Valstsvīru, banku un IKP mērītāju apsolītā pasakainā dzīve tūlīt un tepat daudzbērnu ģimenei iet ar līkumu – pēc postošā ugunsgrēka nomaļajā Vangas ciemā Tomsoniem ierādīts cits miteklis, taču – ne ceļš, pa kuru izkļūt no hroniskā trūkuma. Cita nodegušās mājas iedzīvotāja šā iemesla dēļ izdarījusi pašnāvību.
"Labi, ka nebija ziema, un labi, ka nebija nakts. Tad būtu līķi," nosaka māte Iluta Tomsone, ar skatienu meklējot savus četrus puikas, kuri palaidnīgi izmantojuši iespēju ielīst krāsmatās.
Viens mirušais šai bēdu stāstā tomēr ir, jo kaimiņiene – cieminieku labi ieredzētā Astrīdas tante – pēc mājas nodegšanas izdarījusi pašnāvību. Vietējie joprojām baumo, ka viņa nožņaugta – kādam it kā ievajadzējies sievietes zārka naudas. Tomēr policija norāda uz jebkādu pretošanās pazīmju trūkumu un pirmsnāves vēstulēm. Izmeklētāja Inga Spēkaine stāsta, ka sieviete bija pagurusi cīnīties ar nabadzību un mājas nodegšana iznīdēja viņas dzīvotgribas pēdējās paliekas. Vairākās pirmsnāves vēstulēs sieviete detalizēti aprakstījusi, kā vēlas tikt bērējama, ka zārks pērkams vislētākais, kapā līdzi dodams medaljons ar mātes foto. Tāpat atstātas norādes, kam atdodamas nesadegušās mantas. Mūziku savās bērēs aizgājēja nevēlējās. Viņa sevi nožņaudza – pati savām rokām – nenovēršamā trūkuma dēļ.
Tikmēr Tomsonu bērniem vārds nabadzība, par laimi, vēl neko daudz neizsaka. Pēc ugunsgrēka viņi atguvuši dzīvesprieku un nepacietībā gaida jaunās mājas. Pastarītim bāriņtiesa tikai nupat atļāvusi Ilutu saukt par mammu. Divgadīgā Reiņa bioloģiskā māte piekopj dzīvesveidu, kurā bērni neiederas. Ja meistari ir pabeiguši remontēt krāsni, iespējams, Tomsoni jau ievākušies Laidu pagasta piešķirtajā pusremontētajā trīsistabu dzīvoklīti, pārdesmit kilometrus prom no līdzšinējās dzīvesvietas. Jurģi gan nevarēja būt sarežģīts pasākums, jo visa iedzīve ir sadegusi vai ūdens un kvēpu sabojāta. Pēc Neatkarīgās publikācijas un sižeta televīzijā labi cilvēki šo to saziedojuši, kontā ieskaitīti 40 latu. Jaunākajiem tagad ir uz kā gulēt. Drēbju arī netrūkstot, bet tas arī viss. Nekādu iekrājumu, par kuriem tagad celt jaunu dzīvi, ģimenei nav, un sarunas ar banku, kas laikam kļūdas pēc piesūtījusi kredīta piedāvājumu, beigušās neveiksmīgi: "Jums nav pastāvīga darba? Nu tad atvainojiet..." Tomsonus nevar vainot par slinkumu, neuzņēmību vai, piemēram, nomaļajā Vangā tik tradicionālo nodarbi – dzeršanu. Ģimenes iespējas pelnīt ierobežo divu bērnu invalīdu esamība ģimenē. Lai astoņus gadus vecais Elmārs un par viņu gadu jaunākais brālis Jānis iemācītos runāt, viņi katru nedēļu jāved uz speciālu skolu Valmierā un atpakaļ. Vismaz divas darbadienas tiek pavadītas ceļā, tāpēc tēvs Armands nevar atrast pastāvīgu darbu laukos. Savukārt par gadījuma darbiem daudz nemaksā – tik vien iznākot kā saliet golfiņa bākā dīzeli un nopirkt puikām baterijas. Tās abiem bērniem nepieciešamas, lai dzirdētu. Valsts apmaksājusi puikām kohleāro implantu ievietošanu, un tagad viņiem jāiemācās runāt.
Nelaime ģimeni piemeklēja divas reizes. Desmit mēnešu vecumā Eduards saķēra plaušu karsoni, un ārstu parakstītās antibiotikas bija pārlieku stipras mazajam organismam. Puika zaudēja dzirdi, vēl nepaguvis iemācīties skaņas sabūvēt vārdos un teikumos. Pēc gada tieši tas pats atkārtojās ar Janci. Tagad zēni savā starpā sazinās zīmju valodā, kaut gan mamma viņus skubina runāt. Pedagogi Valmierā solot, ka pēc gada vai diviem viņiem tas izdosies pavisam labi. Bet līdz tam ģimenes ienākumiem faktiski nav nekādu izredžu augt kopsolī ar valsts labklājību. Iluta rēķina, ka mēnesī vidēji uz vienu cilvēku jāiztiek ar 33 latiem. Ar šādiem ienākumiem ugunsgrēka nodarītais posts ir daudzkārt sāpīgāks, jo pat nieka tapešu rullis jaunās mājvietas sienām ir nopietna investīcija un iemesls vēl ciešākai jostas savilkšanai.
Nodegušajā muižas ēkā dzīvojušas vairākas ģimenes – arī tā, kuru vaino uguns nejaušā pielaišanā mājai. Ugunsdzēsēji gan vēl nav devuši slēdzienu par degšanas iemesliem, taču vietējie domā – kāds sadzēries un augšstāvā zemē nometis kvēlojošu izsmēķi. Turpat Neatkarīgās sastaptais Ginteronkuls atminas, ka uguns Vangu arī agrāk nav saudzējusi – kara laikā atbrīvotāji no lidmašīnām gāzuši virsū mājām fosforu. Tās, kurām nav bijis dakstiņu jumts, nosvilušas. Ko darīt ar klāt nākušajām krāsmatām, pagastvecim Artim Robertam šobrīd neesot ne jausmas – visticamāk tās, nedaudz apvāktas, tā arī paliks ciema vidū.
Izdevumu tāpat pietiekot, jo katrai cietušajai ģimenei pagasts izmaksā 100 latu. Viens pabalsts gan ietaupīts – tas, kas bijis paredzēts vientuļniecei Astrīdai.
