Somāliešu sitēji bija tērpušies armijas stila drēbēs un melnos militāristu zābakos, runājuši krievu valodā. Savukārt meitene, kura uzklupa šrilankiešiem, bija latviete un, cik var saprast, pārstāv kādu citu skinhedu grupējumu. Kopīgā iezīme ir viena — spontāna agresija, uz ielas ieraugot cilvēkus ar atšķirīgu ādas krāsu. Taču ne tikai pret dzīviem cilvēkiem var būt vērstas skinhedu aktivitātes — 2003. gadā tika izdemolēti Ebreju kapi, un par šo nodarījumu Drošības policija aizturēja piecus skinus.

Ko viņi grib panākt?

Skinhedu kustības pirmsākumi meklējami 20. gadsimta 60. gadu vidū Anglijā, kad strādnieku jaunatne, kura gribēja būt stilīga, bet nebija pārāk turīga, sāka valkāt ar tēraudu apkaltus zābakus, šaurus džinsus, kreklus un bikšturus. Ar laiku šo ļaužu mati kļuva arvien īsāki, bet ideoloģija — arvien agresīvāka un vērsta pret valdošo šķiru un lielajām kompānijām. 70. gados viņi kļuva arvien "nervozāki", izcēlās ar huligānismu futbola maču laikā, bet 70. gadu beigās agresija sāka izpausties pret imigrantiem. Mūsdienās skūtās galvas sastopamas ne tikai Eiropā, bet arī Japānā, Argentīnā, Brazīlijā, Izraēlā un Korejā. Skinhedi kā arvien nopietnāks nacionālradikāls spēks izpaužas Krievijā, bet kā neonacistu atzars — Vācijā.

Internetā atrodamajā enciklopēdijā Vikipēdija pie šķirkļa "skinhedi" lasāms brīdinājums, ka šā šķirkļa kvalitāte neatbilst Vikipēdijas standartiem, tomēr atliek noticēt, ka uz šo informāciju var paļauties. Šeit skinhedi tiek iedalīti trijās kategorijās. Pirmie ir tradicionālie jeb Trijas skini, kas vairāk uztver mūziku un stilu, mazāk rasistiskos elementus. Tad seko vairākas savstarpēji neatkarīgas organizācijas — SHARP, RASH un citas, kas tiek apzīmētas kā izteikti antirasistiskas. Trešā grupa ir naci, kurus dažreiz sauc arī par White Power, un tā ir izteikti rasistiska. Tāpat rakstu avoti min arī dažādus citus skinhedu atzarojumus — sarkanos jeb komunistus, anarhistus, hammerskinus, kuri ir ļoti organizēti un izteikti agresīvi.

Kas no tā visa sastopams Latvijā? Visticamāk, tīrā veidā Latvijas skinhedi nav pielīdzināmi kādai Rietumu skinu organizācijai. Vismaz pagaidām šķiet, ka mēs sastopamies ar nacionālradikāļiem, kuri skinhedu kustību uztver kā iespēju izvicināt dūres un tādā veidā paust savu riebumu pret citām tautībām vai cita veida minoritātēm (zināms, ka skinhedi ir arī aktīvi geju nīdēji un, piemēram, Tallinas praidā pagājušajā gadā bija lielākie nekārtību cēlāji).

Brīva vieta, kur izpausties

Interneta tīmeklī latviešu skinhedi raduši patvērumu portālā blogiem.lv, kur katrs, kurš vēlas, var atvērt lapu un paust savus uzskatus. Lapā norādīti vairāki autori, kas gan nedod pamatu viņus visus automātiski ieskaitīt skūtgalvju rindās. Interesantākais ir tas, ka pārsvarā šeit publicējas sievietes (meitenes?) —Agnese, Ilze Kokoreviča, Irēna, Līva Āboltiņa —, un tikai divi autori ir puiši — Gatis Druvaskalns un acīmredzot arī persona ar segvārdu Kirill. Cik var saprast no tekstiem, minētā Agnese ir par rasu naida kurināšanu uz četriem gadiem nosacīti notiesātā 1989. gadā dzimusī Agnese Pētersone. Tieši viņa savulaik Lidoņu ielā uzbruka diviem Šrilankas pilsoņiem — brālim un māsai Kavšantam Malinkam Rambadagallam un Dinušai Savinkai Rambadagallai.

Skinhedu lapā varam lasīt viņu viedokli par notikušo. Ilze Kokoreviča savā komentārā vēsta: "Tos šrilankiešus neviens zvērīgi nenospārdīja. Ja tā būtu, neviens no viņiem nevarētu pat pakustēties. Lai gan kas kuram ir zvērīgi. Šķiet, dažai labai šrilankiešu dāmai pļauka un pagrūšana skaitās zvērīga atspārdīšana." Tepat arī cits interesants pārspriedums: "Skinhedi pelēkajai masai saistās ar pāris īpašībām. Dusmas, agresija, neiecietība un rasisms. Kāpēc tieši šīs? Varbūt tāpēc, ka, ja viņiem kaut kas nepatīk, viņi to problēmu nerisina diplomātiskā ceļā, bet gan fiziski tiek galā ar to. Jo visas problēmas nemaz nevar atrisināt ar sarunām vien." Autore ņem talkā pat vārdnīcu, skaidro katra vārda nozīmi, līdz nonāk pie atklāsmes: "Bet pastāv dažādas rasisma [formas] — veselīgais rasisms un vienkārši rasisms, un niknais rasisms. Veselīgais rasisms piemīt vairāk vecāka gadagājuma cilvēkiem. Tas ir tā — nu, nepatīk man viņi, bet lai dzīvo, kamēr man neuzbāžas, es viņus neaiztieku. Vienkārši rasisms aprobežojas ar vienkāršu neiecietību, bet niknais rasisms ir tad, kad, redzot kaut ko, kas nav pieņemams, iekšā rodas nenormālas dusmas un pārņem nevaldāma agresija." Un visbeidzot nāk secinājums: "Visas jūtas un emocijas ir dabiskas. Īpaši jau šīs četras. Un skinhediem piemīt tās. Un viņiem tās ir vajadzīgas."

