Runāt, ka šā sasaukuma Saeimas sastāvs ir visnekvalitatīvākais, var tikai tie, kas ar īpaši attīstītu politisko atmiņu neizceļas. Atcerēsimies kaut vai Zīgeristu, Kaulu un citus dīvainīšus. Taču vēl nesalīdzināmi lielāks ir to šodien pilnībā aizmirsto bijušo Saeimas deputātu skaits, kurus Saeimā ievilka atsevišķas, tā dēvētās lokomotīves.

Jau pati vārda "lokomotīve" piesaukšana norāda uz galveno vēlēšanu likuma nepilnību. Daži partiju populārākie deputātu kandidāti ievelk Saeimā gūzmu mazpazīstamu cilvēku, kuru galvenais uzdevums ir īstajā brīdī nospiest īsto balsošanas podziņu. Tādējādi pārvēršot Saeimu vienkārši par diezgan dārgi izmaksājošu "balsošanas mašīnu". Šīs nepilnības izraisa neapmierinātību ar valsts galvenā likumdevēja sastāvu, kas novedis līdz prasībai ļaut tautai atlaist Saeimu. Tas, ka šāda prasība izvirzīta par spīti tam, ka līdzīga prakse nav atrodama nevienā citā ES dalībvalstī, tikai liecina par nopietniem vēlēšanu likuma defektiem. Taču nesteigsimies ar secinājumiem.

Lokomotīves un vagoniņi

Satversmes 6. pants paredz, ka "Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās". Satversmes nākamais pants vēsta, ka, "sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam". Interesanti, ka Satversmē netiek noteikts nedz apgabalu daudzums, nedz to robežas. Tāpat nav norādīts, ka ikviens deputāta kandidāts drīkst balotēties tikai vienā noteiktā apgabalā. Tas nozīmē, ka teorētiski iespējams tāds kāzuss, ka visa Latvija tiek sadalīta

100 vēlēšanu apgabalos un katrā no tiem kādas partijas sarakstā ar pirmo numuru ierakstīts kāds tajā brīdī ļoti populārs politiskais darbonis. Vēlēšanu praktiskais rezultāts, visticamāk, būtu visai tālu no 6. pantā deklarētās proporcionalitātes. Pat šādas iespējas teorētisks pieļāvums norāda, ka vismaz šajā punktā "Satversmes tēvi" pieļāvuši misēkli.

Tiesa, praksē Latvija sadalīta tikai piecos vēlēšanu apgabalos, taču iespējas kandidātiem balotēties vairākos tiek bez mazākās kautrības izmantotas. Tas nozīmē, ka deputāts, kurš vienlaikus atrodas vairāku apgabalu sarakstā, praksē iegūst mandātu tikai no tā, kurā saņēmis vislielāko balsu skaitu. Pārējos apgabalos viņa vietā nāk nākamais sarakstā. Šāds lokomotīvju un velkošo vagoniņu princips lielā mērā diskreditē godīgu vēlēšanu principu. Katrā ziņā nekur pasaulē nav tādas prakses, ka viens un tas pats deputāts var vienlaikus balotēties vairākos vēlēšanu apgabalos.

Paskatīsimies, kuri no Saeimā ietikušo partiju līderiem (lasi – lokomotīvēm) vienlaikus izvirzījuši savas kandidatūras visos piecos vēlēšanu apgabalos. Tautas partija: Aigars Kalvītis (visos apgabalos, izņemot Latgali, ar 1. numuru), Raimonds Pauls, Artis Pabriks, Gundars Bērziņš, Helēna Demakova, Atis Slakteris. Jaunais laiks: Sandra Kalniete, Einars Repše. Saskaņas centram tādu nav, taču četros apgabalos balotējies tāds politikas "spīdeklis" kā Artūrs Rubiks, kuru diez vai kāds vispār pazīst, ja neskaita skanīgo uzvārdu. ZZS: Indulis Emsis, Augusts Brigmanis, Ingrīda Ūdre, Baiba Rivža un Mārtiņš Roze. LPP: Ainārs Šlesers, Andris Bērziņš, Ivars Godmanis, Ainārs Baštiks, Dzintars Jaundžeikars, Kārina Pētersone, Krišjānis Peters. Tēvzemei un Brīvībai/LNNK – tādu nav. PCTVL: Jakovs Pliners, Vladimirs Buzajevs, Nikolajs Kabanovs, Juris Sokolovskis.

