Biškopji savā ziņā var lepoties ar klientiem, jo mēs esam savas produkcijas patrioti. Nav vajadzīgas lielas kampaņas — "Pērciet Latvijas preci!" —, jo mūsu dravās savāktais ir daudz ejošāka prece nekā ārzemju ziedu "augļi". Tajā pašā laikā arī pircēji var dižoties ar Latvijas dravniekiem. Ne bez pārspīlējuma var teikt, ka Latvijā tiek saražots viens no gardākajiem un veselīgākajiem bišu produktiem pasaulē. Pirmkārt, medus ir kvalitatīvāks, ja tas tiek ievākts vairāk uz ziemeļiem. Otrkārt, jaunajās ES valstīs Austrumeiropā, topot jaunajai lauksaimniecības nozares likumdošanai, tajā iestrādātas "drakoniskas" prasības, kas attiecas gan uz bišu veselību, gan medus kvalitāti un tā pārstrādes sistēmu.

Dravas turas "virs ūdens"

Tomēr, neraugoties uz produkcijas dārdzību un birokrātiski pārspīlēto likumdošanu, Nedēļas aptaujātie bitenieki visi kā viens apgalvoja, ka dzīvo labi (bizness rēķināms "lielos plusos", un tuvākā nākotne ir prognozējama). Viņi atzina, ka biškopība vēl ir tā lauksaimniecības nozare, kas "pagaidām turas".

Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs Armands Krauze Nedēļai pastāstīja, ka dravniecība, salīdzinot ar citām lauksaimniecības nozarēm, ir "specifiski atšķirīga". Vairumam bitenieku biškopība gan nav pamatdarbs — tas ir tikai papildu peļņas gūšanas avots. Lielās dravas, kurās ir 100 un vairāk bišu saimju, Latvijā ir tikai kādas četrdesmit piecdesmit. Tieši šo dravu īpašnieki tad arī savu peļņu saista ar medus biznesu.

Bizness esot stabils, jo lielākā daļa produkcijas tiek realizēta tiešā tirdzniecībā. Biškopji nav atkarīgi no pārstrādes uzņēmējiem, piemēram, kā piena vai graudu ražotāji, kuriem piena kombināti vai lielās dzirnavas diktē savas iepirkuma cenas un nosacījumus.

"Lielie bitenieki" paši braukā pa gadatirgiem un piedāvā savu produkciju, tāpat gada garumā preci pārdod arī mazākos tirgos. Bieži vien dravniekam savas kannas nemaz nav jāved uz tirgus placi, jo pircējs pats piebrauc klāt un atrod biškopi. Nostrādā "klusais telefons" — vai nu kāds paziņa potenciālajam pircējam pateicis, kur dabūjams visgardākais medus, vai arī viņš pats jau iepriekšējos gados ir pārliecinājies, kur var iegādāt viskvalitatīvāko gardumu. Šajā biznesā tirdzniecība pārsvarā notiek "no rokas rokā", un šo sistēmu, lai kā arī censtos, nav spējuši likvidēt ne lielveikalu tīkli, ne pārstrādes uzņēmumi.

Pasaulē medus cenas krītas

Produkcijas cenu, kā jau visās nozarēs, arī biškopībā regulē pasaules tirgus, kā arī Eiropas kopējā cena. Latvijā medus maksā vairāk nekā pasaulē, tāpēc to nav iespējams eksportēt. Runas par Eiropas iekšējo tirgu šajā sakarā ir un paliek tikai runu līmenī. Teorētiski jau Latvijas bitenieks savu produkciju it kā var aizvest, piemēram, uz Vācijas tirgu, bet tas nav izdevīgi. Tikko medus atstāj nacionālās valsts robežu, tas iekļūst pasaules "kopējā katlā" un tiek pielīdzināts tā "lētajam galam": medum, kas nāk no Ķīnas, Meksikas vai Argentīnas un kuru uzpircēji iepērk par pusotru diviem eiro kilogramā (apmēram 90 santīmu kilogramā).

Kad šis "lētais medus" atnāk līdz Latvijai, vietējie uzpircēji par to dod tikai 1,10—1,20 latus kilogramā. Tādu pašu cenu uzpircēji piedāvā arī vietējiem biteniekiem. Veikalos šis medus jau maksā 2,5—3 latus kilogramā, kas apmēram ir tikpat daudz, ja pircējs medu no dravnieka pērk "pa tiešo".

