Latvijā šobrīd vēl lasošu ļaužu netrūkst – tāpat kā grāmatnīcu un bibliotēku. Taču nereti ar šīm grāmatu krātuvēm nepietiek – it īpaši meklējot kādu retu vai arī lētāku eksemplāru. Kur to var atrast? Antikvariātā! Nedēļa skaidro, cik daudz to palicis vismaz galvaspilsētā un ko šajās tirdzniecības vietās var nopirkt.
Grāmatu antikvariāti vēl dzīvi (4)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Salīdzinot kaut vai ar laiku pirms desmit gadiem, grāmatu antikvariātu skaits ir sarucis. Rīgā tādu, kuros tirgo tikai vai galvenokārt grāmatas, palikuši vien trīs, vismaz tos Nedēļai izdevās atrast. Pārējos (un arī ne visos) grāmatas pieņem izlases veidā – tikai īpašus izdevumus. Naudīgajiem iedzīvotājiem grāmatu iegāde kļuvusi par prestiža lietu, tāpēc plauktos liekami dārgi izdevumi. Var uzskatīt, ka šobrīd šis bizness acīmredzot ir nostabilizējies un izdzīvošanai un konkurencei sasniegts optimālais variants.
90. gadu posts
Piemēram, pagājušā gadsimta 90. gados un šā gadsimta sākumā tieši grāmatu antikvariāti (un arī veikali) piedzīvoja grūtus laikus. Mājām uzradās īpašnieki, telpas tika piedāvātas arī privatizācijai, un tirgotavas ar salīdzinoši nelieliem vai "normāliem" ienākumiem bija spiestas izvākties vai bankrotēt. Daudzi droši vien atceras Centrālo grāmatu antikvariātu plašajās telpās iepretim tagadējai viesnīcai Reval Hotel Latvia – Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī. Nama īpašnieks lika telpas atbrīvot. Toreizējā Valsts nekustamā īpašuma aģentūra ierādīja citas telpas Vāgnera ielā, bet arī tās nācās pamest. Un nu kādreizējam Centrālajam grāmatu antikvariātam līdzīga vairs nav.
Pirms apmēram desmit gadiem toreizējā Grāmatu tirgotāju asociācijas prezidente Ināra Beļinkaja kādā intervijā teica: "Manuprāt, Centrālajam grāmatu antikvariātam vajadzēja tomēr palikt kā valsts uzņēmumam, nepakļaujot to privatizācijai. Latvijas kultūrā, grāmatniecībā šis ir pietiekami nozīmīgs veikals, lai ne vien paliktu kā valsts uzņēmums, bet arī valsts palīdzētu tam eksistēt, finansiāli to atbalstot. Diemžēl turpmāk tāda antikvariāta mums nebūs. Un līdzīgu skumju piemēru ir daudz."
Atkāpjoties vēl senākā pagātnē, jācitē mikrobiologs Pauls Pumpēns, kas atceras: "Par galveno grāmatnieciskās iedvesmas avotu man visu padomju laiku kalpoja antikvariāts Pētera Stučkas ielā 4, pareizāk, Centrālā antikvariāta filiāle, kas tolaik vēl nebija kļuvusi par Planētu. Lai cik tas liktos dīvaini, padomju vara neliedza izplatīt daudzus cara, Latvijas Republikas un pat vācu okupācijas laika (!) izdevumus. Tiesa, tos, kas prata taktiski distancēties no politikas. Piemēram, "emigranta" Pētera Ārenda grāmatas par nopostīto Melngalvju namu un Pēterbaznīcu."
Piedāvā padomju laika grāmatas
Starp skumjajiem piemēriem ir arī daži pozitīvāki. Piemēram, antikvariāts Vēsture A. Čaka ielā 95. Lai varētu apskatīt, ko tur pārdod, jākāpj pa trepītēm šķietami neizteiksmīgās telpās, kur grāmatas novietotas diezgan lielā šaurībā, taču pircēju netrūkst. Par lētu naudu, arī par nieka santīmiem, var nopirkt grāmatas ļoti dažādiem nolūkiem: gan mācībām, gan lasīšanai brīvbrīžos, gan vienkārši kā atgādinājumu par padomju laikiem. Nedēļa šajā antikvariātā noskaidroja, ka cilvēki "nes jebko, kas nu kuram ir". Ziedu laiki, kad antikvariāti saņēma tiešām retus un unikālus eksemplārus, ir aiz muguras, tomēr arī mūsdienās var uztrāpīties uz īstiem retumiem. Ar piebildi – ja ir nauda.
