Satracinātu cilvēku tūkstoši demonstrācijās, pret drošības sargiem mesti Molotova kokteiļi, izsisti māju logi, aizdedzinātas automašīnas, policijas un pat armijas klātbūtne uz sauszemes un jūrā – tie ir tikai daži fragmenti, ko Latvijas lasītājs varētu atcerēties no iepriekšējos gados notikušajiem pasaules līderu tikšanās pasākumiem.
Vai kaut kas tāds šogad gaidāms arī Rīgā, kad novembra beigās te pulcēsies pasaules lielākās militārās organizācijas NATO dalībvalstu vadītāji? Šobrīd ir grūti prognozēt. Par radikālām uzskatītās grupas šobrīd klusē. Arī drošības dienesti iespējamajām provokācijām gatavojas klusi. Bet mērķtiecīgi.
"Vairākas grupas paziņojušas par savu nolūku izjaukt NATO sammitu, izvēršot plašus pret Ameriku vērstus protestus," pirms 2004. gada NATO galotņu tikšanās Stambulā vēstīja ASV Valsts departamenta izplatīts ziņojums. Līdzīgu spriedzi ap gaidāmo pasaules līderu pulcēšanos vienuviet pagājušajā gadā pieredzēja arī Skotijas galvaspilsēta Edinburga, no kuras netālu esošajā Glenīglzas kūrortā pulcējās astoņu pasaules industriāli attīstīto valstu jeb G-8 vadītāji, un Brisele, kur norisinājās Ziemeļatlantijas alianses līderu ārkārtas tikšanās. Kaut arī līdz NATO sammita uzņemšanai Rīgā ir palikuši tikai trīs mēneši, par gaidāmajām protesta akcijām līdz šim nekas nav dzirdēts. Tomēr nav izslēgts, ka, tuvojoties notikumam, tādas tiks plānotas, jo īpaši, ņemot vērā, ka īsi pirms NATO sammita Latvijā gaidāmas Saeimas vēlēšanas. Tās varētu radīt politiskas kaislības un likt vietējiem radikāli noskaņotajiem grupējumiem mobilizēties, norāda eksperti.
Drauds vai atrakcija
Par iespējamiem protestu draudiem NATO sammita laikā Drošības policija runā ļoti atturīgi. Savukārt ASV, kas līdz šim ir bijis galvenais demonstrantu kritikas objekts pasaulē, par iespējamām provokācijām Rīgā gaidāmās tikšanās laikā konsekventi ievērotu drošības pasākumu dēļ klusē. "Mēs nekomentējam lietas, kas saistītas ar drošības jautājumiem," Mēs paskaidroja ASV vēstniecībā.
Kaut arī Latvijas politiskajā kultūrā masveidīgas un agresīvas protesta akcijas nav raksturīgas, tomēr radikālu organizāciju uzlēkšana uz politiskās un sabiedriskās dzīves skatuves lielu notikumu laikā nav retums. Viņi dzīvo pagrīdē, bet uznirst pie pirmās iespējas, lai pievērstu sev sabiedrības uzmanību. Radikālo ideju atbalstītāji sarosās brīžos, kad valstī notiek kāds svarīgs pasākums – amatpersonas vizīte, pasaules karā kritušo varoņu piemiņas diena, minoritāšu gājiens vai vienkārši liels sabiedrisks pasākums.
Ikdienā viņi saplūst ar pelēko masu – iepērkas lielveikalos, brauc sabiedriskajā transportā, runā pa
telefonu un apciemo radus. Dažu burzmā nodod pie krekla piesprausta nozīmīte ar sirpi un āmuru, kāškrustu vai kādu citu simbolu. Tomēr reti kurš mirstīgais iedomājas par noslēpumaino pasauli, kura ir tepat līdzās. Piesmēķētos daudzstāvu ēku dzīvokļos, pagrabos, pat skvēros uz soliņiem starp attiecīgajiem cilvēkiem strāvo konspirācijas gars, rosās idejas par pašreizējās netaisnīgās sistēmas sagrāvi, revolūciju un neapšaubāmu uzvaru. Tiek izdotas ideoloģisku gudrību pārpilnas avīzes, uzturētas mājas lapas un veidota saite ar ārzemju kolēģiem.
Politoloģe Žanete Ozoliņa uzskata, ka Latvija, kas šogad uzņem NATO tikšanās dalībniekus, tāpat kā citas valstis, kuras savās mājās rīko lielus starptautiskus pasākumus, nav pasargāta no iespējamām protesta akcijām. Tomēr, "ja Latvijas atbildīgās amatpersonas neaizrausies ar priekšvēlēšanu populismu, bet darīs savu darbu, tad nedomāju, ka drošības nodrošināšana NATO sammita laikā būtu kaut kas nepaveicams", Mēs sacīja Ž. Ozoliņa.