Par šādu situāciju ir sašutuši arī Somijas biškopji, kuriem ir līdzīga situācija kā Latvijas kolēģiem. Līdz šim Somijā tika ražots apmēram tik daudz medus, cik var patērēt vietējā tirgū. Gadsimta sākumā Somijā uzpircēji vai pārstrādātāji par kilogramu saldās produkcijas maksāja no 3,5 līdz četriem eiro. Tagad cena ir katastrofāli nokritusies un biteniekam par kilogramu medus piedāvā tikai 1,5—2 eiro. Tas saistīts arī ar to, ka pagājušais gads Ziemeļeiropā (arī Latvijā) bija sevišķi labvēlīgs un bišu saimes bieži vien saražoja divreiz vairāk medus nekā "parastajos" gados, līdz ar to radās medus pārprodukcija un uzkrājumi.

Tiek prognozēts, ka šogad šāda situācija vairs neatkārtosies un bites dos par trešdaļu vai pat par pusi mazāk medus nekā 2006. gada sezonā. Tas nozīmē, ka diezgan drīz šā produkta cenas atkal varētu celties, bet pašlaik tās tirgū ir būtiski samazinājušās. Cita lieta, vai to jūt ierindas pircējs, kurš ir atkarīgs ne tikai no pasaules biržas, bet arī pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumu uzliktā uzcenojuma, kā arī pašu bitenieku izveidotās politikas — nesamazināt pārdošanas cenu tirgū.

Latvijā "cīnās" ar pārprodukciju

Tomēr, kā pārliecinājās Nedēļa, pircējam ir visas iespējas "kaulēties", ja medu tirgū pārdod pats pārstrādātājs. Arī konkurence ir liela, tajā skaitā virtuālajā tīmeklī. Šā raksta autors vismaz divas reizes mēnesī saņem e–vēstules no "radiem un draugiem" ar piedāvājumu iegādāties medu par "ļoti izdevīgām cenām". Tas nozīmē, ka bitenieki ļoti veiksmīgi izmanto jaunākās tehnoloģijas, lai savu produkciju realizētu ārpus tradicionālajām tirdzniecības vietām.

Bitenieka noteiktā cena ir tuvu veikalā nopērkamajai fasētajai produkcijai. Tomēr var iegādāt arī lētāk — jaunie uzņēmēji, kuri tikai tagad attīsta savu saimniecību, "nosit" cenu, jo grib ātrāk tikt pie naudas, kas vajadzīga ražošanas attīstībai. "Vecie" par to dusmīgi, jo vēlas saglabāt cenu konstantu. Šajā sakarā Latvijas biškopji savā ziņā "kaujas". Sevišķi tas bija jūtams pagājušajā gadā.

Parasti no bišu saimes gadā iegūst 20—30 kilogramus medus, bet pērn bija sevišķi labvēlīgi meteoroloģiskie apstākļi un viena saime saražoja divreiz vairāk. Maksimāli iegūtais daudzums no kādas bišu saimes pērn bija pat 80 kilogramu medus. Tas nozīmē, ka radās pārprodukcija. Medu realizēt centās arī biškopji amatieri, kuri bites tur tikai tādēļ, lai apmierinātu savas un ģimenes vajadzības. Zemniekam "parasto" 100 kilogramu vietā pērn pēkšņi parādījās 200 kilogrami medus, un no liekā viņš vēlējās atbrīvoties, īpaši neuztraucoties, cik par to saņems.

Ja laika apstākļi ir konstanti un neparādās īpaši "labvēlīgas sezonas", mūsu biškopji saražo tik daudz medus, cik Latvijā arī patērē, un nav iemesla pieņēmumam, ka mūsu medus cenas varētu kristies. Īpaši "iecienītākajiem" dravniekiem ar noietu nav problēmu, un ir gadījumi, kad viņiem pat aptrūkstas produkcijas. Lielo dravu īpašnieki, kuri noslēguši līgumus par savas produkcijas piegādi kādam mazumtirdzniecības tīklam, pat iepērk medu no kolēģiem, lai nerastos piegādes pārtraukumi.

