Ik gadu Reliģijas lietu pārvaldē tiek reģistrēts ap 20 jaunu reliģisku organizāciju un draudžu. Parasti gan dokumentus iesniedz vairāk konfesiju, nekā tiek oficiāli apstiprināts. Pērn pārvaldē nav bijis īpaša pieplūduma — piecām draudzēm atteikts, bet septiņas reģistrētas, tātad kopumā tikai 12 jaunu reliģisku kopienu. Grūti prognozēt, kāds attiecībā uz šo jomu būs šis gads.

Dokumentārie labirinti

"Domāju, ka ar laiku šādu pieteikumu skaits varētu samazināties, jo tie, kas to gribējuši izdarīt kopš 90. gadu sākuma, to arī ir īstenojuši. Tagad lielākoties notiek jau esošo konfesiju pārreģistrācija, tostarp jaunu vai izirušo draudžu dokumentēšana. Tā, piemēram, šogad Septītās dienas adventisti un Pareizticīgā baznīca ir iesnieguši katrs pa vēl vienas draudzes pieteikumam. To paredz nolikums: līdzko ir 20 cilvēku kopiena, tā var dibināt draudzi, bet desmit draudzes var veidot baznīcu savienību. Taču lielajām konfesijām parasti ir vēl vairāk draudžu — piemēram, pareizticīgajiem ir 118 (nu būs 119). Bet ir arī gadījumi, kad draudžu skaits sarūk, kā tas pērn notika ar baptistiem. Izmaiņas jāreģistrē abos gadījumos, jo tādējādi draudze iegūst vai likvidē juridiskas personas statusu," skaidro Reliģisko lietu pārvaldes vadītājas vietniece Jekaterina Macuka.

Runājot par gadījumiem, kad tiek atteikts reģistrēt kādu konfesiju, Macuka min Reliģisko organizāciju likumā norādītos iespējamos noraidīšanas iemeslus. Pirmkārt, netiek iesniegti visi dokumenti, kuri ir norādīti likumā. Otrkārt, tie nav noformēti atbilstoši noteikumiem. Treškārt, mērķi ir pretrunā demokrātiskas sabiedrības iekārtai un sabiedrības vajadzībām, drošībai u.tml. Šo iemeslu dēļ var ierobežot konfesijas reliģisko darbību. "Godīgi sakot, pēdējo triju gadu laikā nevaru nosaukt nevienu atteikumu tāpēc, ka organizācija sludinātu rasu neiecietību vai citas naidīgas idejas. Biežāk dokumentus noraidām statūtu nepilnību vai pretrunīgu punktu dēļ. (Organizācijai ir tiesības desmit dienu laikā vērsties tiesā vai labot kļūdas un atkal iesniegt dokumentus.) No nesen atteiktiem gadījumiem varu minēt musulmaņu draudzi Salam, kurai divreiz tika atteikts — vienreiz nebija pareizi noformēti dokumenti, bet otrreiz nebija iesniegts dibinātāju saraksts. Pagājušogad līdzīgas problēmas bija musulmaņu draudzei Nur, bet šogad jau tā ir reģistrēta, jo visi iebildumi ņemti vērā un dokumenti pareizi sakārtoti."

Reliģisko konfesiju daudzveidību Macuka saista ar 90. gados vaļā atrautajām brīvības slūžām arī attiecībā uz ticības lietām. Tomēr šābrīža konfesiju skaits nebūt nav galējā robeža, ko apliecina arī ASV un citu Eiropas valstu pieredze, kur konfesiju skaits ir daudz lielāks. Pamatā konfesionālās atšķirības meklējamas Bībeles interpretēšanā, taču ir arī dažādu kultu un reliģisko tradīciju piekopēji. Piemēram, visarionieši kā otru mesiju uzskata Visarionu, un visa viņu ticība saistīta ar šo personību. Taču gan ASV, gan Eiropas praksē ticības brīvība tiek uzskatīta par neierobežojamu: katrs var ticēt, kam grib — jaunai mesijai, dievišķajai gaismai un pat konkrētam priekšmetam. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa visai stingri raugās, lai reliģijas brīvība tiktu ievērota un neviens netiktu diskriminēts. Esot bijuši diezgan daudzi gadījumi, kad "diskriminētie" vēršas tiesā ar sūdzību. "Minēšu vienu gadījumu. Vīrs un sieva, kas bija Jehovas lieciniece, izšķīrās. Bērniem par aizbildni tika noteikts tēvs, argumentējot ar faktu, ka sievai, ne visai uzticamas sektas pārstāvei, nevar uzticēt bērnus. Sieva vērsās Cilvēktiesību tiesā, un tā nosprieda, ka viņas reliģiskā piederība nevar būt par pamatu atteikumam."