Vaicāta par to, kas varētu būt galvenie protestētāji un nemiera cēlāji, viņa atbild: "Ja runa ir par vietēja mēroga radikāliem grupējumiem, tad tās varētu būt kādas ļoti nelielas vietēja mēroga, atrakciju tipa akcijas." Ž. Ozoliņa domā, ka tās nekādā gadījumā nevarētu uzskatīt par nopietnu, cilvēku drošību apdraudošu pasākumu. "Mēs pie tādām esam jau pieraduši, tās ir redzētas, un policija ar to veiksmīgi tiek galā. Lielākas bažas ir par kādām starptautiskām grupām vai tīkliem, kas braukā no vienas vietas uz citu un rīko kaut kādus pasākumus," piebilst politoloģe. Viņa uzsver, ka NATO – pasaules ietekmīgākās militārās organizācijas – sammita drošības garantēšanā ir iesaistīti ļoti kompetenti cilvēki un organizācijas, līdz ar to nav pamata uztraukties. "NATO organizācijai ir gana spēcīgas struktūras, kas var efektīvi darboties arī Latvijā šajā konkrētajā pasākumā," uzskata Ž. Ozoliņa.
Kad Ž. Ozoliņai lūdzam raksturot visaktīvākos protestētājus, viņa atbild: "Kā rāda līdz šim notikušie antikustību pasākumi dažādās pasaulēs valstīs, tie ir ļoti dažādu valstu pārstāvji ar atšķirīgām interesēm un ideoloģiju. Tas ir tāds savdabīgs tīkls, kas sevi atražo ar šādām aktivitātēm." Politoloģe vērš uzmanību arī uz faktu, ka protesta akcijās iesaistītās grupas neesot spējīgas pateikt, pret ko vai par ko tās iestājas.
Kopumā vērtējot gaidāmā sammita norisi, Ž. Ozoliņa uzskata, ka tā būs gana mierīga. "Valstiskās organizācijas kļūst gudrākas un pirms starptautiskiem pasākumiem veic dažādus sagatavošanās darbus, lai jau iepriekš novērstu iespējamos draudus. Turklāt, tā kā šis NATO sammits ir tā saucamais mazais sammits, kurā galvenokārt tiks apspriesti NATO iekšējās transformācijas jautājumi, šeit nav arī īsti pret ko vai par ko protestēt, organizējot akcijas," uzskata Ž. Ozoliņa.
Kaimiņos vēl nemobilizējas
Par to, vai uz Latviju plāno braukt dedzīgākie NATO kritiķi no citām valstīm, nedz Igaunijā, nedz Dānijā vai Lielbritānijā šobrīd neesot zināms. "Es neesmu neko par to dzirdējis," saka Marks Ellis, ilggadējs britu radikālo organizāciju novērotājs, kura darba vieta atrodas netālu no Skotijas, kur pagājušajā gadā izvērtās plašas protesta akcijas saistībā ar Glenīglzā notikušo pasaules industriāli attīstīto valstu, proti, G-8 vadītāju tikšanos. Vismaz pagaidām Dānijā par NATO sammitu Rīgā tiekot runāts maz. Radikāli labējie nav ieinteresēti piedalīties šādos pasākumos. Iespējams, ka viena vai otra kreisi noskaņota organizācija būtu gatava piedalīties ar NATO saistītās protesta akcijās, bet tās noteikti nebūtu vardarbīgas, Mēs skaidro žurnālists no Dānijas Krestens Ibsens.
Pēdējā gada laikā Igaunijā vērojama radikālu jauniešu aktivizēšanās saistībā ar Tallinā uzstādīto komunistu pieminekli un pagājušajā nedēļā notikušo seksuālo minoritāšu parādi, taču eksperti uzskata, ka NATO pasākums Rīgā, visticamāk, nekļūs par viņu agresijas mērķi. Prominentais igauņu sociologs Juhans Kivireks, kurš kopš 2000. gada reizi ceturksnī gatavo pārskatu par sabiedrības attieksmi pret NATO un pret Igaunijas līdzdalību starptautiskās misijās, norāda, ka šobrīd sabiedrības attieksme pret militāro organizāciju visumā ir pozitīva. Par agresīvu, pret NATO vērstu kustību veidošanos, kas varētu braukt uz Rīgu protestēt, viņš neesot dzirdējis. "Man nav šādas informācijas. Nevaru apgalvot, ka mums tādu kustību nav, bet vismaz es par tādām neesmu dzirdējis," pielikumam Mēs stāsta sociologs. Lai arī par skinhediem dēvētie ekstrēmisti ir kaujinieciski noskaņoti, J. Kivireks uzskata, ka viņi tomēr neprotestēs pret NATO.
