Kur Vilis Vītols mācījies biznesa morāli? (45)

Partija Jaunais laiks (JL) vienmēr sevi konsekventi definējusi kā morāles nesēju Latvijas politikā un pastarpināti arī biznesā. Dažādi JL pārstāvji enerģiski vēršas pret ikvienu gadījumu, kurā pavīd kaut vai aizdomu ēna par necaurspīdīgām attiecībām starp uzņēmējiem un valsti. Viens no partijas redzamākajiem pīlāriem Latvijas biznesa vides kritizēšanā ir Vilis Vītols, cilvēks, kurš savus miljonus nopelnījis tālajā Venecuēlā. Bet vai šī taisnprātība ir pamatota? Iepazīstoties ar šīs Dienvidamerikas valsts politisko un ekonomisko vidi pagājušā gadsimta otrajā pusē, rodas divi secinājumi. Pirmkārt, politiķiem jau tradicionāli šajā valstī ir būtiska ietekme uz biznesu un tātad bez labām attiecībām ar politisko eliti miljonus nopelnīt faktiski ir neiespējami. Otrkārt, tikpat tradicionāli politiskā elite Venecuēlā vienmēr ir izcēlusies ar korumpētību. Līdz ar to tiesneša loma, ko uzņēmies Vilis Vītols Latvijā, ir, maigi sakot, traģikomiska. No vienas diktatūras citā Vilis Vītols Venecuēlā ieradās 1948. gadā. Vietas izvēle savdabīga, jo tobrīd šajā valstī jau vairākus gadu desmitus pie varas atrodas autoritāri militārie režīmi (sk. izziņu), kad valsts vadītāju postenī cits citu nomaina aizsardzības ministri savu priekšteču valdībās. Ne velti Venecuēlas eksperts Terijs Linns Karls uzskata, ka "kulturāli Venecuēla pieder Latīņamerikai, strukturāli tā ir daudz tuvāka tādām valstīm kā Alžīrija, Irāna un Nigērija". Var tikai minēt, kādi argumenti vadījuši jauno Vītolu, kurš no bēgļu nometnēm Vācijā izlemj doties uz šādu zemi. It kā taču būtu loģiskāk, ja pēc pārdzīvojumiem nacistu un boļševiku režīmos cilvēks nemēģinātu šo pieredzi pagarināt... Ticamāk, ka izšķiroša ir bijusi informācija par Venecuēlas naftu. Proti, šī valsts sāka eksportēt naftu 1918. gadā un jau desmit gadus vēlāk kļuva par otro lielāko naftas ieguves valsti pasaulē. Tātad tur pievilina iespējas ar uzņēmību nopelnīt pārtikušu dzīvi. Aprēķins pareizs, jo, kā norāda ekonomists Rikardo Hausmans, ekonomikas īpatnības toreizējā Venecuēlā solīja labu dzīvi būvniekiem un inženieriem, proti, Vītola izvēlētājās nozarēs: augstā nacionālās valūtas bolivāra vērtība, no vienas puses, darīja konkurēt nespējīgu Venecuēlas lauksaimniecības eksportu, bet, no otras puses, salētināja importu. Rezultātā ekonomiskās aktivitātes koncentrējās pilsētās un veicināja celtniecības un nekustamo īpašumu bumu. Svarīgākais bija saprast, kurš te ir "galvenais", un neaizmirst, ka militārajiem diktatoriem bizness nepavisam nav svešs. (Piemēram, ģenerālis Huans Visente Gomess bija ne tikai valsts vadītājs, bet arī lielākais zemes īpašnieks Venecuēlā, viņš kontrolēja ziepju, sērkociņu, papīra, piena, sviesta, gaļas un kokvilnas industrijas.) Venecuēliešu vēsturnieks Fernando Koronils uzsver, ka arī militārie vadoņi pēckara gados bija ļoti vēlīgi celtniecības biznesam, pat ja viņus nevadīja savtīgums. Proti, armija esot uzskatījusi, ka civilisti no naftas eksporta nopelnīto naudu izšķiestu sociālās, abstraktās reformās, savukārt tauta grib redzēt kaut ko taustāmu. Tika radīts pat jauns jēdziens — "fiziskās vides racionāla transformēšana" —, kas nozīmēja, ka ceļi, luksusa viesnīcas un biznesa