Šobrīd studiju maksa jau lielā daļā programmu ir pārkāpusi tūkstoš latu robežu. Taču kopumā atšķirības ir diezgan ievērojamas, it sevišķi dažāds ir "ārpusrīgas" piedāvājums – tas ir krietni lētāks. Latvijas Universitāte (LU) gan pastāv uz to, ka zemo izmaksu stratēģija nav izeja – tā cietīs kvalitāte. Kamēr pastāv iedalījums – "budžetnieki" un maksātāji –, tikmēr situācija būs tāda: vieni nemaksās neko, otri – lielas summas. Izskan gan viedokļi, ka mācībās sekmīgākajiem ir jābūt priekšrocībām pār mazāk centīgajiem (ir dzirdēti arī skarbāki izteikumi), taču daudzviet pasaulē šādu modeli neizmanto, un arī Latvijā daudzi domā, ka līdzmaksājums – maksā visi studējošie – ir labāka pieeja. Jo diez vai mēs tik drīz varēsim atļauties Ziemeļvalstu praksi un finansēt visu augstskolas sistēmu no valsts budžeta.

Lai gan izskan arī šaubas – vai tikai cenu kāpums drīzumā nepadarīs mūsu izglītību nekonkurējošu, salīdzinot ar citu valstu piedāvājumu. Šobrīd vēl maksas palielinājums neatsaucas uz studējošo skaitu, taču – cik ilgi? Turklāt drīz vien augstskolas izjutīs 90. gadu demogrāfisko "bedri". Arī par to būs jādomā – it īpaši "privātajiem", kas "pārtiek" tikai no maksas studentiem.

Esam otrie lielākie studētāji

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Augstākās izglītības departamenta Finanšu plānošanas un kreditēšanas nodaļas vadītāja Marina Mekša apliecina, ka studiju maksa ir tiešām stipri augusi – tā palielinājusies vidēji par 100–200 latiem gadā. Dažādās augstskolās un studiju programmās tā gan mainās ļoti plašās robežās (šobrīd svārstās no dažiem simtiem līdz tūkstošiem). Vidēji kopumā studiju maksa pilna laika studijām šogad ir 1086 lati. IZM mājaslapā teikts, ka "studiju maksas lielumam praktiski nav pozitīvas korelācijas ar reālajām attiecīgās programmas izmaksām un studiju programmas līmeni. Var secināt, ka studiju maksu pamatā nosaka studētgribētāju skaits (konkurss) attiecīgajā studiju programmā un iedzīvotāju maksātspēja." Tomēr, ņemot vērā, ka Latvija ir otrajā vietā studentu skaita ziņā (pirmajā ir Kanāda), šķiet, ka līdz šim studiju maksai liela ietekme nav bijusi, spriež Mekša.

Viņa skaidro, ka IZM nav iespējas iejaukties augstskolu noteiktajās "cenās". Likumā paredzēts, ka maksas studiju vietām katra valsts augstākās izglītības iestāde var pati noteikt, cik liela summa tā būs. Rīgas augstskolas gan ir ievērojami dārgākas nekā tās pašas programmas ārpus galvaspilsētas. "Reizēm jau brīnāmies, kā "ārpus Rīgas" augstskolas spēj iztikt ar noteikto summu. Pieļauju, ka tā ir tikai daļa summas un pārējās ir "šērsdotācijas", kas palīdz nolīdzsvarot šīs naudu lietas. Piemēram, Rēzeknes augstskolā jāmaksā 490–750 latu par pilna laika studijām (bet mums studiju bāzes izmaksa ir 1267 lati). Varbūt tā nosedz pasniedzēju algu daļu, tomēr pieļauju, ka ne visu," saka IZM speciāliste.

Uz jautājumu, kā tad tiek aprēķināta studenta izmaksa, Mekša teic, ka tas paredzēts Ministru kabineta (MK) noteikumos. "Cenu" izmaiņas nosaka atšķirība pa jomām, vēl pie summas tiek pieskaitītas pasniedzēju algas, visi pārējie maksājumi, un, to visu pareizinot ar attiecīgās nozares koeficientu, iegūst gala rezultātu.

