Jautājums par tradicionālo konfesiju, jauno reliģisko organizāciju un politikas attiecībām ir interesants tāpēc, ka, no vienas puses, Latvijas Pirmā partija uzsver kristīgo vērtību nozīmi savā darbībā un nepārprotami liek saprast, ka tai ir spēcīgs tradicionālo baznīcu atbalsts, bet, no otras puses, tradicionālās Latvijas baznīcas, piemēram, Latvijas Romas katoļu baznīca, Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) un Latvijas Pareizticīgā baznīca neatbalsta un reizēm pat krasi nosoda jaunās reliģiskās organizācijas un tā sauktās sektas. Ir interesanti uzzināt, vai tradicionālās baznīcas tiešām atbalsta Latvijas Pirmo partiju (LPP), kuras biedri un atbalstītāji atrodami arī, piemēram, Jaunajā Paaudzē un Prieka Vēstī.

Starp citu, Reliģisko lietu pārvaldes dati par 2004. gadu liecina, ka vairāk nekā 1,3 miljoniem draudžu locekļu (gan dažādu kristīgo konfesiju, gan musulmaņu, hinduistu, budistu, krišnaītu un citu ticību cilvēku) vidū katoļticīgo ir vairāk nekā 395 000, luterāņu — vairāk nekā 539 000, bet pareizticīgo — 350 000. Tātad tradicionālo baznīcu draudzes Latvijā apvieno aptuveni 1,2 miljonus cilvēku.

BAZNĪCA UN TICĪBAS BRĪVĪBA

Tradicionālo baznīcu nostāja

Viens no iemesliem, kādēļ no LELB mācītāju rindām tika izslēgts Juris Cālītis, bija viņa piedalīšanās mūnistu rituālā. LELB arhibīskaps Jānis Vanags savā rakstā Kādēļ atlaida Juris Cālīti? pauž: "Vēl nenovēršamāku savu atlaišanu J. Cālītis padarīja ar iesaistīšanos Mūna Apvienošanas baznīcas rituālos, kas tālu pārsniedza akadēmiskas intereses ietvarus. Viņš publiski aizlūdza, lai Dievs svētītu Mūna nākšanu mūsu starpā un par viņa darba sekmēšanos Latvijā. Viņš piedalījās svētā vīna ceremonijā, kas mūniešu kustībā nozīmē savienošanos ar Mūnu, un saņēma Mūna miera vēstnieka sertifikātu. .. Cilvēkam vajadzīgs glābējs. Kristīgā baznīca tic un māca, ka šis glābējs ir Jēzus Kristus, kurš atdeva dzīvību pie krusta, izpērkot visu cilvēku grēkus. .. Turpretī korejiešu sludinātājs Mūns māca, ka Kristus jeb mesijas uzdevums esot bijis apprecēties un radīt bērnus, aizsākot Dievam jaunu dzimtu. Jēzus savu misiju esot izgāzis, jo ļāvis sevi piesist krustā. Tādēļ Dievs esot sūtījis citu Kristu — viņu, Mūnu, kurš esot nodibinājis ideālo ģimeni jeb Dieva jauno dzimtu. Viņš esot ne vien kļuvis par kritušās cilvēces glābēju, bet pat atbrīvojis pašu Dievu un kronējis viņu uz valdīšanu. Mācītājs V. Pavasaris pamatoti norāda, ka no luteriskās tradīcijas viedokļa cilvēkā, kurš sevi ieceļ Jēzus vietā, darbojas antikrista gars."

