Šīs idejas autoriem pretojas alkohola ražotāji un tirgotāji. Savukārt finansisti un juristi diplomātiski noraugās, ar ko beigsies nesamierināmo pušu cīniņš. Pašlaik tiek izstrādāta Alkohola patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas programma nākamajai piecgadei – no 2009. līdz 2013. gadam. Veselības ministrijas kabinetos, kur norit darbs pie dokumenta izstrādes, kaislības sit augstu vilni, jo pie viena sarunu galda ir sēdušās divas praktiski nesamierināmas puses.

Jaunas pretalkohola politikas izstrādei ir vairāki iemesli. Pirmkārt, jau tīri formāls, jo pašreizējās programmas darbības termiņš beidzas šogad. Otrkārt, tādēļ, ka alkohola patēriņa apjoms Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir katastrofāli augsts.

Negatīvi stabila situācija

Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore Inga Šmate Nedēļai pastāstīja, kā veicas ar programmas izstrādi un kādas idejas tiek aprobētas.

Iepriekšējā pretalkohola programma tika izstrādāta 2004. gadā, un tās darbības termiņš tika noteikts no 2005. līdz 2008. gadam. Šmate izvairās teikt, ka šī programma ir izgāzusies: "Teikt, ka programma nav bijusi rezultatīva, nevar, jo situācija saglabājas negatīvi stabila. Rādītāji nav dramatiski pasliktinājušies. Absolūtā alkohola patēriņš ir augsti stabils – apmēram desmit litri uz vienu iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka ikviens mūsu valsts iedzīvotājs, sākot no zīdaiņa un beidzot ar sirmgalvi, gada laikā izdzer 10 litru simtprocentīga spirta. Šo desmit litru sakarā nerunājam par vīnu, alu vai šampanieti. Baltijas valstīs šī statistika arī grozās ap desmit litriem. Mums priekšā laikam ir tikai Krievija. Dienvidjūras valstīs alkoholisko dzērienu patēriņa apjoms litrāžas ziņā varbūt arī ir lielāks, viņi, piemēram, dzer vīnu katru dienu, bet stipruma (grādu) ziņā tas neiznāk tik daudz. Eiropā šie rādītāju ir mazāki – citās ES valstīs viens cilvēks gada laikā patērē no sešiem līdz četriem litriem absolūtā alkohola."

Panākumi un zaudējumi

Pašreizējā pretalkohola programmā ir trīs lielas sadaļas: pieprasījuma mazināšana, piedāvājuma mazināšana un izglītības pasākumi.

Piedāvājuma samazināšanas jomā tika ieviests alkohola tirdzniecības laika ierobežojums no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Ja arī šis tirdzniecības ierobežojums būtiski nesamazināja alkohola tirdzniecības apjomus, tad kriminogēno situāciju nakts tirdzniecības vietu apkārtnē gan uzlaboja. Tāpat jāteic, ka tika iegrožota arī "spirķika" tirdzniecība tirgos. Tagad, piemēram, Rīgas Centrāltirgū retāk varam dzirdēt piedāvājumu: "Spirt, vodka, sigareti!" Lai arī tirdzniecības pārkāpumi joprojām ir sastopami, jāuzsver, ka tirgošanās apjomi tomēr ir sarukuši.

Pieprasījuma samazināšanas programma ir cieši saistīta ar izglītības darbu. Šajā jomā rezultāti nav sevišķi lieli, un to atzīst arī Šmate: "Par izglītības darba efektivitāti varam diskutēt. Lai to organizētu, ir nepieciešamas finanses, bet tur, kur ir maz naudas, izglītības pasākumi nenorit tik labi, kā gribētos."

Kā viena no alternatīvām alkoholam programmā tika piedāvāts organizēt pasākumus brīvā laika pavadīšanai. Bija paredzēts, ka šo programmas sadaļu aktīvi īstenos pašvaldības. Tomēr vietvaras uz Veselības ministrijas mudinājumiem atsaucās nelabprāt. Tikai dažas pašvaldības centās domāt par to, kā jauniešus piesaistīt veselīgām nodarbēm. Turklāt arī tikai bagātākās pašvaldības kā, piemēram, Rīgas un Jelgavas. Pārējās cīnījās ar naudas trūkumu un uz pretalkohola programmas īstenošanu skatījās ar greizu acu: "Kādas programmas jūs tur Rīgā veidojat?! Alkohols pie mums taču nav nekāda problēma."