Taču zīmīgi, ka vairāk par nepatiku pret citu ādas krāsu šīs lapas apmeklētāji izpauž negatīvas emocijas pret Latvijā dzīvojošajām mazākumtautībām, īpaši krieviem. Tā pati Ilze Kokoreviča citā blogu lappusē stāsta par izjūtām pēc Parex bankas apmeklējuma, kur saņēmusi bukletu par kādu bankas pakalpojumu: "Aizeju mājās, palūkošos, kas tajos papīros īsti rakstīt, un mani pārņem izbrīns — gan buklets, gan līgums ir krieviski!!! Gandrīz acis no orbītas izlīda. Es esmu krievene? Vai man ir krievu akcents? NAV!!! Tad kāda velna pēc man līgumu un informatīvo materiālu iedod krieviski??? PAT neskatoties uz to, ka Parex ir žīdu banka, arī uz viņiem attiecas Valsts valodas likums." Latviešu skinhedu ienaidnieki ir krievu nacionālradikāļi, īpaši ironiskas piezīmes saņem Beness Aijo, taču kopumā šajās lapās nav sastopami klaji mudinājumi uz rasu naidu, drīzāk jau nesavaldīgas piezīmes.

Drošības policija: esam modri

Drošības policijas (DP) priekšnieka palīdze Kristīne Apse–Krūmiņa Nedēļai pastāstīja, ka 2006. gadā ierosināti 14 kriminālprocesi pēc Krimināllikuma 78. panta, no kuriem pieci ir par nacionālā naida un deviņi — par rasu naida izraisīšanu. "Visos šajos noziegumos, kas izdarīti, vainīgās personas ir noskaidrotas, un ir svarīgi, lai tās tiktu sodītas. Drošības policija savas kompetences ietvaros seko līdzi procesiem, jo īpaši to saistībai ar neformālajām jauniešu grupām (skinhediem), apzina šo personu loku un reaģē uz visiem signāliem. Drošības policija iegūto informāciju sniedz arī Valsts policijas struktūrvienībām, kuru uzdevums ir gādāt par sabiedrisko kārtību un drošību," stāsta DP pārstāve un piebilst, ka "pamatā visi skinhedu noziedzīgie nodarījumi ne vienmēr viennozīmīgi vērtējami kā rasu naida izraisīšana Krimināllikuma 78. panta izpratnē, bet vienmēr tie ir huligāniska rakstura".

DP ik pa brīdim pārbaudot skinhedu aktivitātes, taču ir spiesta atzīt, ka tās ir neprognozējamas. "Šo grupējumu pārstāvji dažādas konfliktsituācijas izraisa spontāni, parasti alkohola reibumā vai citu apreibinošu vielu iespaidā. Pašus grupējumus nosaukt par organizācijām klasiskā izpratnē nevar, jo parasti šajos grupējumos jaunieši apvienojas pēc dzīvesvietas (pagalmu principa), skinhedu simbolikas un attiecīga apģērba nēsāšana pārsvarā ir tikai ārišķīga izrādīšanās un zināšanas par skinhedu ideoloģiju ir stipri virspusējas," stāsta Apse–Krūmiņa. DP arī periodiski veic interneta monitoringu, un bijuši arī kriminālprocesi par naida kurināšanu ar interneta starpniecību.

Vai iespējama šādu gadījumu profilakse? DP pārstāve teic, ka jā. "Drošības policija sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju un Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu plāno izglītojošo materiālu sagatavošanu un izplatīšanu par ekstrēmisma un rasisma problēmām Latvijā informatīvās pretdarbības aktivizēšanai."

Citi stāv un noskatās

3. janvārī notikušajā incidentā tunelī pie Rīgas Centrāltirgus manāma vēl kāda tendence, kas nerunā par labu Latvijas sabiedrībai, — kad krievvalodīgo skinhedu bariņš sita somāliešu bēgļus, apkārt pulcējās cilvēki, kuri noraudzījās notiekošajā, bet necentās kautiņu pārtraukt. Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns aģentūrai LETA paudis satraukumu par šo tendenci, sakot, ka "savu iespēju un drošības robežās mūsu pienākums ir vērsties gan pret fiziska, gan morāla veida uzbrukumiem."

Pašlaik nav skaidrs, cik lielā mērā mūsdienu Latvijas sabiedrība ir gatava būt toleranta pret jebkādiem iebraucējiem, vienlaikus satraukdamies, ka "mūsējos" nemīl, piemēram, Īrijā. Bailes no citu tautību un rasu pārstāvjiem nav pārvaramas vienā dienā, un tās nemazina stāsti no lielajām Eiropas pilsētām par imigrantu agresīvo uzvedību.

Taču, ja runājam par skinhediem, šie ļaudis jau nu noteikti nevar piedāvāt civilizētai sabiedrībai pieņemamu risinājumu. Drošības iestādes pagaidām neuztver skinhedus par nopietni ņemamu organizāciju, un patiesi nav pazīmju, ka tāda Latvijā eksistētu. Taču uzraudzība un savlaicīgs sods pārkāpējiem nepieciešams, lai novērstu kāda labi skūta "fīrera" parādīšanos mūsu valsts politiskajā arēnā.