Tikai pašu patēriņam

Latvijas medus, kā jau tika minēts, paliek pašu mājās. Gadā mūsu valsts bites saražo ap 750—1000 tonnām. Pirms pāris gadiem uzņēmums Vinnis eksportēja kādas 12 tonnas Latvijas medus, bet darījums neguva cerēto peļņu, un tas arī pēdējos gados bija vienīgais lielākais mēģinājums nodarboties ar mūsu medus eksportu. Pie kopējiem ražošanas apjomiem tas bija samērā niecīgs darījums.

Tāpat šis uzņēmums nodarbojās arī ar medus importu. Pagājušā gada pavasarī Latvijā ieveda vairākus desmitus tonnu medus, tas joprojām ir atrodams gan veikalu plauktos, gan pārstrādātāju un fasētāju noliktavās. Tomēr pēc importa produkcijas pieprasījums ir samērā zems, tāpēc jau pusotru gadu uz Latviju medus netiek importēts. Latvijai pietiek pašai ar savu saldo gardumu.

Vēl ar medus iepirkšanu nodarbojas tikai pāris uzņēmumu: firma HAR Ādažos, kas pazīstama pēc preču zīmes Liepkalni, un SIA Deiva, kas būtībā ir pārdēvēta pagājušajā gadsimta 90. gados nodibinātā akciju sabiedrība Latvijas bite. Savulaik ar medus iepirkšanu nodarbojās arī Spilva, bet nu tā no šā biznesa ir atteikusies.

Importa gardums nav cieņā

Bet cik ilgi Latvijas veikalu plauktos vēl būs atrodams importa medus un cik ilgi mūsu dravnieki spēs saglabāt nepārdoto produkciju? Atbilde — samērā ilgi, jo medus ir ilgi uzglabājams produkts. Ja to netur saules apspīdētā telpā, tad tas var uzglabāties gadu desmitiem ilgi. Visuzskatāmākais apliecinājums šim pieņēmumam bija pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad kādā lauku sētas pagalmā tika izrakta tur Otrā pasaules kara laikā ieraktā medus kanna. To tur bija noglabājis vietējais saimnieks, mukdams no sarkanās armijas. Medus atracēji paši pārliecinājās, ka medus ir ne tikai gards, bet arī nav zaudējis savu kvalitāti. Tā ka medu var uzglabāt tāpat kā vīnu — gadiem ilgi.

Savukārt ar importa gardumu visu laiku rodas problēmas. Piemēram, uzņēmums Vinnis, saskaroties ar šim problēmām, nu ir "pārsviedies" tikai uz Latvijas medu. Savulaik Latvijā tika ievests gan Krievijas, gan Ukrainas medus, kas ir diezgan garšīgs un pieprasīts, piemēram, no Baškīrijas vai Karpatu kalniem, bet šajās valstīs nav pienācīgas ražošanas kontroles un gan bites, gan medus tiek "sabarots" ar neveselīgām ķimikālijām. Tāpēc pat nācās vienu importa medus partiju iznīcināt. Arī Ķīnas gardumā var atrast atliekvielas. Te arī jāteic, ka Ķīnas medus ir lēts. Kaut vai tāpēc, ka ķīniešu dravnieks apmierinās ar peļņu, kas ir ekvivalenta vienam ASV dolāram dienā. Tomēr pakāpeniski no medus importa nākas atteikties, jo tas neatbilst augstajām Latvijas kvalitātes prasībām. Arī no citām ES valstīm medu ievest nav izdevīgi, jo tur tas maksā tikpat dārgi, cik Latvijā.

Birokrātu pārcentība garantē kvalitāti

Ir divi galvenie iemesli, kāpēc Latvijas medus ir galvas tiesu pārāks par pārējiem. Pirmkārt, tas saistīts ar mūsu ģeogrāfisko stāvokli. Dienvidos iegūtais medus nav tik aromātisks kā ziemeļos iegūtais. Ziemeļos augiem ir īsāks laiks, kurā jānozied, līdz ar to tiem pēc iespējas īsākā laikā jāpiesaista apputeksnētāji. Tāpēc ziemeļu ziedi izdala vairāk aromātisko eļļu, kas medu padara aromātiskāku. Tāpat pie mums ir dažādu ziedu medus, kas sajaucoties rada specifisku buķeti. Dienvidos parasti iegūst monofloras medu, kas neizceļas ar "valdzinošu" smaržu un garšu.