Starp citu, vēl pirms gadiem pieciem pircēji antikvariātos daudz biežāk varēja uziet retus izdevumus latgaļu valodā, 19. gadsimta Francijas modes aprakstu, 1692. gada Ernsta Glika tulkotās Bībeles pirmizdevumu, 1901. gadā izdoto Krievijas–Turcijas kara aprakstu ar karšu komplektu par nepilniem 2000 latu. Piemēram, 33 iesējumi ar žurnāla Atpūta visiem numuriem bija notaksēta par vairāk nekā 2200 latiem. Latviešu literārās valodas vārdnīca (visi astoņi sējumi) maksājusi 125 latus.
Tagad cita tendence: nes padomju laika izdevumus, bet pirmskara grāmatas – mazāk. Antikvariātā noskaidrojuši, kāpēc grāmatas pārceļo uz šādām tirgotavām – materiālo apstākļu spiesti, cilvēki pārceļas uz mazākiem dzīvokļiem, kuros grāmatām vairs nav tik daudz vietas. Tie, kam roka neceļas tās izsviest, atnes uz antikvariātu. Protams, arī ar mērķi nopelnīt, vismaz nedaudz. Tomēr padomju laikā izdotās grāmatas pērkot švaki, līdz ar to izredzes šādā veidā atbrīvoties no kādreiz nopirktajiem izdevumiem var līdzināties arī nullei.
Prasa vārdnīcas, mācību un tehnisko literatūru
Par "grāmatu tārpu" gaumi šoreiz jārunā mazāk, jo viņiem ir savas vēlmes un intereses, nereti arī ļoti izsmalcinātas un specifiskas. Taču visos Nedēļas aptaujātajos antikvariātos vienā balsī teica, ka pēdējos gados tos apmeklē studenti un dažu profesiju pārstāvji. Studenti tāpēc, ka meklē – jo īpaši medicīnas – studijām nepieciešamus izdevumus, kas iznākuši pirms daudziem gadiem, jo šī literatūra, piemēram, anatomijas atlanti, ir daudz kvalitatīvāka saturiski (un arī lētāka) par šobrīd nopērkamo.
Tehnisko literatūru Latvijā neizdod vispār, tāpēc attiecīgo specialitāšu strādnieki vai studenti to meklē antikvariātos, un grāmatu iegādei pat veidojas rinda. Īpaši pieprasīta esot literatūra par celtniecību, jo mājas tagad aug kā sēnes pēc lietus. Arī grāmatu antikvariātā Lāčplēša ielā 27/2, kur Nedēļa iegriezās un uz kurieni pārcēlusies kādreizējā Planēta, visvairāk prasot tehnisko un mācību literatūru topošajiem ārstiem. Taču šajā antikvariātā izdzīvošanu nodrošina arī mākslas priekšmeti, bet grāmatas, protams, ir prioritāte. Piemēram, Vēsturē zināja teikt, ka ļoti daudz literatūru meklē tieši mācībām. Skolēni nāk pēc obligātās literatūras izdevumiem, jo veikalos jaunās grāmatas tomēr ir dārgas. Dakteri nāk meklēt Sineļņikova anatomijas atlantu. Esot gan arī dažas daiļliteratūras grāmatas, kuras meklē īpaši un kuras plauktos ilgi nestāv arī tad, ja bijuši pat vairāki izdevumi, arī mūsdienās. Viena no pieprasītākajām esot Mihaila Bulgakova Meistars un Margarita. Skolēni ļoti prasot Garlība Merķeļa izlasi. Arī vārdnīcas esot viena no ejošākām antikvariātu precēm. Piemēram, Latviešu–latīņu valodas vārdnīca. Turklāt ne tā, kas izdota salīdzinoši nesen. Cilvēki meklē arī divos sējumos iznākušo Krievu–latviešu un Latviešu–krievu valodas vārdnīcu, kas izdota padomju laikā.
"Pie mums paņem piecas grāmatas par tādu pašu cenu, kā veikalā var nopirkt vienu," nosmej antikvariātā par iemesliem, kāpēc cilvēki iegriežas šādās vecu un lietotu grāmatu pārdotavās. Protams, tiek pieņemti arī pasūtījumi, ja attiecīgā izdevuma antikvariātā nav. Tomēr, pirms nest grāmatas uz antikvariātu, vēlams noskaidrot, vai tās maz pieņems. Uzreiz zināms, ka stingru atlasi piedzīvos padomju laika izdevumi. Vecie, senie un unikālie esot cieņā, taču tos tikpat kā nenesot.