Nav svarīgi, kā vēlēšanās veicies šīm "lokomotīvēm" vai ka, pateicoties viņiem, deputātos iekļuvuši "gadījuma" cilvēki. Būtiski, ka šo "gadījuma" cilvēku vietā deputātos nav tikuši piemērotāki kandidāti. Un vēl svarīgāk, ka šo nepilnību dēļ daudzi cienījami cilvēki vispār neiesaistās politikā un nepretendē uz vietu parlamentā.

Sistēmu var uzlabot

Vēlēšanu sistēmu var mainīt gan esošajā Satversmes redakcijā, gan arī mainot Satversmi. Vēlēšanu reformas biedrības VĒL valdes priekšsēdētājs Valdis Liepiņš uzskata, ka jāpaliek esošās Satversmes robežās, jo "mums jau tāpat pietiek juku, tāpēc labāk iet evolucionāru, nevis revolucionāru ceļu". Viņš domā, ka jau nākamās – 10. – Saeimas vēlēšanas 2010. gadā varētu sarīkot kaut pēc nedaudz uzlabotiem principiem.

2007. gada decembrī notika plašs juristu forums, kurā apsprieda iespējas mainīt vēlēšanu sistēmu. Pieņemtajā dokumentā tika ierosinātas četras izmaiņas. Pirmkārt, noteikt, ka kandidāts nevar balotēties vairāk nekā vienā vēlēšanu apgabalā. Otrkārt, vēlēšanu apgabalus sadalīt mazākos, kuros ievēlētu septiņus līdz deviņus deputātus. Tādējādi panākot, ka deputāts ir kaut mazliet tuvāk tai tautas daļai, kas viņu ievēlējusi. Treškārt, rīkot pirms un pēc vēlēšanām regulāras, no partijām neatkarīgas sanāksmes, kurās vēlētāji varētu iztaujāt savus apgabalu deputātus par viņu aktivitāti un balsojumiem Saeimā. Ceturtkārt, ieviest izmaiņas Saeimas mājaslapā, lai vēlētāji varētu ātri un viegli noskaidrot, kā katrs Saeimas deputāts ir konkrētā jautājumā balsojis.

Liepiņš stāsta, ka forumā pieņemtais dokuments izsūtīts visām Saeimā pārstāvētajām partijām, taču "rezultāts bijis nulle". Nav saņemta pat pieklājības atbilde. Tāpat ierosinājumi iesniegti Valsts kancelejā, taču no premjera biroja atnākusi atbilde, ka šis jautājums nav dienas kārtībā. Beidzot izdevies atrast kopēju valodu ar partiju Jaunais laiks, kas šos ierosinājumus iesniedza Saeimā, un tagad tos izskata Saeimas Juridiskā komisija.

Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Vineta Muižniece gan ļoti rezervēti izsakās par šo likumprojektu. Tas komisijā izskatīts vēl aprīlī, un priekšlikumi no dažādiem komisijas locekļiem un nevalstiskajām organizācijām, kuras piedalījušās apspriešanā, bijuši ļoti pretrunīgi. Komisija nolēmusi, ka nepieciešams ilgāks laiks, lai visus priekšlikumus izvērtētu. Taču šajā starplaikā situācija radikāli mainījusies, jo izvērtusies diskusija par nepieciešamību veikt izmaiņas Satversmē, paredzot tajā iekļaut tiesības tautai atlaist Saeimu. Šā jautājuma risināšanai pie Juridiskās komisijas nodibināta īpaša apakškomisija. Šādā situācijā nav nekāda pamata steigties ar jautājumiem, kuri faktiski ir neliela sastāvdaļa no pagaidām vēl pilnīgi neskaidrā pamatjautājuma par grozījumiem Satversmē.