centri, pēc armijnieku izpratnes, ir modernisma un valsts panākumu izpausmes. Tieši šajā laikā Vilis Vītols iegūst inženiera grādu. Nudien, racionāls lēmums, ja vien pieņem, ka viņš acīmredzot ir bijis gatavs samierināties ar tādām demokrātiski noskaņotam cilvēkam ne visai pieņemamām, taču autoritāram režīmam visai raksturīgām lietām kā doktrīna Jaunais Nacionālais Ideāls, kas parādījās ģenerāļa Himenesa laikā; ar politisko partiju aizliegumu un ar to, ka jau pēc 1950. gada diktatūra, pat pēc pašu venecuēliešu uzskata, valstī bija kļuvusi īpaši stingra (mainījās pat apzīmējumi sarunu valodā no dictablanda uz dictadura; bland — "mīksta", dura — "ciets", spāņu val.). Bez valsts tu neesi nekas Savas profesionālās un biznesa dzīves uzplaukuma posmu Vilis Vītols piedzīvo Venecuēlā, kurā pie varas ir divas partijas — Accion Democratica (AD) un Kristīgi demokrātiskā partija (COPEI). Atšķirība starp abām patiesībā slēpjas tikai politisko kliķu personālsastāvā, nevis ideoloģijā, savukārt, lai valdošie politiķi gūtu no varas materiālu labumu, tiek uzskatīts, ka valstij ir maksimāli jāiejaucas biznesā. Un tā tas arī notiek. Par to liecina kaut vai oficiālā statistika: laika periodā no 1950. gada līdz 1957. gadam investīcijas ekonomikā ik gadu pieaug vidēji par 8,4%, savukārt valsts ieguldījumi — 15 reižu. Politiķi naftas dolārus novirza tur, kur tie grib, un biznesam ir jāpielāgojas. 1975. un 1976. gadā valstī bez garām pārrunām tiek nacionalizēta dzelzs un naftas industrija, bet patiesībā šie procesi aizsākās jau krietni senāk. Gadu desmitiem Venecuēlas biznesa mugurkaulu tika veidojušas atsevišķas ietekmīgas ģimenes — Boltoni, Mačadosi, Zuloagas, Di Mase —, tomēr valsts spēja sagraut arī šo vareno uzņēmēju ambīcijas. Piemēram, kad piecdesmito gadu sākumā rūpnieki iecerēja Venecuēlā attīstīt tērauda ražošanu, valsts vienkārši pavēstīja, ka viņiem tas netiek atļauts, turklāt daudzos gadījumos uzņēmēji to uzzināja no laikrakstiem. Tikai valsts varēja atļauties tādas dulburības kā gigantiskas traktoru rūpnīcas būvi: rūpnīcu sāka būvēt 1978. gada jūlijā, kad projektā jau bija ieguldīti 18 miljoni ASV dolāru, taču galu galā tas izrādījās nekam nederīgs, un jau divus gadu vēlāk rūpnīca bija vien tukšas telpas. Tiesa gan, labi nopelnīja būvnieki — kā smejies, Vītols bija izvēlējies pareizo biznesu. Prāvie ienākumi no naftas biznesa izraisīja politiķiem, kā saka paši venecuēlieši, "naftas eiforiju", kas brīžiem izpaudās kā milzīgi būvprojekti, un tad bija svarīgi būt pareizajā laikā pareizajā vietā (venecuēliešu publicists Hosē Ignacio Kabrudža tā arī raksta: "prezidenta amata kandidātam Venecuēlā bija neprāts nesolīt paradīzi, jo valstij nebija nekāda sakara ar realitāti"). Ja biji būvnieks ar "kontaktiem", toreiz varēji sākt celt tādu nejēdzību kā bēdīgi slaveno Humbolta hoteli Karakasā, kurš nevienu dienu nav strādājis bez zaudējumiem (toties var iedomāties jaunbūves tāmi, ja atceras, ka numuri bija iekārtoti ar Sevras porcelānu un Tiffani pulksteņiem). Jau minētais vēsturnieks Fernando Koronils uzskata, ka valsts Venecuēlā ne tikai kontrolēja naftas ieguves industriju, bet visu ekonomiku kopumā, jo noteica kredītlikmes, tarifus, algas, izsniedza licences utt. Piemēram, Himenesa