To gan nevarot apgalvot, ka augstskolu noteiktie izcenojumi būtu augstāki nekā tie, ko piešķir valsts. Viņasprāt, budžeta līdzekļi daļēji "dotē" arī maksas studentus. Faktiski jau pateikt, cik īsti students izmaksā, nav iespējams. Tas ir tāds pieņemts lielums.

Debates par līdzšinējās sistēmas maiņu ir bijušas, taču, kā uzsver Mekša, jārēķinās ar to, ka jebkura "revolūcija" prasīs daudz naudas. "Mainīt kaut ko mainīšanas pēc nav lielas nozīmes. Savulaik bija runa par studējošo līdzdalības maksājumiem – par nelielām summām. Arī tāds solis prasītu no budžeta miljonus, jo trūkstošā sadaļa būtu jākompensē valstij. Bet, ja liek lielāku līdzdalības maksu, varētu samazināties studēt gribētāju skaits." (Ziemeļu valstīs augstākā izglītība pilnībā tiek dotēta no valsts – tā ir daudz lielāka summa no IKP nekā citviet Rietumos un vairāk nekā divreiz lielāka nekā pie mums.)

Šobrīd budžeta vietu ir visvairāk

Jāatzīst, ka pašlaik studiju maksa ir viena no augstskolu budžetu lielākajām sastāvdaļām. Vidēji valsts augstskolās ieņēmumi no šīs maksas 2006. gadā bija 24% kopējo augstskolu ieņēmumu. Taču, ņemot vērā 90. gadu sākuma dzimstības kritumu, augstskolām visai drīz sāksies grūti laiki. Deviņpadsmitgadīgo jauniešu skaits 2016.–2017. gadā būs uz pusi mazāks nekā šobrīd. Līdz ar to augstskolām būs jādomā par pašu ieņēmumiem – lai nosegtu iztrūkstošo daļu, ko šobrīd sedz maksas studenti. Par papildu ienākumiem būs jādomā LU, Liepājai, RPIVA. Taču visvairāk būs jālauza galva privātajām augstskolām, kurām ir tikai maksas studenti. Viņasprāt, valsts augstskolām tas lielu nelaimi nenesīs.

Vai kopfinansējums mainīsies, to gan esot grūti pateikt. Var būt tā, ka valsts ar budžeta līdzekļiem būs nodrošinājusi aizpildījumu. Starp citu, šobrīd ir vislielākais budžeta vietu skaits, kāds kopš pašiem neatkarības sākumiem bijis. Visvairāk budžeta vietu ir dabaszinātņu sektorā – 67%, veselības – 55%, inženierzinātņu – 53%, humanitārajās zinātnēs un mākslā – 41%, pakalpojumu jomā – 27%, izglītībā – 26% un vismazāk sociālajās zinātnēs – 9% (maksas vietas visvairāk veido tieši šis sektors).

Runājot par pārprodukciju šajā jomā, Mekša min Ekonomikas ministrijas sagatavotās darba tirgus prognozes (vidējā termiņā – uz pieciem gadiem), kas izteiktas atbilstoši trim tautsaimniecības attīstības scenārijiem: vājam, mērenam un dinamiskam. Pirmajos divos variantos – augstākās izglītības speciālistu pēc pieciem gadiem netrūks nevienā nozarē. Tikai dinamiskajā scenārijā tiek pieļauts, ka nodrošinājums ar augstskolu speciālistiem prognozējams par 97–98%.