No galēji kreisiem līdz galēji labējiem
Paskatoties tepat Latvijā, šķiet, ka pašu mājās protestētāju, kuri varētu aktivizēties uz Saeimas vēlēšanām un pēc tam NATO sammita laikā, varētu būt gana daudz. Drošības policijas informācija liecina, ka Latvijā pašlaik darbojas vairākas labējās un kreisās ekstrēmistu organizācijas, kuru atbalstītāji apvienojušies mazās grupās. Dalībnieku skaits tajās mēdz sasniegt pat vairākus desmitus. Pēdējā laikā pamanāmākie kreisās nometnes pārstāvji ir nacionālboļševiki un viņiem līdzīgā organizācija Sarkanās jaunatnes avangards, kas bieži vien sastopami mītiņos par denacionalizētajiem namiem.
Labējo radikāļu, kas savās izdarībās ir rāmāki, pusē uz ekstrēmisma robežas balansē atsevišķi Nacionālā spēka savienības un partijas Visu Latvijai atbalstītāji, Mēs norāda avots Drošības policijā, kurš nevēlas, lai viņa vārds tiktu atklāts publikācijā. Pārsvarā radikālās organizācijās iesaistās 15–20 gadus veci, ne īpaši izglītoti jaunieši, kuri cer mainīt pasauli vai kuriem gluži vienkārši nav ko darīt un ir vēlme piedzīvot kādu elpu aizraujošu notikumu. Tomēr ekstrēmistu virsotnē atrodas gana pieredzējuši un veikli manipulatori, kuri bez grūtībām var ieskaidrot pareizo politisko virzību jaunajiem biedriem.
Neļķes, tortes un nacionālboļševiki
Lai arī mazāk agresīvas, kā tas novērots citviet Eiropā, tomēr pietiekami skaļas ir bijušas vairākas Latvijas ekstrēmistu līdz šim izvērstās darbības. 2002. gada 8. novembrī aktīva nacionālboļševiku atbalstītāja, vēlāk palamu ieguvusī neļķu Alīna sev uzmanību piesaistīja, ar ziediem iepļaukājot Lielbritānijas kroņprinci Čārlzu. Šis gadījums britu laikrakstu lappusēs tika iztirzāts vēl ilgu laiku. Visticamāk, ideju par šo amizanto gājienu viņai pačukstēja kāds pieredzējis biedrs, apzinoties, ka jaunības maksimālisma un revolucionāro jūtu pārņemtajai jaunietei netrūks drosmes to īstenot. Tā paša gada janvārī Rīgas Centra rajona tiesa, lemjot par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu daugavpilietei, viņu nodeva galvojumā mātei. Lai gan uz sēdi kuplā skaitā bija ieradušies nacionālboļševiki ar sarkanām neļķēm, tai skaitā arī kādreizējais vietējais nacbolu līderis Vladimirs Lindermans ar lielu, sarkanu mākslīgo magoni, apjukusī meitene pēc sprieduma nolasīšanas nebilda ne vārda un ideoloģiski noskaņoto kolēģu atnestos ziedus nepieņēma. Taču pagāja tikai pāris gadu – un Alīna ar vēl kādu nacionālboļševiku tika aizturēta uz aizdomu pamata par Izglītības un zinātnes ministrijas durvju dedzināšanu naktī uz 2004. gada 9. janvāri. Togad jauniete savu darbību izvērsa arī Krievijas virzienā – decembrī kopā ar vēl 38 nacboliem sagrābjot Krievijas prezidenta administrācijas pieņemšanas telpas un pieprasot tikšanos ar Vladimiru Putinu. Par to viņa gan saņēma reālu cietumsodu.
Bez iepriekšminētās kolorītās personas izlēcieniem preses slejās uz mirkli vietu atrada arī kāda cita nacionālboļševika rīcība. 2002. gada 31. jūlijā nepatīkamus mirkļus piedzīvoja tautā mīlētais komponists Raimonds Pauls – festivāla Jaunais vilnis kulminācijā viņam sejā ielidoja 25 gadus vecā Andreja Dupļinska raidītā baltā krējuma torte, kuru jaunietis bija iegādājies par pusotru latu. Latviski runājošais puisis ar deviņu klašu izglītību, kurš tobrīd nekur nestrādāja, savu rīcību motivēja ar nepatiku pret to, ka maestro iestājies Tautas partijas rindās. Lai aizbrauktu līdz festivālam, iekļūtu tajā, nopirktu biļeti arī savam 16 gadus vecajam draugam un iegādātos torti, bija nepieciešama nauda, taču tobrīd nestrādājošajam jaunietim tā diez vai bija. Visticamāk, vienīgi nacbolu padomdevēju un sponsoru atbalstīts, viņš varēja piedzīvot savus slavas mirkļus, par kuriem nācās samaksāt ar divu gadu nosacītu cietumsodu un pārbaudes laiku.