Kādā intervijā pirms pagājušajiem Ziemassvētkiem arhibīskaps Jānis Vanags saka arī šādus vārdus: "Dažreiz šķiet, ka mūsdienu himna varētu būt Frenka Sinatras I Did It My Way (Es izdarīju pa savam). Cilvēkiem nez kādēļ šķiet, ka viņiem pat ir pienākums vienmēr izvēlēties savu ceļu. Pavērojiet, cik bieži sarunu šovi televīzijā noslēdzas ar pamācību izvēlēties savu ceļu, dzīves modeli, un tas būs tas īstais tādēļ vien, ka savs. Avīzē redzēju bildi: fonā jaunā Purvciema katoļu baznīca, priekšā makdonalda reklāma: "Sastādi pats savu komplektu!" Tā domā daudzi. Katram savas attiecības ar Dievu, katram savi kristīgie principi, katram sava Bībele, kuru "katram ir tiesības" lasīt pa savam. Tāpat arī citās dzīves jomās — katram savi priekšstati par vērtībām, par robežām, kuras drīkst vai nedrīkst pārkāpt. Tāds individuālisms var šķist pievilcīgs ar savu brīvību, bet jāapzinās, ka tam ir arī sekas, kas var aiziet ļoti tālu no normālas un saprātīgas dzīves pozīcijas. Jūs pat nevarēsit pamatot, kādēļ ir slikti nogalināt otru cilvēku."

Savukārt Latvijas Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats intervijā laikrakstam NRA, kas bija tapusi par godu kardināla 75 gadu dzimšanas dienai un ko LPP publicējusi savā mājas lapā, saka: "Sektas nav tik spēcīgas kā tradicionālās baznīcas. Tur ir arī daudz ziņkārīgo, ne visi ir sektanti. Galu galā neesmu pret to, ka kāds sludina Dieva vārdu, ja viņš neuzbrūk tradicionālajām baznīcām, nesāk Dieva vārda vietā mētāties ar savstarpējiem apvainojumiem. Mums, kristiešiem, vajadzētu vienoties kādu laiku padzīvot bez polemizēšanas. Piemēram, mēs Latvijā nepolemizējam ar luterāņiem, un otrādi, izņemot tos pāris luterāņus no Amerikas. Jo īpaši padomju laikā mēs turējāmies visi vienos ierakumos pret valstisko ateismu, un šī ir unikāla tradīcija, kas saglabājusies." Jau minētajā intervijā uz jautājumu, vai kardināls uz LPP raugās cerīgāk tāpēc, ka partija novirzīja budžeta naudu dievnamu remontiem jeb vai tomēr kardināls pret partijām saglabā neitrālu attieksmi, Jānis Pujats atbild: "Jā, Pirmā partija vismaz nebaidās Dieva vārdu minēt, un, ja viņi arī finansiāli atbalsta, tad izskatās, ka viņi ir baznīcai tuvāki, piemēram, par Jauno laiku, kaut arī tie deva solījumu baznīcā. Viss jau parādās praktiskajā darbībā. Bet mēs nevaram uzskatīt ne Pirmo partiju, ne arī kādu citu partiju par baznīcas partiju, jo negribam nostāties pret citiem. Mums ir visi jāved pie Dieva. Un tiem, kas palīdz mums vairāk, tiem mēs sakām lielu paldies. Mums jāstrādā pie visiem un ar visiem." Kardināls noslēdz interviju ar vārdiem: "Politikā mēs negribam līst. Reliģiskais laiks ir atšķirīgs."

Par Latvijas Pareizticīgo baznīcu jāteic, ka jau 1997. gadā ir pieņemts Latvijas Pareizticīgo baznīcas Koncila lēmums attiecībā uz jaundibinātajām un Latvijā ienākušām sektām, kura tekstā lasāms: "Visiem uzticīgiem Baznīcas locekļiem .. nekādā gadījumā nepiedalīties kopējās lūgšanās, dažādās sapulcēs, skolās, lekcijās un citos pasākumos, ko rīko jaundibinātas sektas un no jauna Latvijā ienākušās sektas un pseidoreliģiskas grupas, neskatoties uz to, ko viņi savā nosaukumā ir iekļāvuši."

Šāgada janvārī Pareizticīgo baznīcas metropolīts Aleksandrs laikrakstam Čas intervijā sacīja: "Mēģinājumus iesaistīt baznīcu politiskās spēlēs mēs kategoriski neatbalstām. Ļoti nepatīkami dzirdēt, ka sabiedrībā cienījami cilvēki pēkšņi sāk runāt par baznīcas un politiskās partijas konglomerātu. Diemžēl šādi izteicieni liecina par runātāja izglītības trūkumu. Mēs būsim pateicīgi, ja partija ziedos baznīcai vai klosterim. Bet apsolīt par to vēlētāju balsis un tirgoties ir nepieklājīgi."