Televīzijas fenomens antikvariātu biznesā
Arī Jumavas grāmatu antikvariāts R. Vāgnera ielā 12 par grāmatu un klientu trūkumu nesūdzas. Tur pieņem visas grāmatas, arī mūsdienās izdotās (tās gan pērk mazāk), bet retus un vērtīgus izdevumus no cilvēkiem par sviestmaizi neiepērk. Nosaka cenu, cik grāmata vērta, kad to pārdod, tās bijušais īpašnieks saņem naudu. Jāpagaida ir, toties cilvēks saņem tik, cik maksā izdevums. Ne tik vērtīgos izdevumus iepērk uzreiz, vienojoties par cenu. Arī te uzsver, ka visbiežāk pircēji taujā pēc vārdnīcām, mācību literatūras un bērnu grāmatām. Taču kādas vienas topa grāmatas neesot, jo dažs konkrētu grāmatu meklē pat trīs četrus gadus. Tāpēc arī nevar pateikt, ka modē ir viens, konkrēts izdevums. Protams, zināmas "modes" tendences pastāv arī antikvariātu piedāvājumā.
Tiesa, tehnisko literatūru vienmēr prasa, jo to nekur nevar dabūt, jo īpaši amatniecībā. Veco arhitektūras grāmatu vairs neesot, tāpēc arī tās tiekot izķertas. Vārdnīcas ir pieprasīta manta. Antikvariātā atzīst, ka tās izdod arī mūsdienās un ne vienu vien. Kaut arī valodā klāt nākuši daudzi jaunvārdi un termini, kas parādās tikai mūsdienu vārdnīcās, vienalga cilvēki daudz labprātāk iegādājas pirms daudziem gadiem izdoto uzziņu literatūru. Toreiz izdotās vārdnīcas ir daudz kvalitatīvākas satura ziņā, tajās nav tik daudz kļūdu kā pēdējos gados iznākušajās, jo ar vārdnīcām strādāja daudz vairāk redaktoru, skrupulozāk pārbaudīja visu informāciju. Tā laika izdevumos atrodama arī transkripcija, bet mūsdienās izdotajās tā ir reti kurā. Taču cilvēki, kas vēlas mācīties valodas, arvien biežāk prasa vārdnīcas ar transkripciju. Turklāt Jumavas grāmatu antikvariātā grāmatas ir daudzās valodās: latviešu, krievu, vācu, angļu, franču, itāļu, skandināvu...
Kas attiecas uz augstāk minēto modi. Antikvariātā pastāstīja, ka tajā arī agrāk bijušas angļu rakstnieces, jaunā tipa reālisma un tā dēvēto sieviešu romānu pamatlicējas Džeinas Ostinas grāmatas. Kamēr vēl nebija uzņemtas filmas pēc viņas romānu motīviem, tikmēr antikvariāta darbinieces sausām mutēm varējušas stāstīt, cik kolosālas grāmatas tās ir. Nepirkuši, un viss! Nācies pat nocenot, lai varētu pārdot. Tagad nāk un meklē, jo cilvēki redzējuši filmas televīzijā! Un tā esot bijis vēl – kaut arī antikvariātā ir tiešām brīnišķīga klasika, grāmatu nepērk, jo nezina, kas tajā "iekšā". Tikko ir bijusi iespēja noskatīties filmu, kas uzņemta pēc romāna motīviem, tā arī šis romāns ir topā, āķis ir lūpā, un pēkšņi visi zina, ka ir arī tāda grāmata. Tomēr Jumavas antikvariātā Nedēļa dzirdēja secinājumu, ka tagad visur vairāk figurē biznesa informācija, humanitārā – mazāk.
Vai grāmatas ir dārgas? Ja jau cilvēki apmeklē antikvariātus, tad lētākas nekā veikalā. Tomēr ir arī dārgāki izdevumi, pat ja tagad pirmskara ūnikumus uz antikvariātiem nes mazāk. Piemēram, 2007. gada nogalē Jumavas antikvariātā nopirkts Konversācijas vārdnīcas komplekts – 21 grāmata – par 650 latiem. Grāmatu cenas ir dažādas – sākot no simt latiem, ir arī vairāk nekā divsimt latu vērtas. Piemēram, Strauberga Rīgas vēsture maksā 120 latu.
Starp citu, grāmatas un citus izdevumus var iegādāties arī virtuālajos antikvariātos, piemēram, www.eraksti.lv, arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapa www.lnb.lv piedāvā iespēju iegādāties senās Livonijas kartes Starptautiskajā Kartogrāfijas asociācijā, Starptautiskajā Karšu kolekcionāru biedrībā u.c.