Tomēr visamizantākā un pamanāmākā figūra nacbolu aprindās, kura, šķiet, nelaiž garām nevienu iespēju publiski izkliegt savu sāpi par pastāvošo iekārtu, ir Aijo Beness. Televīzijas kameru priekšā viņš gozējies, piemēram, protestējot pret Džordža Buša vizīti. Šis nacionālboļševiks tikai nesen iznāca no cietuma mūriem, aiz kuriem nokļuva par aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu un solījumiem nospiest tiesu uz ceļiem. Šā gada 20. jūlijā Rīgas apgabaltiesa mainīja Aijo piemēroto drošības līdzekli apcietinājumu pret nodošanu policijas uzraudzībā. Allaž aktīvais jaunietis cietumā pavadītajos piecos mēnešos laiku velti netērēja – pēc atbrīvošanas viņš vērsās pie masu medijiem, apgalvojot, ka cietumā mocīts un spīdzināts.
Tracinoši pusaudži vai draudīgi teroristi?
Lai gan visbiežāk radikāļi izvēlas trokšņainas un pat muļķīgas izrādīšanās formas, likumsargi ir konstatējuši, ka ekstrēmistu rīcībā savulaik ir bijuši reāli draudi – ieroči un munīcija.
"Saistībā ar nacinoālboļševiku darbību ir ierosināta krimināllieta pret Vladimiru Lindermanu. Viņa dzīvoklī tika atrasts trotils, turklāt Bolderājas katakombās mūsu darbinieki uzgāja skrejlapas ar nacionālboļševiku saukļiem," uzsver DP darbinieks.
A. Lindermans, kurš atradās starptautiskajā meklēšanā par aicinājumiem vardarbīgi gāzt Latvijas valsts varu, sajūtot draudu mākoņus, devās meklēt patvērumu pie nacionālboļševikiem Krievijā, taču tur viņu uz ielas aizturēja milicija un par vīzu režīma pārkāpšanu nogādāja tiesībsargājošās iestādēs.
Šā gada jūlijā Maskavas pilsētas tiesa atstāja spēkā Kuzminkas rajona tiesas spriedumu par V. Lindermana izraidīšanu uz Latviju, noraidot viņa kasācijas sūdzību. Valsts robežsardzes preses pārstāve Inese Bērziņa sacīja – to, vai boļševiks šķērsojis Latvijas robežu, nevar izpaust, jo tādējādi tikšot pārkāpts personas datu aizsardzības likums.
Ekstrēmisti parūpējušies arī par pirmo tiesas prāvu Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, kurā personas tiek notiesātas par terorismu. 2000. gada 17. novembra rītā Pēterbaznīcas torni uz divām stundām ieņēma trīs no Krievijas atbraukušie nacionālboļševiki: Sergejs Solovejs, Maksims Žurkins un Dmitrijs Gafarovs. Izkarinot sarkanus karogus un draudot uzspridzināties ar granātu, kas gan vēlāk izrādījās butaforija, viņi vēlējās panākt kara noziegumos apsūdzēto bijušo padomju represīvo orgānu darboņu atbrīvošanu no apcietinājuma. "Līdz pat pēdējam brīdim mēs uzskatījām, ka viņiem rokās ir īsta granāta. Nedrīkstējām zaudēt modrību un pieļaut, ka kļūdas dēļ ciestu cilvēki," neilgi pēc noziedznieku aizturēšanas, kas gan noritēja bez starpgadījumiem, sacīja Drošības policijas speciālās vienības Omega priekšnieks Juris Grabovskis. Izmeklējot lietu, prokuratūra skaidroja – nacionālboļševiku darbības vērtējamas kā terorisms, jo viņi draudējuši uzspridzināties.
