Ja klausāmies publiskajā telpā valdošos izteikumus, tad nerodas šaubas – valsts atrodas ja ne dziļā ekonomiskā krīzē, tad tās priekšvakarā. Vai tiešām velns ir tik melns, kā to mālē, centās noskaidrot Nedēļa.

Piesaucot valstī it kā esošo ekonomisko krīzi, parasti min augsto inflācijas līmeni. Tas patiesi ir augsts un jau ilgāku laiku augstākais Eiropas Savienībā. Taču vēl bīstamāks un draudus tautsaimniecībai radošs ir augstais maksājumu bilances tekošā konta deficīts, kas jau pārsniedz 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tieši lielais tekošā konta deficīts liek dažādām reitingu aģentūrām samazināt Latvijas kredītreitingus, kuri gan joprojām ir samērā augsti. Tomēr šie divi rādītāji, no kuriem pēdējais nekādi neatsaucas uz iedzīvotāju labklājību, vēl neļauj runāt par ekonomisko krīzi.

Vienmēr konservatīvais un piesardzīgais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs runā par veiksmīgi īstenotu mīksto piezemēšanos un IKP pieauguma samazināšanos turpmākajos gados līdz 7–8% gadā. Šādu pieklājīgu ekonomikas pieaugumu neviens, kurš kaut daudzmaz orientējas ekonomikā, nekad nenosauks par krīzi. Lai novērstu iespējamos pārpratumus, jāatgādina, ka IKP pieaugums tiek aprēķināts salīdzināmās cenās. Par krīzi var runāt vienīgi tad, ja tas ir negatīvs vai tuvs nullei un ir augsts bezdarba līmenis. Ja samazinās vai vismaz nepalielinās iedzīvotāju labklājība. Augsta inflācija pie ļoti augstiem IKP pieauguma rādītājiem, budžeta pārpalikuma un tikpat kā likvidēta bezdarba vēl nenozīmē ekonomisko krīzi. Tiesa, tā var to veicināt, bet nav nekāda pamata neticēt Rimšēvičam, kas dziļu krīzi tuvākajos gados neprognozē.

Aplūkosim, kā pēdējos gados ir mainījusies Latvijas iedzīvotāju labklājība, un salīdzināsim šīs izmaiņas ar citām valstīm, lai pārliecinātos, vai taisnība tiem, kas apgalvo, ka viss paliek arvien sliktāk un sliktāk. Lai gan liela sabiedrības daļa neuzticas statistiskajiem rādītājiem, nedaudz pārfrāzējot Čērčilu, jāteic, ka statistika, protams, ir viena melīga padarīšana, bet nekas labāks, lai objektīvi raksturotu ekonomiskos procesus, izgudrots nav. Tāpēc, analizējot ekonomisko situāciju, izmantosim vienīgi šo metodi, proti, Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datus, nevis balstīsimies uz kaimiņu tantes znota labklājības izmaiņām vai paša veiksmēm un neveiksmēm.

Iekšzemes kopprodukts

Visā pasaulē valsts ekonomisko situāciju raksturo tās iekšzemes kopprodukts un tā dinamika. Latvijas sabiedrības īpatnība ir tā, ka šis rādītājs tiek uztverts objektīvi tikai attiecībā uz citām valstīm, bet pašu zemē tam vienkārši netic vai tas tiek ignorēts. Pareizāk sakot, netiek atzīts tā ievērojamais kāpums pēdējos piecos gados. Ja pēkšņas krīzes apstākļos IKP pieaugums apstātos, to sabiedrība akceptētu bez iebildēm un par varītēm meklētu grēkāzi. Tāpat kā šobrīd meklē to, kura dēļ IKP procentuālais divciparu palielinājums netika apturēts jau pirms vairākiem gadiem. Šajā gadījumā vainīgie tālu nav jāmeklē – tā ir Latvijas tauta, kura nobalsoja par iestāšanos Eiropas Savienībā un savukārt nenobalsoja par tādām partijām, kuras gribētu aizliegt bankām izsniegt kredītus, bet uzņēmējiem palielināt algas. Pat ja IKP pieaugums tiek atzīts, tad ar visādām atrunām. Sākot ar to, ka pieaugumu nosaka inflācija, vienlaikus aizmirstot, ka IKP dinamika tiek aprēķināta salīdzināmās cenās, un beidzot ar to, ka IKP struktūra ir nelīdzsvarota un tajā nemitīgi samazinās apstrādes rūpniecības īpatsvars. Taču atgriezīsimies pie skaitļiem.