Veselības ministrija atzīst, ka programma darbojās, bet nekas radikāls un īpaši jauks nenotika. Ne tikai Veselības ministrija bija iesaistīta tās īstenošanā, par to atbildēja arī citas institūcijas, piemēram, izglītības jomu kūrēja Izglītības un zinātnes ministrija, bet alkohola tirdzniecības noteikumu ievērošanu uzraudzīja policija.

"Nevajag atkāpties!"

Tā kā pašreizējās programmas termiņš jau noslēdzas, par jauna plāna izstrādi sāka domāt jau šī gada aprīlī, kad Veselības ministrijā sapulcējās jaunās programmas izstrādes darba grupa. Tajā darbojas vairāk nekā 40 pārstāvju no dažādām valsts, pašvaldību un sabiedriskajām institūcijām – Veselības, Bērnu un ģimenes lietu, Labklājības, Finanšu, Iekšlietu ministrijas, alkohola ražotāji un tirgotāji, anonīmo alkoholiķu, pretalkohola, jaunatnes un citām biedrībām.

Nākamā darba grupas sēde ir paredzēta 18. jūlijā, kad arī būtu jāizkristalizējas visiem priekšlikumiem, kuri tiks iestrādāti programmas tekstā. Septembrī vai oktobrī programmas gala variantu jau varētu virzīt apstiprināšanai Ministru kabinetā. Pagaidām var teikt, ka darba grupa ir vienojusies lielos virzienos tikai par vienu mērķi – nevajag atkāpties, absolūtā alkohola patēriņa litri ir jāsamazina! Karstas diskusijas notiek par to, ar cik radikāliem līdzekļiem šis mērķis būtu jāsasniedz.

Karojošās nometnes

"Protams, ir divas nesamierināmas nometnes – veselības un labklājības sektors kopā ar anonīmajiem alkoholiķiem, Ziemelblāzmu, narkologiem, kas uzskata, ka visu līdzšinējo pasākumu ir pārāk maz, ka vajag ieviest specializētos veikalus un atļaut alkoholu iegādāties tikai personām, kuras sasniegušas 25 gadu vecumu. Otrajā nometnē ir Aldaris, Pārtikas uzņēmumu federācija, Tirgotāju asociācija, kas saka: "Neko nevajag ierobežot, vajag tikai izglītot!" Piemēram, diskutējam par alkohola reklāmas pilnīgu aizliegumu. Ražotāji visi kā viens saka, ka reklāma jau neko neietekmē. Bet kāpēc tad tā parādās un to publicē? Savukārt finanšu un tieslietu pārstāvji izrāda līdzsvarotu attieksmi, viņi vēro. Kariņš būs pamatīgs, tagad tikai tāpat vien darba grupā pačalojam.

Varam jau iet radikālu ceļu un aizliegt, bet jāteic, ka sausie likumi nekad nav bijuši efektīvi. Tādēļ jāizglīto un jāierobežo, nevis jāaizliedz. Šī ir problēma visai Eiropai. Salīdzinot ar smēķēšanas ierobežošanu, tas ir sarežģīti. Ar cigaretēm viss ir vienkārši, bet ar alkoholu tā nav. Domāju, ka mums jāiet Ziemeļvalstu ceļš," saka Šmate.

Kādi tad varētu būt ekonomiskie aspekti, kas mazinātu alkohola patēriņu? Programmas izstrādes darba grupā ir izteikti vairāki priekšlikumi, par kuru lietderību vēl būs lieli strīdi un diskusijas. Katrā ziņā tie netiks vienbalsīgi akceptēti, bet tie ir uzstādījumi, ar kuru akceptēšanu mums tuvākā vai tālākā nākotnē būtu jārēķinās, jo cīņa pret alkoholu tikai palielināsies, un, ja ne šīs piecgades plānā tas viss tiks ierakstīts, tad nākamās piecgades programmā gan.

Ar likumu pret spirtu

Tiks lemts par akcīzes nodokļa palielināšanu, it īpaši – stiprajam alkoholam. Vīna un alus akcīzes nodokļa lielumu regulē ES dokumenti, kas lobē alus darīšanu un vīnkopību, bet ar stiprajiem dzērieniem tas tā nav. Veselības un labklājības sektora pārstāvji uzskata, ka stipro dzērienu pudeles cenai jābūt vismaz trīs reizes lielākai nekā patlaban. Tas nozīmē, ka pusstopa vidējā cena varētu svārstīties ap desmit latiem. Finanšu ministrija gan straujam cenu lēcienam iebilst, jo uzskata, ka tādā gadījumā pieaugs nelegālā alkohola aprite. Acīmredzot finansisti iebildīs pret krasu cenu palielināšanu grādīgajai dzirai, bet, ka tā noritēs pakāpeniski, varam būt pārliecināti. Jāteic, ka alkohola cena tuvākajā nākotnē celsies arī ražošanas izmaksu – energoresursu sadārdzinājuma dēļ.