Rīgas apgabaltiesa trīs Pēterbaznīcas akcijā iesaistītos Krievijas nacionālboļševikus par vainīgiem terorismā atzina 2001. gada maijā. Diviem no viņiem piesprieda brīvības atņemšanu uz 15 gadiem ar mantas konfiskāciju. Trešajam ekstrēmistam, kurš bija nepilngadīgs, tiesa piesprieda 5 gadu cietumsodu bez mantas konfiskācijas. Lai arī pēc sprieduma noklausīšanās saniknotie nacboli izkliedza draudus atgriezties un atriebties, Augstākā tiesa pēc vairākiem mēnešiem nolēma, ka Pēterbaznīcas torņa ieņemšana nav vērtējama kā terorisms, bet gan kā huligānisms. Atceļot Rīgas apgabaltiesas spriedumu, nacionālboļševikiem piespriestais sods tika samazināts uz pusi.
2001. gada jūnijā noziedznieki tika izdoti Krievijas likumsargiem un pēc diviem gadiem no Samaras apgabala Novokuibiševas cietuma Krievijā pirms termiņa atbrīvoti.
Deviņdesmito gadu nogalē aktīvi darbojās arī galēji labējā organizācija Pērkoņkrusts. Ar savu darbību tā pierādīja, ka spridzināšana ir viens no tipiskākajiem ekstrēmistu arsenāla ieročiem, kas nereti pavēršas arī pret viņiem pašiem. Izmantojot rekordlielu – aptuveni 30 kilogramu – sprāgstvielu daudzumu, Pērkoņkrustieši veica Uzvaras pieminekļa spridzināšanas mēģinājumu 1997. gadā.
Tā arī nesasniedzot savu mērķi – padomju monolītā mantojuma sagrāvi, sprādzienā bojā gāja divi organizācijas dalībnieki, pārējie tika arestēti. Šīs radikāli labējās organizācijas pārstāvji centās sabojāt Rīgas siltuma siltumtrases, tādējādi cenšoties panākt, lai tiktu samazinātas siltuma tarifa cenas, kā arī ievietoja sprāgstvielu Latvenergo ēkā. Pērkoņkrusts tiek saistīts arī ar Rīgas sinagogas spridzināšanas mēģinājumu 1998. gadā.
Vēlēšanas mobilizē gan partijas, gan ekstrēmistus
Lai gan lielākā daļa ekstrēmistu sevi postulē kā cīnītājus pret pastāvošo iekārtu, drošībnieki skaidro, ka bieži vien viņu skandalozos un sabiedrības uzmanību saistošos pasākumus izmanto arī politiskie spēki. Turklāt, tuvojoties vēlēšanām, no sabiedriskajām organizācijām par politiskām partijām pārtapa jauniešu apvienība Visu Latvijai un Nacionālā spēka savienība. Pēdējās reklāma, aicinot vēlētājus rūpēties par Latvijas bērnu sargāšanu, izvietota nacionāli domājošo latviešu portālā www.latvians.lv
Arī pretējā politiskajā nometnē notiek pamatīga gatavošanās vēlēšanām. Nav noslēpums, ka partijai Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) ir ļoti draudzīgas attiecības ar Latvijas Nacionāli demokrātisko partiju jeb osipoviešiem, kuru interneta mājas lapā sniegta informācija par bišu startu vēlēšanās. Interesanti, ka jūnijā PCTVL pārstāvis Jakovs Pliners ar putām uz lūpām skaidroja, ka nacbolu līderis Aijo Beness, kurš notiesāts par aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu, ir vienīgais politieslodzītais Eiropas Savienībā.
Līdz šim kreisajiem spēkiem radikālos grupējumus savu politisko mērķu virzīšanā ir izdevies izmantot daudz pamanāmāk nekā labējiem. Drošībnieki skaidro, ka veiklo politiķu manipulācijās radikāļi bieži vien ieņem tādu kā muļķīšu lomu, vienlaikus reklamējot sevi un piesaistot uzmanību.
Lai gan aktīvu nacionālboļševiku Latvijā esot aptuveni 20, to atbalstītāju skaits variē un var būt lielāks. Nacboliem netrūkst ne vietējo, ne Krievijas biedru palīdzības.
"Gan Latvijā, gan Lietuvā, gan Igaunijā ir nacionālboļševiku filiāles. Tiesa gan, katrai valstij ir sava specifika – visaktīvākie nacboli ir tieši Latvijā. Igaunijā savukārt aktīvāki ir labēji noskaņotie skinhedi, to ietekmē ģeogrāfiski nelielais attālums no Somijas un Skandināvijas valstīm, kurās šis virziens ir ļoti attīstīts. Lietuvā monotonā nacionālā sastāva dēļ nacionālboļševiku ir pavisam maz, izņēmums ir Kaļiņingradas apgabals," skaidro Drošības policijas pārstāvis.