Kopš 2000. gada IKP pieaugums Latvijā nevienu gadu nav bijis mazāks par 6% gadā, bet kopš 2004. gada tas ir straujākais Eiropas Savienībā (ES), un arī šis gads, kā liecina provizoriskie dati, nebūs izņēmums. Pērnā gada līmeni – 11,9% – neizdosies sasniegt, taču šāds uzdevums nemaz nav izvirzīts. Gluži otrādi – valdība ir ķērusies pie ekonomikas bremzēšanas mehānisma, lai novērstu tautsaimniecības pārkaršanu. Nākamgad tiek plānots IKP pieaugums 7,5% apmērā, kas tiek uzskatīts kā optimāls. Tiesa, IKP pieaugums trešajā ceturksnī – par 11,1% – vairumam novērotāju bija pārsteigums. Tika gaidīti nedaudz pieticīgāki skaitļi.

Svarīgs ekonomiskās izaugsmes rādītājs ir IKP uz vienu iedzīvotāju, kurš raksturo kopējo attīstības līmeni. Lai šis rādītājs būtu starptautiski salīdzināms, lieto pirktspējas paritātes standartu (PPS), kas līdzsvaro IKP rādītājus faktiskajās cenās ar cenu un darba samaksas līmeni attiecīgajā valstī. Šis rādītājs vēsta, ka Latvijas izaugsme nebūt nav tā neveiksmīgākā salīdzinājumā ar citām Austrumeiropas valstīm. 2000. gadā Latvijai IKP uz vienu iedzīvotāju pēc PPS bija tikai 36,8% no toreizējā ES-27. Pēc šā rādītāja Latvija bija pārliecinoši pēdējā vietā starp pašreizējām ES dalībvalstīm, atskaitot Bulgāriju un Rumāniju. Vēl pirms septiņiem gadiem Polija bija krietni mums priekšā. Tur IKP uz vienu iedzīvotāju pēc PPS bija 48,8% no ES-27 vidējā līmeņa. Pērn mēs Poliju jau apsteidzām, un šogad Latvijai tiek prognozēts sasniegt 60,6% līmeni, kamēr Polijai tikai 55,2%. Ungārija 2000. gadā bija tālu Latvijai priekšā – 56,3%, bet šogad plānots, ka būs tikai nedaudz mums priekšā un sasniegs 65,4% no ES-27 vidējā līmeņa. Līdzīga dinamika vērojama attiecībā uz Slovākiju. 2000. gadā tur šis rādītājs bija 50,5% un šogad – 66,6%. Ja gribam runāt par kādu nopietnāku krīzi, tad to var novērot Ungārijā, kur šogad otrajā ceturksnī IKP pieaugums bija tikai 1,2%, kas ir zemākais starp Austrumeiropas valstīm un otrs zemākais ES, budžeta deficīts burtiski katastrofāls – pērn 9,2%, valdības parāds – 65,6% no IKP (Latvijai – 10,6%), gada vidējā inflācija oktobrī 7,8% (Latvijā – 8,9%). Ungārija, iespējams, būs nākamā valsts, kuru Latvijai varētu izdoties apsteigt.

Tiesa, tuvāk Latvijai ir Lietuva, un arī šo valsti mēs pēdējos gados esam iedzinuši. Šogad starpība varētu sasniegt vienu procenta punktu iepretim gandrīz trim procentu punktiem 2000. gadā. Jāatzīmē, ka Lietuvā spiediens uz algu palielinājumu ir vēl lielāks nekā Latvijā, un nebūs nekāda brīnuma, ja jau nākamgad tur inflācijas līmenis būs līdzīgs mūsējam. Tur šobrīd notiek līdzīgi procesi kā pirms pāris gadiem Latvijā, un ekonomikas pedālis tiek spiests grīdā. Trešajā ceturksnī Lietuvā IKP pieaudzis par 10,8%, kas ir šīs valsts absolūtais rekords. Daudz vairāk nekā Latvija ekonomiskās krīzes vai stagnācijas raksturojumam atbilst Malta. Tur vēl 2000. gadā IKP pēc PPS uz vienu iedzīvotāju bija 84,0% no ES-27 vidējā līmeņa, bet pērn vairs tikai 75,5%.

Tā kā Latvijas nacionālā valūta ir piesaistīta vienai no pasaules vērtības ziņā augošākajām valūtām – eiro, tad visai interesants rādītājs ir IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju faktiskajās cenās. 2000. gada 2. ceturksnī tas bija 498 lati, bet šogad 2. ceturksnī jau 1489 lati. Septiņos gados IKP uz vienu iedzīvotāju eiro valūtā ir trīskāršojies.

Darba samaksa

Lai gan ekonomisti, analizējot kādas valsts ekonomisko stāvokli, kā galveno rādītāju izmanto IKP, parastam cilvēkam tas ir visai abstrakts un maz ko izsakošs. Daudz saprotamāk cilvēka labklājību raksturo viņa ienākumi jeb darba alga.