Par to, vai cenu kāpums nepamudinās vairāk studētgribētāju doties uz ārzemēm, IZM pārstāve teic, ka šobrīd te vēl maksa ir zemāka, turklāt arī pārējie izdevumi nav tik lieli, kā citviet (miteklis, ceļa izdevumi, pārtika). Šobrīd uz ārzemēm tomēr vairāk dodas tie, kas vēlas iegūt augstākā līmeņa "grādu". Savukārt apmaiņas programmās bilance 2007. gadā bija šāda: ap 1500 studentu no citām valstīm studēja Latvijas augstskolās, bet no Latvijas uz ārvalstu augstskolām devās 847 studenti (piefiksēt "individuālos" studētājus gan nav iespējams).

Cena seko inflācijai

2004. gadā MK ir noteicis, ka studiju maksa jāparedz visam studiju periodam. Tas nozīmē, ka katru gadu jaunuzņemtajiem studentiem tiks noteikta uzņemšanas maksa konkrētajā gadā un visā studiju periodā, skaidro LU Attīstības un plānošanas departamenta stratēģijas nodaļas vadītājs Juris Pūce. "Cenu stratēģiju" nosaka rektors, un šis process notiek, saskaņojot sagatavoto projektu ar fakultātēm un pēc tam ar studentu padomi. "LU ir izmaksu aprēķini, un tad mēs salīdzinām tos ar valsts budžeta piešķirto finansējumu uz vienu studiju vietu. Konkrētā maksa zināmā mērā tai tiek pielīdzināta. Jāteic, šīs summas pieaugums kopumā pēdējos gados ir bijis visnotaļ straujš, bet, ja aprēķina, cik visu gadu laikā samaksā visu kursu studenti, tad tas kāpums ir pavisam neliels, faktiski – 5–6% gadā.

Šo palielinājumu ir noteikuši vairāki faktori. Pirmkārt, diezgan radikāli ir pieaugušas izmaksas, galvenais – ir palielinājušās darba algas. (MK reglamentē samaksu akadēmiskajam personālam, un tā katru gadu diezgan strauji ir augusi. Tāpat kāpums notiek pārējā personāla atalgojumam.) Otrkārt, pietiekami lieli izdevumi ir par telpu uzturēšanu – apkure, siltums, elektrība, zemes nodoklis, un šīs sadaļas izmaksas arī ir ik gadu palielinājušās. Treškārt, jau minētie MK noteikumi, kas paredz, ka augstskolām jānosaka maksa visam studiju ciklam. Ja šogad, piemēram, students ekonomikas bakalauros iestājas par 1300 latiem (pagājušajā mācību gadā šī summa bija 1100 latu, pirms tam 800 un vēl pirms gada – 600), tad arī turpmākajos gados viņš maksās šo pašu summu – tā netiks palielināta. Vēl pirms tam mēs studiju maksu cēlām ik gadu vidēji par 50 latiem. Bet 2004. gadā inflācija bija tikai 3–4%, ko nevar teikt par šābrīža situāciju. Tātad ceturtajā studiju gadā būs jāmaksā 600–700 latu. Tas, protams, vairs nav adekvāti reālajām izmaksām. Tas nozīmē, ka 1. kursam mums ir jāceļ relatīvi vairāk, lai kompensētu to, ka pēdējie gadi maksā mazāk.

Cik ilgi turpināsies Amoka skrējiens ar darba algām – ik gadu minimālās algas cēlās par 25–30% –, tik ilgi maksa kāps arī augstskolā," teic Pūce, uzsverot, ka augstskola nevar izvēlēties zemo izmaksu stratēģiju, jo tas spiedīs samazināt kvalitātes rādītājus.

Maksas students lētāks nekā "budžetnieks"

Šobrīd LU ir ap 6000 budžeta studentu, nepilnā laika – ap 8000 (no 1992. gada ir noteikts, ka nepilna laika studijas var būt tikai par maksu), un vēl tikpat ir pilna laika maksas studentu. "Valsts kopumā par vienu budžeta studentu maksā arvien vairāk, šobrīd vismazākā summa, ko saņemam par vienas programmas studentu, ir 1400 latu, bet vislielākā ir līdz 7000–8000 latu (tas viss tiek rēķināts, ņemot vērā vairākus parametrus – atkarībā no jomas, no līmeņa: bakalaurs, maģistrs vai doktors).