Tieši Kaļiņingradā nacboli pagājušā gada augusta sākumā bija sarīkojuši protesta akciju pret nedraudzīgo valstu preču iegādi, kuras laikā mīdījuši Latvijas karogu. Akcijas laikā vienā no Kaļiņingradas lielveikaliem nacionālboļševiki izdalīja lapiņas, kurās aicināja "būt modriem un protestēt pret tādu valstu kā Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Gruzijas, Ukrainas, Moldovas un Polijas precēm". Pēc tam ekstrēmisti izvilka no somas Latvijas karogu, iemeta dubļos un samīdīja. Kā toreiz skaidroja pašmāju nacionālboļševiki, akcijas rezultātā Latvijas Ārlietu ministrija nosūtīja protesta notu Krievijas Ārlietu ministrijai, rezultātā Kaļiņingradas Iekšlietu pārvaldē pienāca barga telegramma – noķert un sodīt Latvijas karoga apgānītājus, kas arī tika izdarīts.
Jau iepriekš Kaļiņingradas nacboli centušies izpelnīties sabiedrības uzmanību, kādā dzelzceļa stacijā pie vagoniem sevi ar roku dzelžiem pieslēdza 16 Krievijas ekstrēmisti, pieprasot nodrošināt iespējas brīvi ceļot uz Kaļiņingradu.
Aizdomas rada reliģiskās organizācijas
Pēdējā laikā Drošības policijas (DP) redzeslokā nonākušas arī pāris netradicionālas reliģiskās organizācijas, kuru darbībā manāmas radikālisma vai ekstrēmisma pazīmes un kuras, iespējams, laika gaitā var kļūt radikālas. Tiesa gan, Drošības policija ir piesardzīga un šo organizāciju nosaukumus neizpauž.
2003. gadā DP īsā laikā ar iesniegumiem vērsās vairāki cilvēki, lūdzot pārbaudīt sātana kulta piekritēju – sātanistu – aktivitātes Latvijā. Par viņiem policiju informēja Latvijas Universitātes studenti, kuriem nācies saskarties ar šā kulta piekritējiem. Lai gan viens gadījums noticis Vidzemē, otrs – Kurzemes pusē, abi bijuši līdzīgi – saistīti ar sātanistu vajātiem cilvēkiem.
"Nopietnas organizācijas sātanistiem nav. Tā, visdrīzāk, ir jauniešu grupa, kas izrādās sabiedrības priekšā," sacīja DP pārstāvis. Ārzemju televīziju kanālos nereti vērojamie radikāli noskaņotie zaļie aktīvisti, kas dažkārt, protestējot pret koku izciršanu, to stumbros iedzen naglas un guļas uz vilciena sliedēm, lai nepieļautu kodolatkritumu ievešanu savā valstī, Latvijā neesot sastopami.
Par protesta akcijām lems nākamnedēļ
"Ekstrēmistiem ir izdevīgi konflikti. Iespējams, NATO sammita laikā nacionālboļševiki mēģinās rīkot līdzīgas akcijas, kādas bija Amerikas prezidenta Buša vizītes laikā," skaidro Drošības policijas darbinieks.
Latvijas Nacionāli demokrātiskās partijas (LNDP) vadītājs Jevgēņijs Osipovs Mēs paziņo īsi un kodolīgi: "Mēs neko vēl neesam plānojuši, par to lemsim nākamajā nedēļā, par ko arī ziņosim ar masu saziņas līdzekļu starpniecību." Par to, vai plānota kāda koordinēta rīcība starp vairākām par radikālām uzskatītām grupām, J. Osipovs šobrīd atturas spriest. Viņš uzsver, ka LNDP var runāt tikai par sevi, gan piebilstot, ka viņi būtu tikai priecīgi, ja kāds procesa gaitā vēlēsies pievienoties. Tajā pašā dienā kāds no LNDP pārstāvjiem telefonsarunā Mēs paziņoja, ka ar nacionālboļševikiem, kas konsekventi iestājas pret NATO un ASV tās priekšgalā, viņiem nekādas sadarbības neesot. Pirms sešiem gadiem nacboli savā likuma ietvaros izdotajā laikrakstā Tribunal un pirms tam vairākos numuros nodrukātajā pagrīdes izdevumā Geņeraļnaja ļiņija visai bravūrīgi uzstājās pret NATO, kam Latvija pievienojās tikai 2004. gadā. Attiecīgi pēdējais izdevums, ko radikāļi izdalīja tikai no rokas rokā, publicējis vairākus materiālus, kuros aicina uz kapitālisma un pastāvošās varas sagrāvi kā Latvijā, tā pasaulē: "Pienācis laiks arī mums konkrēti padomāt par to, kā tikt vaļā no viņiem, kā atbrīvoties no melīgu un bezdarbīgu ļaužu valdīšanas un kā vest pie varas gudrus un godīgus cilvēkus."