Otrkārt, Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, ir daudz kontrolējošo institūciju, kas uzmana katru dravnieka soli. Līdz ar to bitenieks daudz rūpīgāk seko līdzi tam, kā viņš sviež (biškopības termins, kas apzīmē medus atdalīšanu no kārēm) medu. Pie mums nevar izmantot dažādus līdzekļus bišu ārstēšanai, kā tas, piemēram, ir Ķīnā, kur to uzraugošās institūcijas nekontrolē.

Stingro biškopjus uzraugošo sistēmu Zemkopības ministrija pamato ar to, ka "Eiropa prasa, lai tā būtu ļoti strikta". Latvijas Biškopības biedrības amatpersonas gan apgalvo, ka Eiropa neko tādu neprasa. Integrējoties ES telpā, Latvijai vajadzēja izstrādāt un pieņemt nozari reglamentējošus dokumentus un sistēmu.

Biškopības biedrības padomes priekšsēdētājs Juris Šteiselis Nedēļai teica: "Vecajā Eiropā tā sistēma nav slikta un ir vienkārša. Tur attiecīgie dienesti no veikala plaukta varēja paņemt jebkuru medus burciņu un pārbaudīt, bet pēc tam nepieciešamības gadījumā bitenieku "pāraudzināt". Pie mums šo sistēmu vajadzēja izveidot no jauna un aparāts, kas to darīja, bija pietiekami liels. Birokrātiem vajadzēja apliecināt, ka viņi strādā un ir cilvēkiem vajadzīgi. Būtu neloģiski, ja ierēdnis, kurš veido jaunu likumdošanu, izstrādātu dokumentu, kas satilpst uz vienas A4 formāta lapas. Līdz ar to rastos jautājums: kam tad jūs, ierēdņi, esat vajadzīgi? Tāpēc likumdošanu taisīja kā attīstības procesu — no vienkāršā uz sarežģīto. Savukārt mūsu uzdevums ir šo lietu vienkāršot."

Citviet vēl striktākas normas

Šī nav tikai Latvijas problēma vien, tā skārusi visu Austrumeiropu. ES ir likumdošana, kas strikti kontrolē bitenieku gala produktu, bet ne to, kā līdz tam nonāk. Pie mums tiek uzraudzīts viss process. Citās jaunajās ES dalībvalstīs ir pat striktākas normas nekā Latvijā. Piemēram, Ungārijā dravnieka ražošana jāorganizē divās telpās — vienā medu sviež, otrā uzglabā. Latvijas biteniekam atļauts iztikt tikai ar vienu telpu. Tomēr pastāv liela birokrātiska sistēma — mūsu biškopim jāreģistrējas gan pašam, gan arī jāpiereģistrē bišu saimes. Pēc tam inspektors pārbauda medus sviešanas telpas, jāsertificē kontroles sistēma, deratizācijas pasākumi, medus burciņas, jāveic ūdens analīzes un tā tālāk. Rezultātā Latvijas dravnieku ražot augstākās kvalitātes medu piespiež ne tikai patērētājs, bet arī birokratizētā pārvaldes sistēma.

Vācijas, Zviedrijas, Anglijas, Somijas un citu vecās Eiropas valstu bitenieki mūsējiem apliecinājuši, ka ES Austrumeiropas valstīs ir ieviesta visstingrākā dravniecības kontrole. Vācieši pat esot teikuši: ja pie viņiem tiktu ieviesta tik stingra sistēma, vecie bitenieki atteiktos strādāt, bet jaunie šai nozarei atmestu ar roku. ES regulās biškopībai ir noteiktas minimālās prasības, bet nav formulēts, kā tās jākontrolē. Vecajā Eiropā pārsvarā aprobežojas tikai ar gala produkta stingru uzraudzību. Viens no Latvijas Biškopības biedrības uzdevumiem ir arī panākt, lai kontroles sistēma tiktu mīkstināta, un, kā biedrībā apliecināja, "daudz kas jau ir panākts". Piemēram, bija ideja biškopjus ne tikai reģistrēt, bet arī "atzīt", kas ir sarežģīts kontroles process. Tagad ir panākts, ka dravniekiem pietiek tikai ar "reģistrēšanos" un "atzīšana" nav vajadzīga. Nozarē iesaistītie arī saprot sākotnējo stingrās reglamentācijas ieviešanas argumentāciju — mēs esam dzīvojuši Padomju Savienībā un bija jāizskauž "padomju morāles" princips: ja nekontrolēs, neko nedarīs kā pienākas. Tagad mēs jau no okupācijas sēnalām esam daļēji atbrīvojušies, sapratuši kapitālistiskās sabiedrības uzstādījumus un mūsu dravniekiem arī varētu atvieglot dzīvi.