Tātad Latvijas tradicionālo baznīcu attieksme šajos jautājumos ir izteikta pietiekami nepārprotami.

Likums ļauj ticēt

Neapšaubāmi, Latvijā ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, kā to nosaka Satversmes 99. pants, kurā ir arī rakstīts, ka "Baznīca ir atdalīta no valsts". Saskaņā ar Reliģisko organizāciju likuma 8. panta 4. daļu to konfesiju un reliģiju draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk savu darbību Latvijā un kuras nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām), pirmo desmit gadu laikā jāpārreģistrējas Reliģisko lietu pārvaldē ik gadu.

Latvijas likumdošanā nav jēdziena "sekta", lai gan sadzīvē ļoti bieži jaunās draudzes dēvē tieši tā. Svešvārdu vārdnīca skaidro, ka sekta (lat. secta "virziens, skola") ir: "1. labi organizēta, autoritāra un slēgta reliģiska kopa, kas nošķīrusies no kādas lielākas denominācijas; 2. draudze vai draudžu grupa, kas atšķēlusies no valdošās baznīcas un kam raksturīga neiecietība pret citādi domājošajiem."

Patiesībā apzīmējums "sekta" vai "sektants", ko lieto ikdienas sarunās, tiešām nav īsti precīzs, jo visus "pa jaunam" ticīgos nepavisam tā nevar nosaukt. Par sektām parasti tiek dēvētas draudzes, kuru veidotāji un vadītāji liek sevi Dieva vietā vai apgalvo, ka runā tā vārdā, kā ziedojumus vai novēlējumus no ticīgajiem prasa viņu mantu un reliģiskajos rituālos bieži vien izmanto hipnotiskus un suģestējošus efektus. Vārds "sekta" bieži vien tiek lietots, runājot par Jehovas lieciniekiem, mormoņiem (Pēdējo Dienu Svētie), visarioniešiem (Pēdējās Derības draudze), Kristīgās zinātnes, Jaunās Paaudzes un Prieka Vēsts draudzēm.

Pašlaik Latvijā ir 87 draudzes, kurām katru gadu ir jāpārreģistrējas, un pie tām pieder gan dažādas luterāņu un evaņģēliskās ticības kristiešu draudzes, vasarsvētku jeb pentakostu draudzes, gan arī iepriekš rakstā ar sektas nosaukumu apzīmētās draudzes, gan arī musulmaņu, hinduistu, budistu, vaišanvu (krišnaītu) un vēl citu konfesiju draudzes. Tajā pašā laikā ir vairāk nekā 19 konfesiju draudzes, kurām vairs nav jāpārreģistrējas, un arī šo draudžu vidū ir mormoņu, vaišanavu (krišnaītu), budistu, dievturu, Jaunās Paaudzes un Prieka Vēsts draudzes, jo reģistrācija tiek veikta katrai draudzei atsevišķi — piemēram, Prieka Vēsts Rīgas draudze jau ir reģistrēta pastāvīgi, bet Cēsu draudzei pārreģistrācija katru gadu jāveic līdz 2010. gadam. Interesanti, ka mūnisti Latvijā ir reģistrējušies Uzņēmumu reģistrā, deklarējot savai biedrībai nereliģiskus mērķus. Arī scientologi ir reģistrējušies Uzņēmumu reģistrā ar savu dianētikas centru, kas uzrāda izglītošanas un attīstības mērķus, neminot reliģiju.

TICĪBAS BRĪVĪBA, POLITIKA UN CILVĒKI

Nepamatotas ambīcijas

Šābrīža secinājumi tātad ir: pirmkārt, ticība un tās izvēle ir katra paša ziņā; otrkārt, Latvijas tradicionālās baznīcas vismaz oficiāli neatbalsta jaunās reliģijas un konfesijas; treškārt, LPP nekādi nevar cerēt un apgalvot, ka "tradicionālās baznīcas ir viņu pusē", un, ceturtkārt, saprātīga partija varbūt tomēr padomātu, vai 1,2 miljoni tradicionālo baznīcu draudžu locekļi ar sajūsmu uztver partijas biedru rosīšanos Jaunajā Paaudzē, Prieka Vēstī un citur.