Vistiešākais revolucionārās nacionālboļševiku kustības naida un izaicinājuma objekts ir ASV, kas tiek apsūdzētas kapitalizācijas un amerikanizācijas veicināšanā, sociālo un nacionālo vērtību graušanā, kā arī genocīdā. Tā kā viņi akcentē ASV atrašanos NATO priekšgalā, tad tikpat nicināma ir arī šī militārā organizācija, kuru nacionālboļševiki savulaik apvainoja rīcības nespējā nemierīgajos pasaules punktos. 2000. gada sākumā nacboli kā netaisnību cēloni minēja situāciju Balkānos.
Tomēr iepriekšējie radikālo grupu sadarbības tīkli šobrīd šķiet sairuši. Agrāk radikālo grupējumu pārstāvji sniedza informāciju par to, kā sazināties ar citu grupu aktīvistiem, tacu šobrīd tā dēvētā izeja no vienas grupas uz otru ir pazudusi. Par nacboliem vairāk var dzirdēt no valsts tiesībsargājošām iestādēm, kas izskata vecus, organizācijas priekšgājēju pastrādātus nedarbus.
NATO sammits nacionālistus nesatrauc
Tikmēr nacionāli noskaņotā latviešu sabiedrības daļa par NATO sammitu Rīgā vispār neuztraucas. "Mēs NATO uzskatām par bezzobainu organizāciju. Aukstā kara laikā tā sniedza ieguldījumu komunisma sagrāvē, taču laika gaitā ir stipri mainījusies un kļuvusi par Amerikas kabatas organizāciju. Katrā ziņā šis sammits nav kļuvis par mūsu aktualitāti numur viens," savas partijas viedokli pauž NSS priekšnieks Viktors Birze. Viņaprāt, šā pasākuma rīkošana Rīgā nav vajadzīga, jo iespējams, ka tas piesaistīs ārvalstu radikāļu uzmanību. "Starptautiskais terorisms ir nopietna problēma, no kuras vajadzētu uzmanīties, taču domāju, ka Latvijas drošības sargi tiks galā," sacīja V. Birze.
Savukārt nacionālās partijas Visu Latvijai vadītājs Raivis Dzintars uz Mēs jautājumu atvaicāja: "Pret ko mums protestēt?" "Mēs nekad neesam bijuši pret NATO," sacīja R. Dzintars.
Jautājums nav aktuāls arī radikāli labējā izdevuma DDD (Dekolonizācija, Deokupācija, Deboļševizācija) redkolēģijai. "NATO sammits mūs absolūti neuztrauc – mums ir gluži vienalga, ka tas notiek Rīgā. Savā laikrakstā to īpaši atspoguļot neplānojam," sacīja laikraksta DDD galvenā redaktore Līga Muzikante. Viņa skaidroja, ka avīze šim notikumam varētu pievērsties vien tādā gadījumā, ja uz sammitu ierastos kāds interesants cilvēks: "Mūs vairāk interesē nacionālais skatījums. Labprāt aicinātu uz interviju Džordžu Bušu, taču apzināmies, ka viņam jau tā darba ir gana." Vēl kāds DDD pēc satura līdzīgs izdevums – Latvietis Latvijā – nu jau gadu kopš vairs neiznāk.
Lūgts izvērtēt, cik liels drauds NATO sammita drošībai ir šobrīd klusējošās, par radikālām un izteikti nacionālām uzskatītās organizācijas Latvijā, NATO sammita organizācijas biroja vadītājs, Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs ir izvairīgs, jo tā esot drošības dienestu kompetence. "Diez vai tas ir klusums pirms vētras. Šobrīd acīmredzot tādas ļoti aktuālas tēmas, kurās, pēc viņu domām, varētu izpausties, nav," Mēs skaidro E. Rinkēvičs. "Organizējot šo pasākumu, sekojam līdzi visam iespējamo risku spektram, kas var apdraudēt gan pasākuma, gan iedzīvotāju drošību. Un, protams, radikālās un ekstrēmās organizācijas Latvijā, vienalga vai tās būtu labējās, kreisās vai vienalga kādā veidā iekrāsotas, ir mūsu uzmanības lokā tāpat kā pārējie ar risku saistītie jautājumi," piebilst valsts sekretārs. "Trīs mēnešus pirms šā pasākuma es negribētu prognozēt, kā rīkosies tā vai cita mūsu vietējā radikāļu grupa. Vienīgais, ko varu teikt, – šobrīd nav ziņu par kādām problēmām, bet, protams, mēs sekojam viņu darbībai," sacīja NATO sammita organizācijas biroja vadītājs. Esot jāņem vērā arī tāda iespēja kā, piemēram, pagājušajā gadā ASV prezidenta Džordža Buša vizītes laikā pieredzētā nacionālboļševiku manifestācija, pieprasot tikšanos ar ASV un Latvijas valsts vadītājiem. "Policija un tiesībaizsardzības iestādes būs gatavas reaģēt, tā ka es to negribētu saukt par draudu," pārliecināti nosaka E. Rinkēvičs.