Kontrolē un izskata sūdzības

Pārvalde ne tikai krāj statistiku un reģistrē, bet arī kontrolē savus "pārraugāmos" un ir informēta par to aktivitātēm. Ja draudze nepieder pie vienotas Baznīcas, tad ik gadu pirms pārreģistrācijas pārvalde Pašvaldības policijai sūta vēstules, lūdzot pārliecināties par šīs organizācijas darbību — vai tā tiešām darbojas norādītajā adresē un vai nav sūdzību no apkārtējiem iedzīvotājiem. Ļoti bieži adrese esot kāda no vadītājiem dzīvoklis, bet dievkalpojumi lielākoties tiek noturēti pavisam citur, kur draudze īrē telpas. Lielākoties pret tur notiekošo apkārtējiem nav iebildumu, taču par vienas musulmaņu draudzes darbību Brīvības ielā pārvalde saņēmusi sūdzību. Mājas iemītnieki bijuši ļoti negatīvi noskaņoti, norādot, ka, lūk, sanāk katru nedēļu sveši ļaudis, kas staigā pa viņu pagalmu. Tika izteiktas pat aizdomas, vai tikai tie neesot teroristi, kas slikti var ietekmēt jauniešus. Taču, pārbaudot konkrēto gadījumu, nekas tāds netika konstatēts. Kad mājas iedzīvotāji tika aicināti detalizētāk sniegt paskaidrojumus, neviens nevarēja apliecināt, ka draudze uzvedas par skaļu, traucē pārējiem vai pārkāpj kādus no pašvaldības saistošajiem noteikumiem. Macuka teic, ka daudz kas atkarīgs no sabiedrības iecietības trūkuma vai nepareiziem priekšstatiem. Ja tradicionālās konfesijas un citas kristīgās organizācijas tiekot uztvertas ar lielāku vai mazāku izpratni, tad pret citu reliģiju izpausmēm izturas ar aizdomām. Tas attiecas arī uz musulmaņiem, kurus sakarā ar politisko situāciju uzskata par potenciāliem teroristiem un slepenu brālību iedīgļiem. Ar neizpratni daudzi raugās arī uz krišnaītiem, brahmanistiem un citu Austrumu reliģiju atzariem. Jāteic, arī šīs konfesijas Latvijā ir visai plaši pārstāvētas, piemēram, ir 11 krišnaītu un četras budistu draudzes. Ir arī tādas mazdzirdētas konfesijas kā Sukjo Mahikari Latvijas centrs (tās saknes ir Japānā), vienubrīd darbojās arī sintoisti, kas gan tagad beiguši pastāvēt. Ik pa laikam pārvaldē ierodas arī tā saukto pagānu organizāciju pārstāvji. Piemēram, nesen reģistrēties vēlējusies Abra, taču statūtu nesakārtotības dēļ tas nav atļauts, bet otrreiz uz pārvaldi neviens vairs nav atnācis.