Nākotnes perspektīvas

Lai arī biškopība tiek uzskatīta par ienesīgu biznesu, Latvijā profesionālu dravnieku nav daudz. Tāpēc jūlija nogalē Latvijas jauno zemnieku klubs rīkoja Medus nedēļu, kuras laikā vidusskolu jauniešus aicināja iepazīt biškopju darbu un nākotnē izvēlēties dravnieka profesiju. Kā atzīst profesionāļi, jaunie bitenieki tik ātri nevar rasties, jo "ar bitēm nekad neko nevar zināt". Ja prātīgi neapsaimnieko dravu, sezonas laikā var aiziet bojā visas bišu saimes. Tāpēc jau esošie bitenieki savu biznesu ir sākuši pamazām — ar pāris saimēm, līdz pavairojuši savu "ganāmpulku" līdz vairākiem desmitiem saimju.

Latvijā vienīgā vieta, kur māca biškopību, ir Vecbebru profesionālā vidusskola Aizkraukles rajonā. Katru gadu kursu pabeidz apmēram 25 jaunieši, bet pēc tam ar dravniecību profesionāli no katra kursa nodarbojas tikai divi četri absolventi. Biškopības attīstībai ir lielas iespējas. Tas arī minēts Latvijas lauksaimniecības nacionālajā programmā: "Bišu saimju skaits valstī ir krietni vien mazāks, nekā to pieļauj Latvijas dabas resursi un bišu barības bāze."

***

INTERESANTI

Biškopības produkti

Galvenā nozares produkcija ir medus. Kilograma cena "no rokas" svārstās ap trim latiem, atkarībā no trauka lieluma. Jo pērk lielāku burciņu ar medu, jo cena ir zemāka.

Vaska sveces. Cena atkarīga no sveces lieluma un sarežģītības pakāpes.

Ziedputekšņi (ap vienu latu 100 gramu).

Padomju laikā populāro ārstniecības līdzekli — bišu indi — vairs neražo.

Tirgū parādījies jauns produkts — bišu maize (18—23 lati par kilogramu), kas bagāta ar aminoskābēm un vitamīniem. Produkts aizstāj uztura bagātinātājus un enerģijas dzērienus un pulverus. Bišu maize, salīdzinot ar tiem, ir kvalitatīvāks izstrādājums, jo ir dabīgs produkts. Bišu maize būtībā ir ziedputekšņu un medus sajaukums, kas īpaši apstrādāts.

Kā atšķirt medu?

Tirgū parādās dažādu ziedu medus — pļavu, griķu, liepziedu, viršu un citi. Biškopis Guntis Zadināns stāsta, ka medus izcelsmi var noteikt diezgan precīzi: bišu saimi novieto konkrēta lauka vai plantācijas vidū — griķos, latvāņos, pļavā vai citur —, divu kilometru rādiusā apseko tur esošās ziedu plantācijas. Un tad jau var konstatēt, no kādiem ziediem medus tiek ievākts. To var noteikt arī pēc krāsas un aromāta (tas pats attiecas arī uz ziedputekšņiem). Protams, jārēķinās, ka medus nebūs 100% "tīrs", kādi 20% būs ievākti no citu augu ziediem.

***

VĒSTURE

Biškopība Latvijā ir tradicionāla nodarbošanās ar senu vēsturi un tradīcijām. Senākās liecības par to rodamas Lisas un Āraišu ezerpiļu kultūrslāņos (9.—10. gs.), kur arheologi ir atraduši drošus pierādījumus par dravniecības eksistenci: dzeiņa detaļas un pītas lūku virves.

11.—13. gadsimta slāņos Tērvetes pilskalnā atrasts vasks un bišu šūnas ar periem. Indriķa Livonijas hronikā pieminēta medalus gatavošana lielos apmēros. Tur pat teikts, ka 1206. gadā lībieši par sodu Kaupo kā atkritējam iznīcinājuši viņa bišu kokus un ka tas ir bijis viens no nežēlīgākajiem atriebības veidiem.

1803. gadā izdota pirmā grāmata par biškopību latviešu valodā.