Muižniece neuzskata, ka deputātu vienlaicīga balotēšanās vairākos vēlēšanu apgabalos būtu nosodāma: "Ja pieņemtu normu, kas aizliedz deputātiem balotēties vairākos vēlēšanu apgabalos, tas būtu izdevīgi tā sauktajām vecajām partijām, kamēr jaunām, kurās nav tik daudz atpazīstamu seju, būtu krietni grūtāk. Tas nebūtu demokrātiski attiecībā pret šiem jaunajiem spēkiem."

Juridiskās komisijas priekšsēdētāja vietnieks Dzintars Rasnačs ir skeptisks pret iesniegtajiem vēlēšanu sistēmas grozījumiem. Aizliegumu balotēties vairākos vēlēšanu apgabalos Rasnačs uztver kā negodprātīgu attieksmi pret vēlētājiem: "Es pats esmu balotējies vairākos apgabalos un regulāri turp dodos, lai tiktos ar vēlētājiem. Aizliegums balotēties vairākos apgabalos būtu vēlētāju tiesību ierobežošana. Es gan atbalstu ideju, ka vēlētājs var atsevišķā ailītē pierakstīt sev tīkamu kandidātu no cita saraksta. Tas dotu lielākas garantijas, ka tiek nobalsots par patiesi labākajiem, turklāt vēlētājam būtu vieglāk izdarīt izvēli. Tāda sistēma pastāvēja arī pirmās brīvvalsts laikā."

Starptautiskā prakse

Pasaules praksē var izšķirt četras galvenās vēlēšanu sistēmas: proporcionālā, mažoritārā, plurālā un jauktā. Katrai no tām ir savi piekritēji un noliedzēji. Savi plusi un mīnusi.

Liepiņš ir visai skeptisks par proporcionālo vēlēšanu sistēmu. Viņaprāt, šī sistēma ir teorētiski demokrātiska, bet praksē ar lieliem trūkumiem un ar ne visai demokrātiskām sekām. Tā parasti noved pie koalīciju valdībām. Veidojas nestabilas valdības, kuras dažkārt spiestas rēķināties ar mazām, ekstrēmām partijām. Lai no tām izvairītos, sistēmas demokrātisms ir jāsašaurina ar barjeras ieviešanu, kas atņem balsi kādai tautas daļai.

Kādā veidā partijas organizē koalīcijas valdības? Ar cīņu par portfeļiem un to sadalīšanu atbilstoši savām interesēm. Ministru izvēli nosaka piederība partijai vairāk nekā piemērotība amatam. Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā nevienam deputātam nav tiešas saiknes un atbildības pret vēlētājiem. Neviens nav balsojis par deputātu, bet tikai par viņa sarakstu, labākajā gadījumā ievelkot plusus un mīnusus, lai mainītu saraksta kārtību. Balsojot par sarakstu, iznāk balsot par kandidātiem, par kuriem maz vai vispār nekas nav zināms un uzzināms.

Kādas tam ir sekas? Deputāts nejūt saikni vai atbildību pret vēlētāju. Tāpēc arī valdība nejūt saikni, respektu vai atbildību pret vēlētāju un vēlētājs pret deputātiem, partijām, valdību un politisko sistēmu kā tādu. Koalīcijas valdības veidojošās partijas par neveiksmēm un elektorātam doto solījumu laušanu var vainot koalīcijas partnerus. Nav nopietnu debašu, valdībām trūkst konstruktīvas kritikas. Neveidojas skaidras opozīcijas, kas apzinās, ka varētu iekļūt valdībā un būt spiestas par saviem saukļiem atskaitīties.

Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā iegūto mandātu daudzums sadalās proporcionāli par katru partiju nodoto balsu skaitam. Starp lielākajām Eiropas valstīm, kurās darbojas šī vēlēšanu sistēma, jāmin Itālija, kurā kopš pēckara laikiem nomainījušās vislielākais valdību skaits Eiropā. Jāatzīmē, ka Itālijā gan nav noteikta procentu barjera, tāpat kā pirmskara Latvijā. Ziemeļvalstīs, pie kurām piederam arī mēs, pārsvarā ir tieši proporcionālā vēlēšanu sistēma.

Mažoritārajā vēlēšanu sistēmā valsts ir sadalīta daudzos vēlēšanu apgabalos un katrā no tiem var tikt izvirzīts viens kandidāts no katras partijas, kuri tad savstarpēji cīnās. Lai dabūtu deputāta mandātu, kandidātam nepieciešams 50% vēlētāju balsu. Ja pirmajā kārtā neviens no kandidātiem neiegūst vairākumu, tiek rīkota otrā kārta, kurā piedalās tikai divi visvairāk balsu ieguvušie. Šāda sistēma darbojas Francijā. Faktiski tieši pēc tāda paša principa 1990. gadā tika ievēlēta LPSR Augstākā Padome, kura tā paša gada 4. maijā pieņēma neatkarības deklarāciju. Lai gan šī sistēma it kā garantē visciešāko deputāta saikni ar attiecīgā vēlēšanu apgabala iedzīvotājiem, tai ir viens būtisks trūkums. Proti, vairākuma partija var tikt ievēlēta ar mazākuma balsu skaitu.

Plurālā vēlēšanu sistēma ir tuva mažoritārajai tikai ar to atšķirību, ka jau pirmajā kārtā deputāta mandātu dabū apgabalā visvairāk balsu ieguvušais kandidāts, pat ja viņš nav ieguvis absolūto vairākumu. Šī sistēma darbojas Lielbritānijā un tās bijušajās kolonijās, izņemot Austrāliju un Jaunzēlandi. Tomēr jāatzīmē, ka šī sistēma kopējo ainu izkropļo vēl vairāk kā mažoritārā.

Šā vēlēšanu veida specifika ir tāda, ka parasti valstī nostabilizējas divpartiju sistēma. Vairākuma partija sastāda valdību un mazākuma partija paliek opozīcijā. To var uzskatīt gan par plusu, gan mīnusu, jo mazāk populāras partijas nedabū nevienu kandidātu, kaut arī pēc saņemto balsu skaita tām vajadzētu tikt reprezentētām. Tāpēc dažas jaunu ideju partijas netiek pie vārda.

Lai šos trūkumus novērstu, dažas valstis, piemēram, Vācija, Jaunzēlande, ir ievedušas tiešu vēlēšanu veida kombinējumu ar proporcionālo vēlēšanu veidu. Jaukto vēlēšanu sistēmu ieviesa arī Lietuvā jau pēc neatkarības atjaunošanas. Tomēr jāatzīmē būtiska atšķirība starp vēlēšanu sistēmām Vācijā, Jaunzēlandē, Lietuvā un citās Austrumeiropas valstīs. Pēdējās vienmandāta apgabalos uzvarējušos vienkārši pieskaita tiem deputātiem, kas ieguvuši mandātu proporcionālajās vēlēšanās. Notiek abu sistēmu mehāniska apvienošana. Vācijā, Jaunzēlandē proporcionālās vēlēšanās deputātu mandāti tiek aprēķināti, lai kopējais deputātu skaits atbilstu kopumā pa visu valsti balsojušo proporcijai. Līdz ar to teorētiski tieši šo sistēmu varētu uzskatīt par optimālāko. Latvija daudz ko ir kopējusi tieši no Vācijas. Kaut vai Latvijas Bankas nolikumu. Varbūt kādreiz nākotnē būtu jāpadomā arī par vēlēšanu sistēmas maiņu pēc šā parauga?