Nezināmo ir daudz vairāk

Macuka pieļauj, ka konfesiju loks ir daudz plašāks, bet tās nav piefiksētas juridisko organizāciju sarakstos. Ja jaunveidotā draudze nevēlas juridiskās personas statusu, kas ļauj dibināt līgumsaistības, rīkot publiskus pasākumus sabiedriskās vietās u.tml., tad tā var mierīgi darboties bez reģistrācijas. To paredz ticības brīvība, un jebkurš var ticēt, kam vēlas, vai arī neticēt nekam. Tāpat jebkurš var piedāvāt reliģiska satura grāmatas citiem un aicināt iesaistīties draudzē. Katra brīva izvēle ir tam piekrist vai ne, tāpat kā tas ir gadījumos ar preču izplatītājiem, kuri arī zināmā mērā uzbāžas. Macuka uzsver, ka katram pašam jābūt piesardzīgam un jāizvērtē pseidoreliģiska satura "piedāvājumi", uz kuriem nereti cilvēki diezgan viegli iekrītot. Var izrādīties, ka no ticības šāda veida organizācijās nav ne vēsts, bet ir tikai naudas izspiešana un ļaužu izmantošana merkantiliem mērķiem. Taču nevienam nevar pārmest sava īpašuma "novēlēšanu" draudzei — tā ir katra paša izvēle. Protams, visbīstamākais ir visu veidu fanātisms, kas ļoti maina personību. Lai gan arī tam esot pamatojums — ja kāds tik akli nododas vienai lietai. Laimīgs cilvēks diez vai tik ļoti pieķersies ticībai, pārējam visam atmetot ar roku — pat ģimenei.

Par laimi, kā atzīst pārvaldes vadītājas vietniece, uz reliģiska pamata Latvijā nav nopietnu starpkonfesionālu konfliktu. Tieši otrādi — vairākas konfesijas pat veiksmīgi sadarbojas. Kā labs piemērs tam ir ekumēniskie dievkalpojumi. Tas vien parādot, ka visas reliģijas ir vērstas uz vienu Dievu un nevienu nevar vērtēt kā labu vai sliktu.

Austrumu mācības pievelk

Pirms pieciem gadiem tika reģistrēta Bhati Joga Liepājas draudze. Tās vadītājs Dainis Bērziņš teic, ka reģistrēt organizāciju nebijis grūti — pēc diviem piegājieniem ar dokumentiem tas esot izdevies. Patiesībā jau jebkurš cilvēks vai grupa varot veidot ko savu, ja jūt, ka iepriekšējā darbošanās kādā draudzē viņu vairs neapmierina. Pirms tam viņš darbojies krišnaītu draudzē, ar kuru joprojām uzturot kontaktus, tāpat labi saprototies ar tradicionālajām konfesijām. Bet tad nolēmis (un viņam to pat ieteikuši) veidot ko atsevišķu, kas gan arī balstīts uz Indijā bāzētu filozofiju. Kā liecinot nosaukums, viņa vadītajai draudzei ir saistība ar Bhati jogu — Austrumu mācību, kura daudz neatšķiras no krišnaītisma, kas varbūt esot plašāks, toties ar vairāk aizliegumu. Taču faktiski tā esot kalpošana Dievam, kas notiekot bez spiediena, dogmām un pilnīgas patiesības absolutizēšanas, kā tas esot lielākās konfesijās. Viņa veidotā kopiena vairāk nodarbojas ar labdarību — viņa un draudzes locekļu, kas aptver paplašinātu ģimenes loku, pārziņā ir labdarības virtuve 100—150 cilvēkiem, līdz ar to teorētiskām nodarbībām un plašākiem publiskiem pasākumiem laika esot mazāk.

Savukārt Sūkjo Mahikri Latvijas centrs radies jau 90. gadu pašā sākumā, taču reģistrēts 1995. gadā. Šīs no Japānas nākušās garīgās mācības piekritēji — skaitā ap 70 — sanākot kopā ne tikai uz lūgšanām, bet arī uz interesantām mācībām, skaidro centra locekle Aina Bajarune. Viņa teic, ka ceļu uz šo draudzi atradusi, jo tradicionālās kristiešu konfesijas rituāli un kopējā noskaņa šķitusi visai apgrūtinoša un pat drūma. Šeit viss notiekot gaiši, pacilāti un mierīgi. Daudzi, kas pulcējoties centrā, nākot no dažādām tradicionālajām konfesijām, un šeit nevajagot mainīt Baznīcas piederību, jo tas nebūt nav galvenais ceļā uz garīgumu. Ainas kundze esot atguvusi veselību un līdz ar to dzīvesprieku, turklāt te nelūdzot tikai par sevi, bet raidot Dieva gaismu pār pasauli kopumā, atsakoties no sava egoisma.