Darba samaksa, šķiet, ir rādītājs, kurš no statistiskā viedokļa atjaunotajā Latvijā ir pakļauts vislielākajiem izkropļojumiem. Par spīti dažādām Valsts ieņēmumu dienesta akcijām un kontroles pastiprināšanai, joprojām lielam Latvijas iedzīvotāju skaitam reālie ienākumi ir krietni lielāki nekā tie, par kuriem maksā nodokļus un kurus uzskaita statistiķi. Tomēr, par spīti izkropļojumiem, arī pēc šiem datiem var spriest par noteiktām tendencēm darba tirgū. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs tendences neviens īpaši nenoliedz. Protams, vienmēr atrodas tādi, kas apgalvo, ka viņu aldziņa jau piecus gadus kā nav mainījusies, bet šie izņēmumi tikai apstiprina likumu. Tomēr precizitātes labad izmantosim datus par darba samaksu sabiedriskajā sektorā, kur jau ilgāku laiku nekādas aplokšņu algas netiek izmaksātas.

Vēl 2004. gadā vidējā bruto alga sabiedriskajā sektorā bija 243 lati (173 lati "uz rokas"). Privātajā sektorā tā bija tikai 192 lati (133 lati "uz rokas"), bet, kā jau minēju, privātajā sektorā patieso vidējo darba algu vēl šodien nevar pateikt neviens. Tajā pašā laikā pilns iztikas minimuma grozs, ko aprēķina CSP pēc visai nosacītiem un no dzīves atrautiem kritērijiem (kuri nav mainījušies), bija 99 lati. Šogad jūnijā (šobrīd nav jaunāku datu) vidējā darba samaksa sabiedriskajā sektorā sasniedza 505 latus pirms nodokļu nomaksas jeb 360 latu "uz rokas". Gada laikā darba samaksa "uz rokas" pieaugusi par 40,8%. Pie šāda darba algas kāpuma runāt, ka inflācija visu algas pielikumu "noēd", nozīmē vienkārši ignorēt faktus un pakļauties kādai masu negatīvisma psihozei. Faktiski pēdējos trijos gados vidējā darba alga ir dubultojusies. Protams, ne visiem, taču pat tiem, kam tā palielinājusies mazāk, šis pieaugums būtiski pārsniedz inflācijas rādītājus. Šeit gan jāatceras, ka inflācijas aprēķinos neietilpst tāds daudziem svarīgs rādītājs kā nekustamo īpašumu cenas.

Aplūkojot mēneša vidējo darba samaksu Baltijas valstīs šā gada otrajā ceturksnī atsevišķās nozarēs, jāsecina, ka Latvijā tā ir augstāka nekā Lietuvā, bet zemāka nekā Igaunijā. Piemēram, valsts pārvaldes un aizsardzības nozarē vidējā alga Latvijā bija 822 eiro, Lietuvā – 709 eiro, Igaunijā – 959 eiro. Visās Baltijas valstīs darba samaksa valsts pārvaldē un aizsardzībā ir augstāka nekā izglītības, kā arī veselības un sociālās aprūpes nozarē. Izglītības jomā vidējā alga Latvijā veidoja 514 eiro, Lietuvā – 438, Igaunijā – 732, veselības un sociālās aprūpes nozarē Latvijā – 590 eiro, Lietuvā – 511, Igaunijā – 753 eiro. Šeit gan jāpiebilst, ka Igaunijā izglītības darbinieku darba samaksā ietilpst arī pedagogiem izmaksātās atvaļinājuma naudas par vasaras mēnešiem, tāpēc reālā darba alga ir mazāka. Gada pirmajā ceturksnī Igaunijas pedagogu vidējā darba alga bija 540 eiro mēnesī.

Pensijas

Politiķi, no kuriem laikam neviens nav ierindojams trūcīgo kategorijā, piesaucot tautas slīgšanu nabadzībā, visbiežāk min pensionārus. Aplūkosim, kā šajā gadu tūkstotī mainījušās vidējās vecuma pensijas. 2001. gada trešajā ceturksnī vidējā vecuma pensija bija 58,23 lati, kas tikai par 16 (!) santīmiem bija lielāka nekā pirms gada (premjers Andris Bērziņš (LC)). No jauna piešķirto pensiju vidējais lielums vēl nožēlojamāks – 49,94 lati. 2002. gada novembrī, kad valdības grožus pārņēma Einars Repše, vidējā vecuma pensija bija pieaugusi līdz 63,83 latiem. Nepilna pusotra gada laikā Repšes valdība paguva palielināt vidējo pensiju līdz 67,03 latiem. Savā īsajā valdības vadīšanas posmā Indulim Emsim, pirms viņš 2004. gada 2. decembrī savas pilnvaras nodeva Aigaram Kalvītim, izdevās vidējās vecuma pensijas paaugstināt līdz 77,02 latiem, savukārt no jauna piešķiramo vecuma pensiju vidējais lielums sasniedza 83,16 latus. Šā gada trešajā ceturksnī (pirms būtiskās pensiju indeksācijas oktobrī) vidējā vecuma pensija bija 109,19 lati, bet vidējā no jauna piešķiramā pensija – 133,02 lati.