***
Fakti
Radikālisms ir ideoloģija, kas vērsta uz pastāvošo institūtu vai pat visas iekārtas pilnīgu pārveidošanu līdz pamatiem.
Ekstrēmisms ir galēju, tajā skaitā vardarbīgu, kā arī citu prettiesisku metožu un līdzekļu neierobežota izmantošana politisko un sociālo problēmu risināšanā.
Avots: Latvijas Policijas akadēmijas pētījums Radikālisma un ekstrēmisma izpausmju juridiskais definējums un šādu darbību
tiesiskā regulēšana, Rīga 2002
***
Skandalozākās ekstrēmistu akcijas
1997. gadā organizācija Pērkoņkrusts veica Uzvaras pieminekļa
uzspridzināšanas mēģinājumu. Neveiksmīgajā spridzināšanas mēģinājumā tika izmantots ap 30 kilogramiem trotila, un eksplozijā gāja bojā divi tā rīkotāji.
1998. gadā nogranda sprādziens pie Rīgas sinagogas, kas izraisīja plašu politisku rezonansi. Pēc sinagogas spridzināšanas Satversmes aizsardzības biroja direktors Lainis Kamaldiņš intervijā Lauku Avīzei atklāja trīs nozieguma pamatversijas, proti, vainīgi varētu būt paši ebreju kopienas pārstāvji, sprādzienu varētu būt sarīkojuši pērkoņkrustieši vai arī slepenā dienesta kolēģi no austrumiem. L. Kamaldiņa izteikumi par ebreju kopienas pārstāvju iespējamo līdzdalību noziegumā izsauca plašu rezonansi ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.
2002. gada 8. novembrī 16 gadus vecā Alīna Ļebedeva mēģināja iesist Velsas princim Čārlzam pa seju ar sarkanām neļķēm Rīgas apmeklējuma laikā. 2002. gada 21. janvārī Rīgas Centra rajona tiesa, lemjot par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu daugavpilietei, nolēma viņu nodot galvojumā mātei.
2002. gada 31. jūlijā 25 gadus vecais un deviņu klašu izglītību ieguvušais
nacionālboļševiks Andrejs Dupļinskis, nacbols, iemeta Raimondam Paulam sejā torti. Tiesa viņam piemēroja nosacītu sodu. Tolaik presē izskanēja aizdomas, ka uzbrukums bijis kārtējais nacionālboļševiku skaļais akts, lai iegūtu publicitāti, it sevišķi Krievijā.
2004. gada naktī uz 9. janvāri tika aizdedzinātas IZM ārdurvis.
Atbildību par to uzņēmās aizliegtā nacionālboļševiku organizācija, kuras pārstāvji apgalvoja, ka tādējādi protestēts pret 2004. gada izglītības reformu.
2005. gada 7. maijā ASV prezidents Džordža Buša vizītes laikā pie viesnīcas Reval Hotel Latvija nacionālboļševiki Aijo Benesa vadībā uzvedās agresīvi, izmeta vairākas dūmu sveces un pretojās aizturēšanai, kliedza Fašisms neies cauri. Tā kā nacboli nepakļāvās likumsargu prasībai pārtraukt protesta akciju, policija aizturēja 17 akcijas dalībniekus, pret kuriem tika ierosinātas administratīvās lietas.
2006. gada 12. janvāra pēcpusdienā 16 gadus veca jauniete piekāva 1980. gadā dzimušo Šrilankas pilsoni, kurš kopā ar māsu gāja mājup no veikala. Jaunietis gājis māsai nedaudz pa priekšu, tad atskatījies un pamanījis, ka meitenei uzbrūk kāda jauniete. Brālis iejaucās konfliktā, bet uzbrucēja iesita viņam pa seju, nodarot miesas bojājumus. Cietušais ārzemnieks par notikušo vērsās ar iesniegumu policijā, kas uzsāka kriminālprocesu, un pret 1989. gadā dzimušo Agnesi uzsākta kriminālvajāšana pēc Krimināllikuma 78. panta par rasu naida kurināšanu. Drošības policijai ir ziņas, ka, iespējams, jauniete ir saistīta ar skūtgalvju kustību.