Protams, pirms vēlēšanām kādu labumu grib iegūt visi un abpusēja koķetēšana starp politiķiem un baznīcām nav nekas jauns. Atšķirībā no tradicionālajām baznīcām, jaunās draudzes īpaši neslēpj savu tuvību ar LPP. Šķiet, ka Jaunās paaudzes līderis Ļedjajevs ir viens no aktīvākajiem LPP aizstāvjiem, un internetā var atrast citātus no viņa sprediķiem, kuri, piemēram, vēsta: "..Pirmā partija ir veiksmīgi nokārtojusi smago eksāmenu. ..Lai viņi izdzird mūsu balsi: Pirmā, mēs esam kopā, mēs — par to pašu, mēs — blakus. Pirmajiem vienmēr grūtāk... Lūk, mūsu plecs, lūk, mēs, jūsu aizmugure, jūsu aizstāvji, miljoni godīgu un kārtīgu cilvēku, ne tikai Baltijā, bet visā pasaulē. Pirmie, turpiniet tādā pašā garā. Kas aizstāv Dieva vērtības, viņus aizstāv Dievs."

Nezaudēt veselo saprātu

Varētu vaicāt, kāpēc ir vērts uztraukties par jauno draudžu un sektu atbalstu Pirmajai partijai un otrādi? Atbilde ir vienkārša — pasaules pieredze liecina, ka daļa jauno reliģisko kustību un sektu ir bīstamas ne tikai atsevišķiem indivīdiem, bet arī apkārtējai sabiedrībai. Tepat Latvijā pirms vairākiem gadiem gāja bojā kāda pusaudze, kas piederēja pie Jehovas liecinieku draudzes, — viņai bija vajadzīga asins pārliešana, ko jehovieši aizliedz. Pasaulē noticis ne viens vien sektu kolektīvās pašnāvības gadījums, kuros gājuši bojā desmitiem un pat simtiem cilvēku. Ir sektas, kuru rituālu laikā cilvēki tiek novesti transa stāvoklī, un pēc tam viņi nokļūst psihiatriskajā slimnīcā. Ne velti jaunajām draudzēm tiek noteikts šis desmit gadu pārbaudes laiks, pirms tās pastāvīgi reģistrē.

Viedokli par jauno reliģisko kustību ietekmi uz cilvēku psihi Nedēļā skaidro speciālisti, kas darbojas Reliģisko lietu pārvaldes Konsultatīvajā padomē.

Arturs Utināns, ārsts psihiatrs, psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras asistents:

Jaunās reliģiskās kustības ir radušās pēdējos 150 gados, un tām ir spēcīgāki emocionālie kontakti savā starpā, viņiem ir lielāka kopīga sajūta — piederību pie kaut kādas grupas nosaka cilvēka instinkts. Tā kā cilvēki mūsdienās mokās ar vientulību, tad jaunās reliģiskās kustības bieži vien ir uzvarētājas iepretī tradicionālajām konfesijām.

Ja runājam par manipulāciju ar cilvēku emocijām un prātu, tad savā ziņā tā ir ikdienišķa parādība dzīvē, jo cilvēki viens ar otru manipulē gan ģimenes dzīvē, gan darbā, gan politikā. Ar mums manipulē arī reklāma.

Par kaitīgu manipulāciju var runāt tajās reliģiskajās kustībās, kurās ir destruktīva vai pašdestruktīva iedarbība uz cilvēka fizisko veselību vai psihi — tās ir agresīvās, teroristiskās vai pašnāvnieciskās sektas, un tajās, kuras rada kaitējumu bērniem — fiziska, seksuāla vai pieejamās informācijas kropļošanas un ierobežošanas veidā.