No izmaksu viedokļa maksas students ir lētāks nekā "budžetnieks". Vai tas ir labi, ka dažos gados cenas ir dubultojušās? Noteikti, ka ne. Vai mēs vēlamies tā darīt? Protams, nē. Vai mums ir izvēle? Diemžēl nav. LU netiek šķirots – visi studenti studē vienviet, saņemot vienu un to pašu "servisu". Vai mēs mēģinām ietaupīt? Tas tiek darīts, bet teikt, ka mums ir lielas rezerves, nevar." Pūce uzskata, ka šāda situācija būs tikmēr, kamēr gan budžeta, gan maksas studenti ir nošķirti. Latvija ir viena no retajām valstīm pasaulē, kur šāds modelis pastāv. Lielākoties ir tā, ka daļu maksā students, daļu – valsts. Piemēram, Lielbritānijā ir noteikts studenta līdzdalības maksājums – līdz 3000 mārciņām. Viņaprāt, šāds modelis ir loģisks, jo jebkurā izglītībā devums ir nenovērtējams – sabiedrība kļūst izglītotāka, tas arī atstāj iespaidu uz valsti kopumā, tai skaitā uz ekonomiku.

"Mums ir tā, ka vienai daļai valsts ir pateikusi: jūs nemaksājat neko, neatkarīgi no tā, vai pēc beigšanas paliekat Latvijā vai dodaties projām uz ārzemēm, bet otrai daļai – nu, jūs mūs neinteresējat. Protams, augstskolas ir mēģinājušas ko mainīt šajā sistēmā. 1999./2000. gadā notika plaša diskusija, kas nebeidzās ne ar ko. Tad bija ilgstoša apstāšanās, un valsts izlēma ieguldīt ievērojamus papildlīdzekļus izglītībā, un šķita jau, ka tas kaut kādā veidā kompensē. Bet šobrīd es pamanu, ka arvien vairāk rodas piekritēju tai sistēmai, kāda ir Lielbritānijā. (Ja runājam par mazturīgajiem, valstij ir iespējas izstrādāt mehānismu, kā viņiem palīdzēt.) Lai gan skaidrs, ka būs arī pretī stāvēšana, jo tas tiks pasniegts: re, pilnībā tiek ieviesta maksas izglītība. Taču, manuprāt, citas iespējas nav, citādi mēs padarīsim augstāko izglītību arvien konkurēt nespējīgāku salīdzinājumā ar jebkuru Rietumu sistēmu," uzskata LU pārstāvis, piebilstot: ja cenas turpinās kāpt, izmaksas augt, tad augstskolas būs spiestas pacelt savējās, līdz sasniegs "griestus", pie kuriem mūsu sistēma būs konkurēt nespējīga salīdzinājumā ar jebkuru citu, kur valsts šo jomu faktiski subsidē.

Pret kredītu – atturīgi

Kā maksas studenti tiek galā ar maksājumiem? Viens no variantiem, ko atbalsta Pūce, – ņemt bezprocentu kredītu, ko nav jāsāk atdot studiju laikā. "Valsts to visu nosedz. Tad, kad jāsāk aizņēmumu atdot, procentu likme nav vairāk kā 5%. Tiem, kas tagad maksās 1300 latu, 2013. gada pirmajā mēnesī būs jāatdod 50 latu, kas, salīdzinot ar 1300 samaksāšanu šobrīd, ir nesalīdzināmi izdevīgāk. Turklāt, lai kredītu dabūtu, jānoslēdz līgums un vajadzīgs viens galvotājs, kura ienākumi ir vismaz minimālās algas apjomā. Ja students ir bārenis, valsts sedz šo summu.

