RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Vienkāršas, daudzveidīgas un dziļas mākslas Karaliene.

Malda Ilgaža 1

Latvijas Nacionālā teātra aktrise Elza Radziņa skandē latviešu tautasdziesmas ar tādu mundrumu un jauneklības noskaņu, ka nekas neliecina, ka 2003. gada 10. februārī viņa svinēs 86. dzimšanas dienu, bet uz teātra skatuves aizvadīti 48 mūža gadi.

Aktrise joko, ka viņa vairs nezinot, kā esot vairāk - mūža vai darba gadu. Adventi neesmu paspējusi apdzīvot Elza Radziņa godīgi atzīstas, ka tomēr nav spējusi izprast un apdzīvot šobrīd tik pieminēto adventes laiku. "Tas ir tāpēc, ka ziemas svētkiem mēs kopā ar mammīti sākām gatavoties dažas dienas pirms gadu mijas, nevis kā šodien, kad pie iedegtām eglītēm ļaudis pulcējas jau kopš decembra sākuma. Man šķiet, ka tā steigdamies, mēs sevi apzogam. Atceros, kā kopā ar mammu posām istabiņas, kā gājām izraudzīties dāvanas, kāds tas bija brīnums, kad visur iemirdzējās eglītes, smaržoja piparkūkas un sirds tā kāroja dāvanu," domīgi saka māksliniece un visiem ļaudīm novēl sirdī saglabāt mīlestību pret visu, kas apkārt. "Mana nodarbošanās šobrīd ir slimošana, bet par skatuvi neesmu pārstājusi domāt ne brīdi. Ikviena cilvēka dzīve, arī manējā, ir kā svītra starp diviem punktiem. Es eju pa to un sajūtu, ka manī dzied cīruļi un vēji ved pelēku mākoņu vezumu. Es apjaušu, cik daudz manī spēka, cik daudz es vēl varu. Esmu kā bite pie zieda, kas aizgūdamās dzer nektāru. Bet tas ir tik ilgi, kamēr tālumā nemana otra punkta," māksliniece runā līdzībās un skandē mīļākās dzejnieces Ārijas Elksnes dzeju. Tajā viņa raksta vēstules ar gājputnu spārniem un sildās pie mūžīgiem vārdiem par mazās Latvijas skaistumu. Māksliniece alkst maiguma un ziemas salā viņu silda draudzenes dotie dūraiņi. Viņa gaida lielo brīdi, kad tautas spēs aprakt sevī vakardienu un tās vietā liks uzplaukt maigumam. "Es vienmēr esmu gribējusi, lai mēs iemācītos cienīt un saglabāt to, kas mums pieder. Mums ir tik skaista valoda, bet kāpēc ļaujam to piesārņot. Kāpēc sakām - tā izrāde, dziesma vai dzeja ir topā, bet nesakām - godā?" vaicā E.Radziņa, māksliniece, kurai valodas skaidrība ir svētums. Māksliniece, kura nekad nav sagumusi grūtību priekšā, bet nesusi sevi kā karaliene gan uz skatuves, gan dzīvē. Dzīvē ir vajadzīgs drauga plecs Elza Radziņa uzskata, ka tieši ģimenē sākas dzīves pieredze. "Tā nav atkarīga tikai no tā, kādi ir vecāki. Ja viņiem abiem ir jāstrādā un nav naudas par ko algot cilvēku, kas palīdz ieaudzināt bērnos to, kas ir labs, slikto atliekot malā, tad gadās visādi. Manuprāt, viena no lielākajām dzīves vērtībām ir draudzība. Ir svarīgi, lai dzīve aizritētu pasaulē, kurā visapkārt ir draugi. To visvairāk izjūtam tad, kad ir grūti. Draugs nostājas blakām un kļūst vieglāk no viņa skatiena vien. Aizvadītajā gadā man bija divas smagas operācijas, bet pēc tām veselība kļuvusi pārāk mainīga. Te negaidot ir paaugstināta temperatūra, te atkal tā pazeminās, te - nekas it kā nesāp, bet ir nespēks. Dzīvoju nepārtrauktās gaidās, ko katra nākamā diena atnesīs. Tādos brīžos ir vajadzīgs drauga plecs. Sevī esmu apņēmusies - vienalga - vai man kas sāp, varu vai nevaru nostāvēt, vienmēr būšu kopā ar teātri. Pat tad, kad ir grūti, es saņemos, sapucējos, iekrampējos