Musulmaņu konfesiju pārstāv Rīgas pilsētas musulmaņu draudze (sunnīti), kas reģistrēta 1993. gadā, stāsta draudzes vadītāja un Latvijas musulmaņu draudžu priekšsēdētāja Rufija Ševireva. To izdarīt neesot bijis viegli, jo nācies pamatīgi iedziļināties likumdošanā. Latvijas musulmaņi vēlētos izveidot savu atsevišķu Baznīcu, taču nav pietiekams skaits draudžu, lai to varētu īstenot. Līdz ar to katru gadu jāpārreģistrē draudze, taču tas neesot sarežģīti. Neesot iebildumu arī pret Pašvaldības policijas klātbūtni, kas ik pa laikam pārbaudot viņu darbību. Tāpat jau laikus Reliģisko lietu pārvalde tiekot informēta par aktivitātēm. Ikdienas dievkalpojumos katra draudze pulcējoties atsevišķi — lielākoties privātajos dzīvokļos, taču pasākumi norisinoties pēc vienota kalendāra. Lūgšanas notiek tatāru valodā, kurā sarakstītas arī visas reliģiskā satura grāmatas. Problēma esot tāda, ka vecākā un vidējā paaudze vēl šo valodu protot, bet jaunākā gan vairs ne. Taču reliģiskās pārliecības dēļ nekāda nosodoša vai aizdomīga attieksme neesot izjusta. Turklāt tradicionālo musulmaņu draudžu locekļiem nav pieņemts iejaukties citu konfesiju lietās. Viņa personīgi esot piesardzīga pret fanātisma izpausmēm no to puses, kas dodas pie cilvēkiem ar misionārisma apziņu, vēloties pārliecināt par savu nemaldīgo taisnību.

***

Nr. p. k. Konfesija Draudžu locekļu skaits (2002. gadā) Draudžu locekļu skaits (2003. gadā) Draudžu locekļu skaits (2004. gadā) Draudžu locekļu skaits (2005. gadā)

1. Romas katoļi 433 480 429 675 395 067* 108 180*

2. Luterāņi 37 984 556 000 539 327 458 424

3. Augsburgas ticības apliecības luterāņi 392 537 579 565

4. Vācu luterāņi 273 261

5. Pareizticīgie 350 000 350 000 350 000 350 000

6. Vecticībnieki 2949 3070 7635 2483

7. Baptisti 6788 6804 7123 7119

8. Septītās dienas adventisti 3869 3956 3950 3957

9. Metodisti 750 1012 1010 1002

10. Mozus ticīgie (jūdaisti) 550 664 667 644

11. Musulmaņi 199 205 355 380

12. Vaišnavi (krišnaīti) 135 135 126 127

13. Jaunapustuļi 973 982 1007 1076

14. Vasarsvētki (pentakosti) 3721 3519 4225 4189

15. Evaņģēliskās ticības kristieši — — 1495 1716

16. Evaņģēliskie Mesijas sekotāji — — 50 50

17. Jaunā paaudze — — 5170 5075

18. Budisti 75 99 108 112

19. Dievturi 603 633 633 607

20. Jehovas liecinieki 115 154 155 161

21. Pēdējo dienu svētie (mormoņi) 605 714 776 867

22. Senaustrumu apustuļi 275 272 120 160

23. Reformāti 95 164 163 164

24. Bahaieši 48 49 50 48

25. Presbiterāņi 14 12 15 20

26. Visarionieši 23 60 23 30

27. Pestīšanas armija — 452 498 —

28. Evaņģēliskie kristieši — 162 199 —

29. Anglikāņi — 41 76 —

30. Apustuļi — 67 46 —

31. Branhamisti — 25 27 —

32. Sūkjo Mahikari — 83 72 —

33. Citas ** — 85 55 —

Kopā 948 390