Taču nav noslēpums, ka šajā laikā ievērojami cēlušās cenas, tāpēc vienlaikus ar pensiju apjoma kāpuma jāvērtē cenu izmaiņas. Pensionāri ietilpst to iedzīvotāju kategorijā, kura visvairāk līdzekļu izmanto pārtikai un komunālajiem maksājumiem, tāpēc līdztekus vispārējām preču un pakalpojumu cenu izmaiņām aplūkosim, kādu ietekmi uz reālo pensiju pirktspēju atstāja cenu izmaiņas pārtikas precēm un komunālajiem maksājumiem. Lai izsekotu pēdējo gadu vecuma pensiju pieaugumam, par pamatu ņemsim 2005. gada trešo ceturksni un tā laika cenu līmeni.

Pirms diviem gadiem trešajā ceturksnī vidējā vecuma pensija bija 80,53 lati. Divu gadu laikā tā pieaugusi līdz 109,19 latiem jeb par 35,6%. Visu preču un pakalpojumu cenas šajā laikā (līdz septembrim, jo oktobris jau ieskaitāms ceturtajā ceturksnī) kāpušas par 19,9%. Tātad reālais pensiju pieaugums bijis aptuveni 15%, kas ir krietni mazāk nekā vidējās strādājošo darba algas reālais palielinājums. Līdz ar to var teikt: lai gan pensionāru dzīves līmenis absolūtajos skaitļos ir nedaudz pieaudzis, relatīvais dzīves līmenis ir krities. Vēl bēdīgāka aina atklājas, ja aplūkojam cenu kāpumu pārtikai šajā laikā – par 23,8% – un mājoklim un komunālajiem maksājumiem – par 35,2%. Veselības uzturēšanas izdevumi šajā laikā palielinājušies par 15,6%. Apkopojot šos skaitļus, varam secināt, ka pensiju indeksācija par vairāk nekā 14 latiem šā gada oktobrī ir bijusi minimālā no iespējamā un nākamā valdībā nedrīkstētu šo pieauguma tempu samazināt vienalga ar kādiem ieganstiem.

Uz virsrakstā izvirzīto jautājumu – ir vai nav Latvijā ekonomiskā krīze, var atbildēt viennozīmīgi: nekādas krīzes nav. Grūtāk ir atbildēt uz citu jautājumu – vai mūs šāda krīze nesagaida drīzā nākotnē? Latvijas Bankas prezidents apgalvo, ka nē; Ekonomistu apvienības – 2010 vadītājs Ojārs Kehris viņam piebalso. Taču daudz kas atkarīgs no mums pašiem un valstī notiekošajiem procesiem. Tāpat kā inflācijas gaidas palielina reālo inflāciju, tā krīzes gaidas to tuvina. Uzņēmēji, baidoties no krīzes, piebremzē investīcijas modernizācijai, uzņēmējdarbības paplašināšanai un veido uzkrājumus "nebaltām dienām", tādējādi šīs dienas paši tuvinot. Arī politiskā nestabilitāte, jukas un neskaidrība par nākotni nav stingrs pamats mūsu tautsaimniecības sekmīgai attīstībai.

***

faktI

IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta (ES-27 = 100)

2000. 2006. 2007.*

Latvija 36,8 55,8 60,6

Lietuva 39,4 57,7 61,6

Ungārija 56,3 65,3 65,4

Polija 48,8 52,9 55,5

Slovākija 50,5 62,7 66,6

Horvātija 43,3 49,9 51,8

Igaunija 44,8 67,9 71,8

Malta 84,0 75,5 75,8

Bulgārija 27,9 37,1 38,8

Čehija 68,7 79,3 82,0

*prognoze

Piezīme: Horvātija nav ES dalībvalsts

Avots: Eurostat.

Strādājošo vidējā mēneša alga (bruto) sabiedriskajā sektorā (jūnijā, latos)

2001. 185

2002. 207

2003. 240

2004. 250

2005. 297

2006. 357

2007. 505

Avots: CSP.

Vecuma pensijas vidējais apmērs (3. ceturksnī, latos)

2000. 58,07

2001. 58,23

2002. 62,37

2003. 64,38

2004. 70,69

2005. 80,53

2006. 95,87

2007. 109,19

Avots: CSP.

Patēriņa cenu indekss oktobrī (2000. gada oktobris = 100)

2001. 103,1

2002. 104,8

2003. 108,2

2004. 116,0

2005. 124,9

2006. 131,9

2007. 149,3

Avots: CSP.