valdīšanas gados bankām bija aizliegts izsniegt kredītus ar atmaksas termiņu garāku par diviem gadiem. Venecuēlā jēdziens "inseguridad juridicia" ("juridiskā nedrošība") bija un ir plaši izplatīts veids, kā formulēt biznesa attiecības ar valsti. Liekas, ka nekustamo īpašumu biznesā — ilglaicīgā pēc sava rakstura — iespēja mazināt šo nedrošību ir sevišķi būtiska, tādēļ, skaidrs, ka šīs nozares attiecības ar valsti bija gana ciešas. Ne velti Venecuēlā atceras, ka diktatora Himenesa teju vai pēdējais balsts biznesa vidē ir bijusi tieši Inženieru asociācija. Ko īsti nozīmē bizness "Venecuēlas gaumē", apliecina kāds ļoti spilgts piemērs ar gluži reāliem personāžiem. Darbojas rūpnieks Eižens Mendoza, kurš iepriekš bijis attīstības lietu ministrs. Viņa kolēģis iekšlietu ministrs Žerardo Sansons nu pārvalda Mendozas kunga intereses cementa biznesā. Kad Mendozas kungs nolemj uzsākt jaunu biznesu, kurā labprāt saņemtu valdības piekrišanu un atbalstu, viņš dodas pie sava bērnības drauga un jaunās valdības vadītāja padomnieka Laureano Vallenilas Lanca, kurš, par laimi, ir arī Rūpniecības bankas vadītājs. Mendozas kungs piedāvā Lanca kungam darījumu: valsts atļauj viņam šiverēt jaunā projektā, savukārt Lanca kunga sievastēvs Adolfo Bueno kļūst par vienu no jaunā projekta direktoriem, lai gan pēc profesijas ir ārsts un neko nejēdz no rūpniecības. Lai kaut kas notiktu, politiķi ir jāieinteresē vai nu uzreiz, vai sagatavojot viņiem jauku sinekūru vēlākiem laikiem. Mežā dzīvot, kā vilkam gaudot? Problēma ir tā, ka šī valsts bija pagalam korumpēta, turklāt savu interešu aizstāvībai netika smādētas arī kriminālas metodes. Piemēram, Karloss Andress Peress bija Venecuēlas vadītājs kopumā desmit gadu (1974.–1979.; 1989.–1993.), un tikai 1993. gada maijā šim kungam sanāca nepatikšanas par to, ka viņš no Iekšlietu ministrijas fondiem bija nelikumīgi "aizpludinājis" 17 miljonus ASV dolāru. Savukārt līdz tam — nekādu problēmu. Kad 1978. gadā atklātībā nonāca informācija, ka Peresa valdība pārmaksājusi 100 miljonus ASV dolāru par sešiem kara kuģiem, informācijas turētājs jurists Ramons Karmona gaišā dienas laikā galvaspilsētas centrā tika nogalināts... Valdošās AD partijas bijušais prezidents Gonzalo Barrioss vaļsirdīgi atzīst: "Venecuēlā amatpersonas zog tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tām nav nekāda iemesla nezagt." Varu iedomāties, ka korupcijas apkarotājs Vītola kungs iebildīs, ka nelikumības un šaubīgi darījumi galvenokārt koncentrējās naftas biznesā, mašīnbūvē vai militārajās piegādēs un ka celtnieki no šīm nejēdzībām ir bijuši pasargāti. Pirmkārt, būvniecība visās valstīs ir cieši saistīta ar valsti. Otrkārt, Venecuēla nav izņēmums. Piemēram, var minēt kādu Vītola kunga kolēģi — imigrantu no Itālijas Renato Kampeti. Pirmo naudu līdzīgi kā Vītols viņš tika sapelnījis valsts galvaspilsētā Karakasā. Enerģiski draudzējies ar vietējiem un kaimiņvalstu militāristiem, viņš kļūst pat par Paragvajas diktatora Stresnera goda konsulu Milānā. Laika gaitā Kampeti kļuva par Venecuēlas prezidenta Kaldera draugu un "nomenedžēja" izcilu darījumu: uzpirka zemi Margaritas salā par apmēram 3 ASV centiem kvadrātmetrā un vēlāk pārdeva 240 (!) reižu dārgāk. Vēlāk gan Kampeti iekļuva skandālā, kas