Latvijā pašnāvniecisku, teroristisku un izteikti agresīvu sektu līdz šim nav bijis. Ir dažas reliģiskās kustības, kas traucē vai pilnībā aizliedz cilvēkiem ārstēties — Jehovas liecinieki un Kristīgā zinātne, kas uzskata, ka visas slimības ir no grēkiem. Ir bijuši gadījumi, kad bērniem apendicītu mēģina ārstēt tikai ar lūgšanām. Protams, ir bijuši gadījumi, kad sektām novēl īpašumus, un radiniekiem rodas problēmas.

Prieka Vēstij un Jaunajai Paaudzei raksturīgākais ir tas, ka tur tiek pielietoti daži ārstēšanas paņēmieni — ir tā sauktā "roku uzlikšana", ieiešana transā, "runāšana mēlēs", kas nozīmē, ka cilvēks izkliedz jebkādas neartikulētas skaņas un zilbes. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēku psihiskajai veselībai ir nodarīts kaitējums — ir bijušas psihotiska rakstura vai panikas lēkmes. "Runāšana mēlēs" dod cilvēkam emocionālu izlādi un pēc tādas procedūras cilvēks var sajusties labāk, būt eiforijā. Pasākumos tiek izmantoti hipnotiskie mehānismi, cilvēki ieiet pārmainītas apziņas jeb transa stāvoklī, un to panāk gan reliģiskās kustības līdera suģestējošas kustības un frāzes, gan mūzika un tas, ka pasākumā piedalās daudz cilvēku. Visi hipnotizētāji zina, ka daudz cilvēku viens uz otru iedarbojas suģestējoši — jo lielāka auditorija, jo lielāka suģestējamība. Cilvēks, kuru vienu pašu nevar nohipnotizēt, pakļausies suģestijai, atrodoties pūlī. Lielā auditorijā tikai daži cilvēki spēj noturēties pret suģestiju, jo emocijas "līp" — pūlis viegli kļūst agresīvs un viegli nonāk ekstāzē.

Tiek uzskatīts, ka cilvēkiem hipnozē nevar iedvest to, kas ir pret viņu morāles normām, pret īstu iekšējo pārliecību par to, ko nedrīkst darīt nekad. Pūlī morāles ir dažādas, un, protams, tajā ir cilvēki, kam var iedvest daudzas lietas par to, kas jādara un kā jārīkojas. Manuprāt, klasisks piemērs, kā pūli var iedvesmot uz vardarbību, ir islāma fundamentālistu rīcība pēc karikatūru publicēšanas dāņu laikrakstā. Cilvēki pūlī ir nonākuši afekta stāvoklī un ir pārliecināti, ka rīkojas morāli pareizi. Reliģiskās kustībās cilvēkiem bieži ir ilūzija, ka tas, ko viņi dara ticības vārdā, ir ētiski un morāli. Tādā gadījumā cilvēks var izdarīt to, ko nekad nedarītu, ja nebūtu šajā kustībā.

Jaunās reliģiskās kustības, kā likums, lauž ģimenes saites, zināmā mērā sanaido ar saviem ģimenes locekļiem. Tiek uzskatīts, ka tas balstās mūsu sensenajos instinktos — ja kāda populācija kļūst pārāk liela, tad rodas barvedis, kas daļu populācijas atšķeļ un aizved dzīvot jaunā, apsolītā un labākā zemē, kur visiem visa pietiks. Populācijas šķelšanās notiek gan cilvēku, gan dzīvnieku baros. Pateicoties šim mehānismam, cilvēki izplatījās pa visu Zemeslodi. Lai atšķeltu populācijas daļu, ir jāsalauž emocionālās saites ar asinsradiniekiem. Mūsdienās šie instinkti darbojas joprojām. Tādēļ šādām kustībām bieži vien ir harismātiskais līderis, kas pievelk cilvēkus un izveido mācību, kas atbilst kaut kādām viņu neapmierinātajām vēlmēm. Šīs kustības bieži vien tiek veidotas kā pretnostatījums apkārtējai pasaulei, un cilvēki jūtas piederīgi pie izredzēto grupas un domā, ka vienīgie zina dziļāko patiesību, kas citiem nav pieejama. Piemēram, scientoloģijā tiek lietotas psihoterapijas metodes apvienojumā ar okultismu, jo tās pamatlicējs bija iepazinies ar Freida mācību. Sektas dod cilvēkiem zināmu eiforiju, ilūziju par aizsardzību pret dažādām dzīves likstām. Sektu darbības neapšaubāma sastāvdaļa ir tieksme pēc varas un ietekmēšanas, pēc zināma lobija sabiedrībā un, protams, tas ir saistīts ar sociāliem procesiem.

