baznīca māca sabiedrību un tai ir pilnas tiesības to darīt. Ja ir kļūdas kāda prāvesta rīcībā, tad mēs tās arī izrunājam." "Bet vai draudzi var vadīt un mācīt cilvēks, kurš pats to ir apšmaucis?" "Jums ir taisnība, taču kļūdīties var jebkurš, arī prāvests. Mēs ceram, ka viņš savu kļūdu sapratīs un kādreiz labosies. Saprotiet arī mūs. Mēs nevaram nostādīt neveiklā situācijā cilvēku, kuram vēlāk jāvada dievkalpojumi un jātiekas ar šiem pašiem ļaudīm." Grantovskis: "Esmu melnā avs." Ar prāvestu Romanu Grantovski sastopos viņa īpašumā. Acis priecē ne tikai glīti nopļautais mauriņš, bet arī daudzās puķes, kuras baznīcas kalps te esot sastādījis pats. "Visas runas par manu negodīgumu ir muļķības! Māja tika norakstīta man! Bet baznīca tagad to grib iegūt sev. Es jau saprotu, mans īpašums izrādījies pārāk gards kumoss – tas atrodas ezera krastā, lielas maģistrāles malā un šobrīd jau maksā vismaz 25 – 30 tūkstošus latu. Un maksās vēl dārgāk!" "Bet draudze atceras, ka Sladzevskas kundzes patiesā griba bija māju atdot baznīcai…" "Baznīcai jau tā arī kalpo! Man taču pēc pārcelšanās no Kuldīgas šeit nav nedz dienesta dzīvokļa, nedz automašīnas, lai es varētu apsekot citas manā aprūpē nodotās draudzes! Tas viss bija jānodrošina baznīcai, bet tā nav! Man pat pēc pārcelšanas no Kuldīgas tika atņemta dienesta automašīna." "Kādēļ jūs īsti pārcēla no Kuldīgas uz Brocēniem?" "Formālais iemesls – te jāceļ jauna baznīca. Patiesais – es katoļu baznīcā esmu melnā avs. Es pēc neatkarības atgūšanas Kuldīgā atguvu visus baznīcas īpašumus, izveidoju normālu saimniecisko darbību. Baznīca mēnesī no visa tā ieguva 1000 latu. To izmantojām dievnama sakārtošanai un citām vajadzībām. Mēs to neatdevām Liepājai. Tad Kuldīgā iecēla sev vajadzīgu cilvēku, bet mani pārcēla uz Brocēniem. Esmu palicis bez iztikas līdzekļiem, jo uz ikdienas dievkalpojumiem nāk aptuveni 10 – 30 ticīgie. Esmu izolēts un izmisis. Māja man ir vienīgais, kas vēl palicis. Un arī to man grib atņemt!" "Cilvēki runā nevis par atņemšanu, bet par taisnīgumu." "Jūs tā domājat? (Smejas.) Nē, nē, jūs jau nezināt visu patiesību par katoļu baznīcu! Ja gribat meklēt lielus baznīcas kalpu valdījumā esošus īpašumus, tad jums jāskatās nevis uz mani, bet gan uz Aglonas un Liepājas pusi!" "Vai jūs varat minēt kaut ko konkrēti?" "Ir tāds "tantiņradio". Tās arī stāsta, kam, kur, kas pieder. Es jums varu nosaukt tikai konkrētas pilsētas, kurās vajadzētu meklēt. Taču neko vairāk uzrādīt pagaidām nevēlos. Varbūt kaut kad vēlāk." Bet tikmēr Santa Sergejeva, ejot garām sava vectēva māsas mājai, kura bija domāta baznīcai, bet tagad tiek izmantota privātiem mērķiem, ar rūgtumu noraugās, kā tur atpūšas prāvests R. Grantovskis. "Brīnos, kā šo cilvēku nemoka sirdsapziņa! Varbūt es esmu vecmodīga, taču man prāvests ir kaut kas vairāk par vienkāršu cilvēku."