vīram elkonī un dodos tur, kur iekšēji jūtu, ka man ir jābūt. Pārējam gan sevi neatlicinu," saka māksliniece. Izturību iemācīja mana mamma "Esmu pateicīga savai mammītei, kas izturību man mācīja ar savu piemēru, jo tētis krita karā un viņa palika viena ar divām meitām. Mani divi brālīši mira bēgļu gaitās. Mammīte ir daudz pārdzīvojusi. Radinieki viņai palīdzēja Jelgavā sameklēt apkopējas darbu hercoga Pētera ģimnāzijā. Viņa mūs abas ar māsu ļoti pareizi audzināja. Vienalga, vai tev ir spēks vai nav, ja ir kaut kas tāds, kas tev noteikti ir jāizdara, vai dots solījums, tad ir jāiet un jādara. Citādāk nevarēja būt. Tas manī ir mammas ieaudzināts. Tāpat kā patiesība, ka ikvienai lietiņai jāatrodas savā vietā. Slimības dēļ vēl neesmu paspējusi visas jubilejas dāvanas sakārtot tā, kā to vēlos, un to ļoti pārdzīvoju," bilst E.Radziņa. Viņa nebeidz stāstīt par mātes gaišo dzīves uztveri, kuru kā saldmi nemitīgi centusies uzsūkt un saglabāt sevī. Liktenis bija vēlējis ilgi būt abām blakus, bet neilgi pirms māmuļas nāves Elza sapnī redzējusi baltu pīpeņu pļavu. Māksliniece atceras, ka viņas pasaulē nākšanas laiks saistās ar pirmo pasaules karu, kas vecākus bija aiznesis tālu Krievijā, tālu no Rīgas, tur Lība un Jānis Podnieki bija iecerējuši sākt cerību pilnu dzīvi. "Pirms kara tēvs strādāja par metālgriezēju, bet māte pelnījās ar šūšanu un mūsu aprūpēšanu. Bēgļu gaitas bija tās, kas no mātes prasīja vairāk nekā viena sieviete spēj izciest. Vispirms viņa zaudēja abus dēlēnus, tad vīru. Sāpju zīmes viena aiz otras ievainoja mammītes sirdi," klusi saka māksliniece. Viņa nežēlojas, ka kopš bērnības vajadzējis daudz strādāt, bet ik darbs darīts ar smaidu. Tālo gadu skolas biedri Elzu atceras kā saticīgu, jautru un vienmēr tīri un kārtīgi ģērbtu, lai gan rocība bijusi skopa. Jau tad meiteni ik solī pavadījusi vēlme kļūt par aktrisi. Vienmēr cienījusi un taupījusi laiku "Līdz mūža galam būšu pateicīga mātei, ka viņa man neļāva iepazīt sevis žēlošanas un sūdzēšanās jūtas. Uz to rēķina esmu iemācījusies taupīt laiku. Tas ir vienīgais, ko es protu, pēc dabas būdama dāsna un izšķērdīga," smejas aktrise. Tie, kas viņu pazīst, zina, ka pat tad, kad Elzai būs kādas rūpes vai bēdas, viņa nekad nestaigās no mājas uz māju, vilkdama līdzi tās kā piekrautu vezumu, bet pati tiks galā, jo ir pārliecināta, ka no jebkuras situācijas, kas šķiet bezcerīga, dzīve vienmēr atstāj vienu, kaut arī pašu visšaurāko izeju. "Ko līdz sēdēt pie slimnieka gultas un bēdāties kopā ar viņu, kā ziedus kaisot līdzjūtīgus vārdus. Man interesē, ko un kā konkrēti es varu cilvēkam palīdzēt," saka E.Radziņa. Arī viņai nekas dzīvē nav nācis viegli. "Pirmās lomas teātrī es saņēmu tikai pēc astoņām tajā aizvadītām sezonām. Uz augšu esmu tikusi ar nemitīgu un nežēlīgu darbu, ar ilgi patērētu laiku un mācīšanos no citiem. Aizturot elpu, būdama jauna meitene, stāvēju piespiedusies kulisēm, vēroju kolēģu meistarīgo darbu un pacietīgi gaidīju savu bezteksta uznācienu. Tā es mācījos," māksliniece atceras. Zinu, ka var būt vēl sliktāk E.Radziņu dzīvē vada pārliecība, ka "nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk". "Mūžā esmu daudz pieredzējusi, tāpēc zinu, ka pat tad, kad cilvēkam nekā nav, vienmēr var dalīties otrā ar šo - neko. Nu nevar būt tā, ka otram nebūtu ko iedot. Ne jau lietas vienmēr vajadzīgas. Uzdāviniet otram cilvēkam mīļu acu skatienu, maigu glāstu vai ciešu rokas spiedienu. Piespiedieties otra plecam vai nodziediet viņam dziesmu. Tas jums neprasīs naudu, jo, kamēr cilvēks dzīvo, viņam šīs vērtības vienmēr ir pieejamas." To visu viņa dāsni dāvā dzīvesbiedram Oļģertam Šalkonim, kas daudzus gadus spējis atbildēt ar to pašu. Šīs dvēseles dāvanas māksliniece vienmēr vērtējusi augstāk par visu, tāpēc lietu pasaulē ir maz tādu, kas spēj piesaistīt Elzas Radziņas vērību. Man slava nespēja sagrozīt galvu Māksliniecei lieki jautāt, ko viņai nozīmē teātris. Tas visu mūžu ir bijis viņas skola. Ar katru jaunu lomu, aktrise apliecinājusi prasmi analizēt, izdzīvot, pārliecināt, uzticēties, pamazām kļūdama par vadošo aktrisi ne tikai Jelgavas teātrī, kur izturētas pirmās ugunskristības, bet arī Nacionālajā teātrī. Slava nav spējusi aktrisei sagrozīt galvu, reibinošie panākumi nav mainījuši viņas raksturu. Vienkāršība un cilvēcisko attiecību cēlums staro no katra mākslinieces vārda. Viņu pašu visvairāk sāpinājis, ja, runājot par darbu teātrī, kāds atļāvies sacīt "provinciāla". Provinciālisms māksliniecei asociējas ar aprobežotu pašapziņu. Elza Radziņa - izcila aktrise, neatkārtojams talants, tomēr šiem apzīmējumiem pāri stāv - cilvēks, kuru tāpat kā mūs visus dažkārt pie zemes spiež smagums. Cilvēks, kurš pazīst iztukšotību, neticību savam darbam un vēlas būt vienatnē ar pārdzīvojumiem. Tādi brīži ir pavīd mākslinieces acu skatienā. Vienu gan Elza Radziņa nekad nav pratusi - gadiem ilgi nesāt akmeni azotē. Ir bijušas dažādas situācijas, kas spējušas mākslinieci nokaitināt līdz baltkvēlei. Tad viņa vienmēr "izrāvusi šo akmeni no azotes un metusi", lai pēc tam atkal viss dzīvē būtu kā agrāk. "Mūsu sabiedrība ir aizņemtu cilvēku sabiedrība un šādu modeli uzlūko kā pareizu un labu. Kam ir vajadzīgs šis ārējais raupjums cilvēkos, ja patiesībā lielākā daļa no viņiem ir jūtīgi. Ir ne mazums gadījumu, ka cilvēks aizmirst apciemot draugu grūtā brīdī, bet paspēj aiziet vienīgi uz kapiem. Ko līdz zieds uz kapa, ja draugs ir alcis pēc sirds siltuma. Dzīvē mēs pārāk bieži jaucam laipnības un pateicības jūtas ar liekulīgu izrādīšanos," uzskata māksliniece, kas prot saklausīt cilvēku vientulību. Aktrise uzskata, ka cilvēka dzīvē pastāv likumības, kas jāievēro. Nevar būt tā, ka tās nosakāmas atbilstoši morāles kodeksa pantiem. "Es vienmēr ļoti dusmojos, kad laikrakstos lasu par to, ka, lūk, šis cilvēks glābis otru, palīdzējis apdzēst ugunsgrēku vai iznesis no ūdens. Kā to pasniedz! Ar kādu nokrāsu! Tad jau uzrakstiet arī par to puisi vai meiteni, kas tramvajā vai trolejbusā atdot vietu vecam cilvēkam. Izrādiet viņus kā varoņus, jo šodien tas patiešām ir retums! Kāpēc kara laikā cilvēki netēloja varoņus, bet zināja, kā dalīt maizes gabaliņu līdzīgās daļās, kā pārsiet brūces, redzot, ka otrs noasiņo. Kaut mums vienreiz par visām reizēm būtu skaidrs, ka cilvēks ir jāglābj vienmēr, ja vien tas ir tavos spēkos. Jāglābj no nāves, no bada, no pāridarījumiem. Vai patiesi mums ir vajadzīgs karš, lai saprastu, ka ir arī sirds likumi, kurus nevar izstrādāt jurists," teiktajā jaušās noteikta un nemainīga pārliecība.

1 Komentāri