Solvita Krūmiņa–Konoņenko, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētošās nodaļas vadītāja:

Jaunās reliģiskās kustības uzskata, ka cilvēkam ir jāmainās, turklāt jāmainās radikāli un tikpat radikāli jāmaina vide. Ja budisma skatījumu uz cilvēka dzīves ceļu, piemēram, var salīdzināt ar pakāpenisku ceļu kalnā, pa spirāli, tad jaunās reliģiskās kustības šo ceļu saredz tieši pa vertikāli uz augšu, kas var būt bīstami gan cilvēkiem, gan sabiedrībai. Citiem vārdiem sakot, vieni uzskata, ka vispirms ir jāmainās cilvēkam, kas mainīs vidi, bet otri grib radikāli mainīt vidi un uzreiz. Jaunā Paaudze un Prieka Vēsts ir novirzīta no lielās kristietības. Jaunā Paaudze ir radikālāka un agresīvāka savā misijas apziņā, viņi uzskata, ka ir aktīvi jāiesaistās politikā. Prieka Vēsts atšķiras no Jaunās Paaudzes, pirmkārt, jau ar etnisko sastāvu, jo Priekā Vēstī ir vairāk latviešu un, otrkārt, tai nav tik striktas nostādnes par cilvēka personības kardinālu maiņu. Man šķiet, ka Jaunajai Paaudzei interese darboties Latvijā samazinās, viņi pašlaik ļoti interesējas par Krieviju un Ukrainu.

Cilvēka apziņas stāvokļa pārmaiņas lielā mērā notiek visās reliģijās. Runājot par hipnozi, jāteic, ka to pierādīt ir sarežģīti, un Rietumu pieredze liecina, ka tiesā tādas lietas nevar pierādīt. Esmu pētījusi Jauno Paaudzi un piedalījusies viņu pasākumos. Bija situācijas, kad jutu — es sāku darīt to, ko dara draudze, lai gan sākotnēji biju apņēmusies un pārliecināta, ka tā nekad nerīkošos. Es sevi tomēr apturēju un aizgāju no šā pasākuma.

Ja palūkojamies uz sektām no reliģijas socioloģijas viedokļa, tad sektas un jaunās reliģiskās kustības ir novirzītas no tradīcijas, bet saglabā tradīcijas pamatelementus, uzsverot vienu vai otru elementu. Sektās ir vairāk neapmierinātības ar situāciju, vairāk saspringtības un vēlmes reformēt esošo. Lielajās, tradicionālajās baznīcās ir iekšējie grupējumi, bet tie neatšķeļas, jo trūkst līdera. Sektu līderiem ir raksturīgas ļoti augstas ambīcijas un pārliecības par tradicionālo baznīcu kļūdām.

Atbildot uz jautājumu, vai kāda jaunā reliģiskā kustība vai sekta rada draudus sabiedrībai, ir jāskatās katrs gadījums atsevišķi. Ir netradicionālās kustības, kas draudus, manuprāt, nerada. Protams, katra jauna kustība ir izaicinājums tradīcijai, tās apšaubīšana, tādā veidā liekot arī pašai tradīcijai "sapurināties".