Tomēr kredītu pieprasījums nav iecienīts – to izmanto tikai 13% studējošo. No pilna laika studentiem – tie ir 25%. Faktiski kredītiem tiek izmantota mazāk nekā puse no valsts piedāvātā. Un tas ir ļoti maz. Par to var tiešām brīnīties, jo, kad jaunieši beigs augstskolu, pilnīgi noteikti daudzi no viņiem ņems kredītu dzīvoklim, automašīnai. Un tad viņi maksās daudz lielākas summas," teic Pūce, uzsverot, ka vairākumam tomēr samaksā vecāki vai viņi paši sakrāj. Lielākoties tiek izmantota iespēja sadalīt maksājumu četrās daļās.

Jāņem vērā, ka nereti maksas students pēc pirmā kursa "pārtop" par budžeta studentu, jo atbirst kāds no "budžetniekiem" (gadā vidēji no katra kursa aiziet ap 9%) vai arī dažkārt maksātāji izrādās centīgāki, viņiem ir motivācija iekļūt budžeta grupā un neiekrāt parādus. Ir specialitātes, kur, protams, tā nav, jo tur ir daudz maksātāju.

Uz ārzemēm – pēc doktora grāda

"Vai daļa mūsu studētgribētāju neizvēlēsies mācīties ārzemēs? Noteikti tā ir un būs, taču jārēķinās arī ar krietnām papildu izmaksām. Es domāju, ka tuvāko divu gadu laikā cenu "atsitiens" vēl nav noticis un mēs vēl esam relatīvi lētāki nekā citviet. Starp citu, šobrīd daudzi dodas uz ārzemēm ne tāpēc, ka tur ir lētākas augstskolas, bet gan tāpēc, ka tās ir labākas vai arī piedāvā ko specifiskāku. It īpaši maģistrantūras un doktorantūras studijas izvēlas citur, nevis Latvijā," teic Pūce, arī uzsverot tos pašu demogrāfijas spiedīgos apstākļus, ko minēja IZM pārstāve. Viņš gan nedomā, ka kritums būs par visiem 50%, bet kādi 30% gan varētu būt, kas, kopumā ņemot, ir daudz – ap 40 000 studentu.

Ko darīt tādos apstākļos? Augstskolas ir dažādas. Ir tādas, kurām studenti ir gandrīz vienīgais bizness. LU jau šobrīd studentu maksājumi veido kādus 60% no augstskolas budžeta. Universitātei ir aktīva pētnieciskā darbība un projektu piesaiste, tāpat tiekot veikta saimnieciskā darbība. "Mēs tiecamies būt zinātnes universitāte, un zinātne būs viens no tiem buferiem, kas kompensēs studentu samazinājumu," norāda Pūce.

Runājot par zinātni, viņš uzsver, ka LU ir stipri samazinājusi maksu doktorantūrā studējošajiem. LU sagatavo vairāk nekā 50% zinātņu doktoru, bet saņem 25% budžeta vietu. "Un mūsu apjomam tas ir nepietiekams skaitlis – jo 300 doktorantūras vietu ir absolūti maz. Tāpēc mēs esam nākuši pretī un samazinājuši maksu, daļēji pildot valstisko uzstādījumu."

Kļūdainā skolotāju "politika"

Attiecībā uz atlaidēm – tādas esot arī skolotāju izglītībai, pret kuru valsts īstenoja ļoti kļūdainu politiku no 2002. līdz 2003. gadam. Tobrīd pedagoga izglītību apguva liels skaits maksas studentu, jo bija noteikts, ka līdz 2004. gadam visiem skolā strādājošajiem jābūt augstākajai izglītībai. "Nu un tad tika nolemts – samazināt budžeta vietas. Tas noveda pie tā, ka studentu skaits šajā grupā ir strauji sarucis. LU nevar galvot, ka tās beidzēji paliks strādāt skolā, bet no mūsu absolventiem ap 70% uzsāk strādāt skolā. Vai viņi turpina, to nevaram nodrošināt. Mēs tomēr cenšamies kompensēt šo valsts kļūdu un ilgstoši realizējam samazinātas maksas politiku skolotāju izglītībā (šobrīd par pilna laika programmu jāmaksā virs 1000 latiem, bet nepilna laika – 800). Summa izklausās liela, taču tā ir samazināta," saka IZM pārstāvis, gan atzīstot, ka milzīgs efekts no tā nerodas. Lielāks efekts būtu, ja valdība daudz rūpīgāk pārbaudītu, kas saistīts ar pedagoga profesijas prestižu kopumā. Starp citu, citviet veiktajos pētījumos secināts, ka viens no izšķirošajiem faktoriem nav vis finansējums, bet gan tas, ka skolā nonāk labākie skolotāji.