saistīts ar jau pieminēto jurista Karmonas noslepkavošanu, tomēr jebkurā gadījumā viņa biogrāfija labi ilustrē nekustamā īpašuma attiecības ar valsts varu. Cita starpā jāpiemin, ka arī tautība nespēlēja lielu lomu, ja vien uzņēmējs mācēja pareizi kontaktēt ar varu. Te labs piemērs ir igaunis Harijs Mannils, kurš savulaik pamatīgi "parosījies" Venecuēlas mašīnbūves sektorā. Neviens kaut cik aktīvs biznesmenis Venecuēlā nespēja dzīvot atrautībā no vietējiem specifiskajiem spēles noteikumiem. Vietējais publicists Argeniss Rodrigess atceras, ka vēl astoņdesmitajos gados Karakasā ik dienu tika fiksēti 3000 zvani ar nāves draudiem un naudas izspiešanu. Venecuēlieši teic, ka neizvēlība biznesa metodēs bijusi raksturīga ne tikai elitei, bet lielai daļai sabiedrības — viedoklis, ka naftas dēļ Venecuēlai pienākas būt bagātai valstij a apriori mulsināja prātus, vedināja uz nepārdomātiem biznesa lēmumiem, bet sarežģījumu gadījumā provocēja problēmas risināt ne gluži tiesiskā ceļā. Kulturologs Mariano Pikons Salass to skaidro šādi: "Venecuēlas noteicošais raksturojums ir traģiskais kontrasts starp sociālo realitāti un neīsto likumu, konstitūciju un institūciju plīvuru, kas tika importēts no Eiropas mūsu atpalicības maskēšanai." Līdz ar to būtu pārsteidzīgi pārmest Vītola kungam kaut kādus konkrētus darījumus vai aktivitātes: cilvēks vienkārši bija prasmīgi integrējies tajā, ko dažkārt sauc par "vietējo specifiku". Vistrāpīgāk par to izsakās tas pats Fernando Koronils, kurš norāda, ka Venecuēlā pats godīguma jēdziens ir specifisks: "Par negodīgu tevi nosauks tad, ja esi bandīts." Venecuēlā neuzskata par negodīgu tādu cilvēku, kurš vienkārši māk pareizi veidot attiecības ar negodīgiem cilvēkiem... Runājot par Venecuēlu, neviļus nāk prātā paralēles ar deviņdesmito gadu sākumu Latvijā, kad vīri ar labiem nerviem un pietiekami "elastīgu" vērtību sistēmu pamanījās sapelnīt kapitālu. No šā viedokļa Vili Vītolu varētu tikai apsveikt kā apliecinājumu tam, ka latviešu cilvēks spēj būt veiksminieks jebkuros apstākļos. Tikai savādi, ja šis cilvēks uzskata, ka pagātne ir viena lieta, savukārt iespēja citā zemē mācīt līdzpilsoņiem biznesa ētiku — pavisam cita. *** Izziņa Venecuēlas vadītāji 1908.–1935. Ģenerālis Huans Visente Gomess 1936.–1941. Ģenerālis Eleazars Lopess Kontrerass 1941.–1945. Ģenerālis Isaija Medina Angarita 1945.–1948. t. s. Revolucionārā hunta 1948.–1950. Militārā hunta 1950.–1958. Ģenerālis Markoss Peress Himeness *** Vilis Vītols — paša skatījumā (fragments no www.gramata21.lv) Vilis Vītols dzimis Rīgā 1934. gada 14. februārī. Par savas dzimtas nokļūšanu Venecuēlā V. Vītols stāsta: "1944. gadā, otrajai krievu okupācijai tuvojoties, ģimene devās bēgļu gaitās. Pavadījām četrus gadus Vācijā, lielāko daļu Eslingenas latviešu nometnē. 