Raugoties no sabiedrības viedokļa, jāatzīst, ka jaunās reliģiskās kustības lielā mērā kompensē sabiedrības nespēju risināt vienu vai otru jautājumu. Intervējot jauno reliģisko kustību pārstāvjus, esmu secinājusi, ka ļoti bieži, raugoties no viņu viedokļa, viņiem nemaz nav bijis citas izvēles. Pirms iesaistīšanās šajās kustībās viņi bija meklējuši atbalstu gan dažādās sabiedrības institūcijas, gan tradicionālajās konfesijās un nebija to atraduši. Jaunajā kustībā viņi ir atraduši atbildes un atbalstu. Cits jautājums, protams, cik šis atbalsts ir bijis savtīgs vai nesavtīgs. Neapšaubāmi, ka daudzām jaunajām reliģiskajām kustībām ir savas, savtīgās intereses. Jauno reliģisko kustību un sektu pastāvēšana liecina par sabiedrības vājumu. Piemēram, Jaunā Paaudze ir piesaistījusi visai daudz jauniešu, kuriem sabiedrība nevarēja piedāvāt nekādu alternatīvu, un viņi būtu uz ielas, un būtu kļuvuši par narkomāniem, alkoholiķiem un noziedzniekiem. Reizēm draudzes cilvēkus sākumā atbalsta finansiāli, palīdz atrast darbu, dzīvesvietu.

Neapšaubāmi, tādā veidā kļūst vieglāk manipulēt ar cilvēkiem, izmantojot viņus savtīgiem mērķiem. Pētot reliģijas, esmu kļuvusi aizvien skeptiskāka un uzskatu, ka jānošķir reliģija no ticības. Jebkura reliģija manipulē ar cilvēkiem. Piemēram, scientoloģija ir veidota kā naudas sūknis no cilvēkiem. Manuprāt, sabiedrībai jāturas tālāk arī no Mūna kustības, kura finansiālās un politiskās intereses Latvijā nav mazākas kā Berezovskim. Mani biedē arī Visariona kustība, par kuru nav skaidrs, ko kustības līderis grib sasniegt un kāpēc.

****

Viedoklis

Lai pārliecinātos, vai tradicionālās baznīcas kādā brīdī nav mainījušas savu viedokli, Nedēļa, gatavojot šo rakstu, uzdeva dažus jautājumus gan LELB arhibīskapam Jānim Vanagam, gan Latvijas Romas katoļu baznīcas kardinālam Jānim Pujatam.

1. Kā vērtējat jaunās reliģijas un konfesijas?

LELB arhibīskaps Jānis Vanags:

Grūti dažos vārdos atbildēt uz tik plašu jautājumu. Protams, es domāju, ka Jēzū Kristū Dievs cilvēkam var dot visvairāk. Kristus darbs cilvēka labā ir unikāls un nav atrodams nevienā citā reliģijā. No šāda viedokļa es raugos uz citām reliģijām. Es nebūtu kļuvis par kristieti, ja domātu citādi. Tādēļ jaunās reliģiskās kustības es sev iedalu kristīgās un nekristīgās. Sašaurinot jautājumu līdz jaunajām kristīgajām kustībām, jāteic, ka arī tās ir dažādas. Dažas ir gluži evaņģēliskas, to mācība sakņojas jau sen pazīstamās teoloģiskās tradīcijās, bet izceļ kādus īpašus elementus — piemēram, pārdabisko Gara dāvanu lomu kristieša un draudzes dzīvē. Ar šīm kustībām tradicionālās baznīcas var veidot interesantu dialogu un pat kādas lietas mācīties. Laikam ritot, tās pašas pietuvinās tradicionālas baznīcas tēlam un līdzībai.

Taču ir kustības, kas vairāk ir kādu izcilu līderu sekotāji, kuri veido paši savu mācību, varbūt atsaucoties uz Bībeli, taču skaidrojot to caur pašu atklāsmēm. Cik tālu viņi savās interpretācijās var aiziet no oriģinālās kristietības, var redzēt kaut vai Visariona, Mūna vai mormoņu gadījumā. Esmu vērojis dažu jauno kustību dievkalpojumus tepat Latvijā. Man nepatika, ka cilvēkus uzbudina ar uzbrukumiem citām konfesijām, stāstot, ka "tajās ir vienīgi smirdoša reliģija, bet pie mums dzīva ticība". Tāpat man šķiet negodīgi, ja cilvēkus iejūsmina ticēt solījumiem, kam nav bibliska pamata, un, kad tie nepiepildās, tad vaino cilvēkus, ka viņu ticība neesot bijusi pietiekami stipra. Tādās viena līdera draudzēs un kustībās es saskatu draudus — vairāk gan to sekotāju psihei un labklājībai, taču dažreiz tas var apdraudēt arī plašāku sabiedrību.