Iespējams, ka nākotnē alkoholu varēs iegādāties tikai specializētajos veikalos, kur aiz letes stāvēs pārdevējs. Kā praktiski šādas bodes izveidot, nav zināms, tomēr atturībnieki un narkologi uzstāj uz šādu kārtību. Ir vēlme stipro alkoholu izņemt vismaz no lielveikalu tīkliem, lai tas nebūtu tik viegli un ērti nopērkams kā dienišķā maize. Idejas ierosinātāji apelē pie tā, ka ir jau pozitīvs piemērs šāda veida tirdzniecībai – Latvijas balzama specializētie veikali pilsētās, tomēr atklāts paliek jautājums, kā grādīgo dziru varēs nopirkt lauku pagastos, kur bieži vien ir tikai viens veikals. Alkohola tirdzniecība specializētajos veikalos ir ieviesta Skandināvijas valstīs, kuru piemēram tik ļoti grib sekot mūsu veselības un labklājības sektora pārstāvji. Stiprināto dzērienu tirdzniecības valstiska regulēšana tur tiek uzskatīta par veiksmīgu pretalkohola politikas mehānismu. Te gan jāteic, ka ES iebilst pret šādu monopolu, jo tas ir pretrunā ar brīvas preču aprites noteikumiem.

Tāpat kā uz cigaretēm, arī uz alkohola pudelēm varētu parādīties brīdinoši uzraksti un reklāmas par spirtotās dziras kaitīgumu.

Domājams, tiks palielināti sodi par nelegālā alkohola tirgošanu un tirdzniecības noteikumu pārkāpšanu.

Tiek apsvērta iespēja palielināt vecuma cenzu alkohola iegādei līdz 21 gadam. Galvenais arguments šādai ierosmei ir tas, ka nedrīkst pieļaut alkohola lietošanu skolās. Vidusskolu 12. klasēs mācās jaunieši, kuri jau ir sasnieguši 19 gadu vecumu, un tāpēc viņi var bez ierobežojumiem apdzirdīt ne tikai sevi, bet arī savus klasesbiedrus. Pasaules prakse vecuma cenza noteikšanai ir dažāda. Piemēram, dažos ASV štatos jau pastāv 21 gada cenzs, savukārt dažās ES valstīs grādīgo dziru ir atļauts iegādāties jau no 16 gadu vecuma.

Diskutabls ir jautājums par pilnīgu alkohola reklāmas aizliegumu. Pretalkohola frontes cīnītāji atbalsta šāda ierobežojuma ieviešanu, tomēr pastāv jautājums par šāda soļa efektivitāti. Būdama globālajā informācijas tīklā un apritē, Latvija nevar būt savrupa telpa, kurā "neiesprauksies" citu valstu informatīvie resursi ar šādu reklāmu – televīzija, internets, prese un tā tālāk.

Visnesāpīgākais, protams, ir gluži simbolisku un deklaratīvu pasākumu ieviešana. Pirmais solis varētu būt pilnīga alkohola tirdzniecības aizliegšana Zinību dienā – 1. septembrī. Šāds risinājums jau aprobēts pērnā gada 1. septembrī mūsu kaimiņvalstī Lietuvā. Pretalkohola programmas izstrādes grupā vēl diskutē par iespēju aizliegt alkohola tirdzniecību arī 31. decembrī, bet šis priekšlikums acīmredzot negūs atbalstu.

***

Fakti

Absolūtā alkohola (nosacīti 100% spirts) patēriņš:

2007. gadā uz vienu iedzīvotāju – 9,96 litri, palielinājies par 0,46 litriem, salīdzinot ar 2006. gadu.

Igaunijā – 12,1 litri uz vienu iedzīvotāju, Lietuvā – 11 litri.

Mirstība no alkohola izraisītās aknu cirozes gada laikā palielinājusies divkārt:

2007. gadā – 4,3 mirstības gadījumu uz 100 000 iedzīvotājiem. 2006. gadā – 2,2 gadījumu uz 100 000 iedzīvotājiem.