1948. gadā pārcēlāmies uz Venecuēlu. Tur beidzu vidusskolu un 1956. gadā Venecuēlas Centrālo universitāti (Universidad Central de Venezuela) ar civilinženiera grādu." Iegūtā civilo būvju inženiera izglītība Vilim deva iespēju strādāt uzņēmumā, kas Venecuēlā īstenoja lielus un sarežģītus projektus. Vilis Vītols par to atceras: "Desmit gadus strādāju tajā laikā lielākajā Venecuēlas būvfirmā Precomprimido C.A. un piedalījos Venecuēlas divu lielāko tiltu celtniecībā: viens no tiem — pār Orinoko upi, otrs — 7 km garš tilts pār Marakaibo jūras šaurumu." Vienlaikus V. Vītols strādāja arī kā privātuzņēmējs: "1964. gadā kopā ar tēvu nodibinājām projektēšanas biroju Oficina Ing. Vilis Vitols, S.A., kas drīz pēc tam sāka būvēt īpašumdzīvokļu mājas (condominios). Pirmajā bija tikai 14 mazi dzīvoklīši. Laika gaitā uzņēmums strauji izauga. Līdz tēva nāvei 1984. gadā bijām uzcēluši un pārdevuši kādas 70 ēkas ar aptuveni 5000 dzīvokļiem, biroju un veikalu telpām. Lielākā no firmas celtajām ēkām ir Centro Letonia — Torre ING Bank — ar 50 000 m2 lielu apbūves platību." *** Latvijas prese par Vili Vītolu Kas mūsējiem liegts, ārzemju latviešiem — atļauts "Bijušais Māras bankas īpašnieks Venecuēlas latvietis Vilis Vītols vairākus gadus pēc kārtas žurnāla Klubs veidotajā miljonāru sarakstā ieņem vietu pirmajā desmitniekā. Cilvēks, kas cieši saaudzis ar politisko varu. Būdams Jaunā laika finansiālais atbalstītājs, par pateicību saņēmis politisku amatu, kā var droši vērtēt valsts monopola padomes vadību. Kopā ar ekonomikas ministru Krišjāni Kariņu neoficiāli tiek minēts kā viens no Jaunā laika tā saukto ārzemju latviešu grupējuma pārstāvjiem, kas atrodas opozīcijā Einaram Repšem un viņu atbalstošajiem vietējiem magnātiem. Ko gan daudzu miljonu īpašnieks un aktīvs biznesmenis dažādās jomās meklē valsts uzņēmuma padomes vadībā? Var jau būt, ka no Viļa Vītola puses viņa darbs Latvenergo padomē ir nesavtīgs altruisms dzimtenes labā. Taču iedomāsimies, kāda brēka izceltos, ja valsts uzņēmuma padomes vadītāja vietu sev būtu noskatījis kāds cits bagātnieks, teiksim, Valērijs Kargins vai Guntis Indriksons? Jāsecina, ka ārzemju latviešiem joprojām iet cauri tas, kas mūsējiem liegts. Varbūt tāpēc, ka dzīvelīgs ir mīts par augstajiem Rietumu biznesa standartiem, ko arī uzbrukumā Latvenergo pašreizējai vadībai kā karogu izkar viens otrs Jaunā laika pārstāvis." Sandris Točs, Neatkarīgā Rīta Avīze, 18.07.2005. Latvenergo padomes vadītājs izvēlas sev uzticamus cilvēkus Īpašu audita komiteju, kurā strādās arī divas bez konkursa un skaidriem izvēles kritērijiem ieceltas ekspertes, izveidojusi Latvenergo padome, lai izvērtētu valdes un visa uzņēmuma darbību. "..Ekspertēm — Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas priekšsēdētājai Kristīnei Potapovičai un Ekonomikas ministrijas Iekšējā audita un kvalitātes vadības departamenta direktorei Veltai Feodorovai — par darbu maksāšot 30 latu stundā, tomēr pagaidām nav skaidrs, cik lielu summu no Latvenergo budžeta kopumā prasīs viņu algošana, jo nav zināms, cik liela būs viņu noslogotība. Latvenergo padomes priekšsēdētājs Vilis Vītols (JL) konkursa nerīkošanu, lai izraudzītos ekspertus, skaidro ar vēlmi ātrāk sākt komitejas darbu un norāda, ka ekspertēm netiks maksātas lielas summas. .. Audita komitejā bez V. Vītola darbojas arī JL virzītais Edžus Vējiņš un Gints Lipsbergs (TP). Drīzumā plānots izveidot vēl divas līdzīgas uzraudzības komitejas — nomināciju un atalgojuma, kuru darbā arī pieaicināšot ekspertus. V. Vītols sākotnēji Dienai paziņoja, ka Latvenergo iekšējās lietas nekomentēs, un nesaprotot, ko laikraksts, par tām interesējoties, grib panākt." Ivars Āboliņs, Diena, 14.07.2005.