Par pārprodukciju – Pūcem ir cits uzskats. "Tas ir maldīgs priekšstats. Faktiski Latvijā cilvēku ar augstāko izglītību ir nepiedienīgi maz, ja salīdzina ar citām Rietumu valstīm. Padomju Savienībā – valstī ar industriālo ekonomiku – cilvēkus ar augstāko izglītību vajadzēja mazāk. Tagad esam pārorientējušies uz servisa ekonomiku, un šāda veida ekonomikā cilvēku ar augstāko izglītību nepieciešams vairāk. (Ap 70% strādā pakalpojumu jomā.) Šādā situācijā nav novērojams, ka kādā profesijā būtu pārprodukcija. Augstskolas beidzēji–bezdarbnieki pie mums ir ārkārtīgi reta parādība. Turklāt arvien vairāk darbavietās prasa, lai darbiniekiem būtu augstākā izglītība.

***

Nr. p. k. Augstskola Finansējums kopā Tajā skaitā dotācija no vispārējiem ieņēmumiem studiju maksa zinātnes finansējums ieņēmumi no telpu nomas citi ieņēmumi

tūkst. Ls tūkst. Ls % tūkst. Ls % tūkst. Ls % tūkst. Ls % tūkst. Ls %

1. LU 32 593 12 268 37,6 10 716 32,9 4804 14,7 792 2,4 4013 12,3 2. RTU 31 627 17 258 54,6 6206 19,6 6224 19,7 552 1,7 1387 4,4 3. LLU 15 045 8332 55,4 2012 13,4 1794 11,9 265 1,8 2642 17,6 4. DU 6118 3124 51,1 1223 20,0 1425 23,3 33 0,5 313 5,1 5. RSU 10 639 6145 57,8 2155 20,3 1335 12,5 82 0,8 922 8,7 6. LKuA 1010 742 73,5 173 17,1 92 9,1 0 0,0 3 0,3 7. LMāA 1800 1278 71,0 156 8,7 201 11,2 9 0,5 156 8,7 8. LMūA 1884 1588 84,3 138 7,3 129 6,8 29 1,5 0 0,0 9. LSPA 2478 2096 84,6 294 11,9 62 2,5 9 0,4 17 0,7 10. LPA 3114 2081 66,8 828 26,6 69 2,2 7 0,2 129 4,1 11. LJA 956 510 53,3 179 18,7 27 2,8 61 6,4 179 18,7 12. RPIVA 2893 935 32,3 1714 59,2 106 3,7 14 0,5 124 4,3 13. RA 3865 1786 46,2 781 20,2 62 1,6 54 1,4 1182 30,6 14. REA 1397 643 46,0 49 3,5 109 7,8 8 0,6 588 42,1 15. VeA 3023 1002 33,1 164 5,4 600 19,8 2 0,1 1255 41,5 16. ViA 2370 765 32,3 433 18,3 16 0,7 69 2,9 1087 45,9 17. BA 2708 0 0,0 2287 84,5 5 0,2 65 2,4 351 13,0 18. LPoA 3471 1890 54,5 1075 31,0 36 1,0 15 0,4 455 13,1

KOPĀ 126 991 62 443 49,2 30 583 24,1 17 096 13,5 2066 1,6 14 803 11,7.