Latvijas Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats:

Sektas un jaunas reliģiskas kustības ir bijušas vienmēr, bet ir svarīgi, lai tās būtu lojālas pret tradicionālajām baznīcām. Mūsu baznīca ar tām neplēšas un sagaida to pašu. Daudzos jautājumos mēs nepiekrītam jauno reliģisko kustību un sektu nostādnēm, bet par visu spriedīs Dievs, un tas ir viņa ziņā

2. Vai baznīcai jāiesaistās politikā?

Jānis Vanags: Tas atkarīgs no tā, ko jūs saucat par iesaistīšanos politikā. Baznīcai nav jācenšas iegūt valsts varu un pārņemt tās funkcijas. Nevienu brīdi baznīcas šeit nav pat mēģinājušas to darīt, un Latvijā tas arī nebūtu iespējams. Taču baznīca sastāv no cilvēkiem, vairāk vai mazāk domubiedriem, kam ir savi priekšstati par to, kādā valstī viņi vēlētos dzīvot. Demokrātiskā sabiedrībā to var īstenot tikai vienā veidā — ar likumīgiem līdzekļiem ietekmējot politisko procesu. Neļaut baznīcai to darīt, nozīmētu atņemt daļai Latvijas pilsoņu viņu tiesības. Baznīca kā institūcija vēlas sakārtot lietas tā, lai varētu sekmīgi un netraucēti darīt savu darbu. Domāju, ka valstij vajadzētu meklēt ceļus labai sadarbībai ar baznīcām. Eiropā tas ir gluži normāli un nes labumu visiem.

Jānis Pujats: Mana politika ir, ka visiem jātiek Debesu valstībā. Partijas vairāk spriež un risina ekonomiskus jautājumus. Tautai pašai jāizšķir, kurš risinājums liekas pareizākais un labākais, baznīca nejaucas ekonomikā. Baznīca domā par dzīves pamatprincipiem.

3. Vai atbalstāt LPP centienus politikā?

Jānis Vanags: LPP ir bijušas savas veiksmes un neveiksmes. Ir bijušas lietas, kuras es atbalstu, un arī tādas, kuras man nebija saprotamas. Tāpat ir ar ikvienu Saeimā pārstāvēto partiju. Tieši no baznīcas viedokļa raugoties, LPP visaktīvāk interesējas par to, ko domā ļaudis baznīcā un jautā, kas viņiem vajadzīgs. Beidzot Saeimā arī mums ir, ar ko runāt un sastapt ko vairāk par formāli pieklājīgu uzmanību, kā tas bieži vien bija Saeimas iepriekšējo sasaukumu laikā. Par to LPP esmu pateicīgs. Domāju, ka viņi palīdzēja daudziem kristiešiem Latviju vairāk izjust kā savu valsti, kas nav pret viņiem vienaldzīga. Taču LPP arī nav nekāda baznīcas kabatas partija. Daudz kas no viņu virzītā — kaut vai "māmiņu algas" vai lētās aviobiļetes ir ieguvums visiem.

Jānis Pujats: Mēs nepievēršamies kādai vienai partijai. Ja kāda partija nebaidās Dieva vārda, tas ir apsveicami. Cilvēki mēdz jautāt, par kuru sarakstu īsti balsot, bet mēs nemēdzam norādīt, par kuru partiju ir jābalso, jo neiedziļināmies saimnieciskajos jautājumos un tāpēc uz tādu jautājumu ir grūti atbildēt. Tiešā veidā ar LPP mēs nesadarbojamies. Man arī negribas jaukties viņu un sektu attiecībās, tas ir viņu pašu ziņā. Baznīcai vislabākā ir neitrāla pozīcija, jo visiem kopīgi ir jāstrādā tautas labā.