Iespējams, tikušas noklausītas par ietekmīgu uzskatītā Latvijas advokāta Andra Grūtupa biroja stacionāro tālruņu sarunas laika posmā no 1998. līdz 2000. gadam, un, iespējams, ka tieši šo sarunu pārveidoti atšifrējumi publicēti šonedēļ klajā nākušā grāmatā "Tiesāšanās kā ķēķis". Iespējami noklausītu sarunu publiskošana rada aizdomas par koruptīvām saitēm tieslietu sistēmā.
Ja sarunu atšifrējumi ir autentiski, proti, ja šādas sarunas tiešām ir notikušas, tās rada aizdomas par iespējamām koruptīvām saitēm, nelikumīgu un neētisku rīcību tieslietu un iekšlietu sistēmā, arī visaugstākajā līmenī.
Tāpat tās, iespējams, apstiprina bieži izteiktās aizdomas par Latvijas politiskās varas un biznesa aprindu ļoti ciešajām saitēm, praksi jautājumus risināt un lēmumus pieņemt aizkulišu sarunās šaurā cilvēku lokā un bieži - viņu interesēs.
Grāmatā publicētie sarunu atšifrējumi varētu radīt aizdomas par "pareizo" tiesnešu sarunāšanu konkrētām civillietām, "pareizu" spriedumu gatavošanu - pat tādu, kurus tiesnesim nodiktē advokāts, tiesvedības taktikas saskaņošanu starp tiesnešiem un advokātiem, nelikumīgu prokuroru un policistu rīcību, politiķu pakļaušanos ar politiku tieši nesaistītu personu ietekmei, mediķu nepamatoti izrakstītām darba nespējas lapām, lai, iespējams, novilcinātu tiesu procesus u.c.
Grāmatu "Tiesāšanās kā ķēķis. Advokāta Gūtupa "sakārtošanas" receptes" izdevusi SIA "Baltic Screen", tās autors ir kāds Jānis Brūklenis, bet priekšvārdu sarakstījis žurnālists un "Baltic Screen" valdes priekšsēdētājs Lato Lapsa.
Visticamāk, grāmatā publicētie pārveidotie sarunu atšifrējumi ir tie paši, kurus Lapsa šonedēļ iesniedzis Ģenerālprokuratūrā, lūdzot pārbaudīt, vai šāda noklausīšanās patiešām notikusi un kas to veicis. Ja atšifrējumi atbilst reālu personu reāli notikušām sarunām, iesniegumā lūgts izvērtēt, vai šajās sarunās nav saskatāms nozieguma sastāvs.
Brūklenis grāmatas ievadā raksta, ka "visi vārdi, uzvārdi, amatpersonu posteņi, iestāžu nosaukumi šajā grāmatā ir ... nu, protams, izdomāti. Jebkāda sakritība ar reāli eksistējošām personām un nosaukumiem ir ... nu, protams, tikai nejauša sakritība".
Sarunu atšifrējumos runātāju vārdi un uzvārdi ir mainīti, piemēram, visbiežāk sarunās iesaistītais ir kāds Arnis Gūtups, tomēr rodas iespaids, kas varētu būt reālie sarunu dalībnieki. Turklāt grāmatas ievadā ir savdabīgs personu rādītājs, kurā grāmatas izdevējs min visus personāžus un par katru no viņiem uzdod jautājumu, vai tā varētu būt kāda konkrēta persona.
Šīs jautājumu virknes sākumā ir Grūtups un visi viņa biroja tā laika advokāti un palīgi, liela daļa Augstākās tiesas tiesnešu un senatoru, daudzi apgabaltiesu un rajona tiesu tiesneši, prokuratūras vadība, policijas, Satversmes aizsardzības biroja, Iekšlietu un Tieslietu ministrijas augstas amatpersonas, bijušais Valsts prezidents, daudzi valsts un pašvaldību līmeņa politiķi un amatpersonas, virkne pazīstamu uzņēmēju, advokāti, juristi un citas personas.
Grāmatā publicētie sarunu atšifrējumi varētu radīt aizdomas par "pareizo" tiesnešu sarunāšanu konkrētām civillietām, "pareizu" spriedumu gatavošanu - pat tādu, kurus tiesnesim nodiktē advokāts, tiesvedības taktikas saskaņošanu starp tiesnešiem un advokātiem, nelikumīgu prokuroru un policistu rīcību, mediķu nepamatoti izrakstītām darba nespējas lapām, lai, iespējams, novilcinātu tiesu procesus u.c.
Grāmatas varoņi - gan galvenais varonis Arnis Gūtups, gan, kā noprotams, viņa birojā strādājošie Alvis Alliņš, Ersens Kalviņš, Zigmunts Kastiņš un Endijs Vēveris ar tiesnešiem un tiesu vadītājiem risina dažāda rakstura sarunas, biežāk gan apņemoties runāt "ne pa telefonu", kā arī saskaņojot laikus, kad var ierasties "papļāpāt", "uz kafiju", vai, visērtāk, tiesneša kabinetā izlasīt lietu, kamēr pats tiesnesis būs tiesas zālē.
Daži no varoņiem, piemēram, kāda, iespējams, tiesnese Lilita Gabore, sarunās pa biroja tālruni ir piesardzīga - viņa lielākoties sarunas pārtrauc, sakot, ka piezvanīs "uz mobilo". Tikai vienā sarunā, kad viņa mobilo tālruni aizmirsusi mājās, grāmatas galvenais varonis Gūtups saka, ka grib "mazliet precizēt (..) to rezolūcijas daļu" kā "es to domāju".
Šīs sarunas gaitā tiek nodiktētas konkrētas summas, kas piedzenamas no "tā "Centra" tā otra labā" un "no tā otra tā "Centra" labā". Gūtups norāda, ka "šodien vēl padomājis, kā tur precīzāk formulēt". Sarunas biedre apsola "pamainīt", ja "tur būs kaut kā citādi".
Cits visnotaļ biežs varoņa Gūtupa sarunu biedrs, iespējams, tiesnesis Valdis Šablovskis, sarunās sūrojas, ka viņš "šausmīgi mokās" ar Gūtupa kolēģiem, tāpat varoņi apspriež ar tiesas spriedumu saistītu publikāciju presē, kas "pūderē smadzenes" un kurā norādīts uz mutvārdos nolasītā sprieduma atšķirību no tā pilnā teksta. Sarunas laikā tiek zvērēts puisi, kas par to rakstījis, "novākt no tēmas", apsolot, ka viņš "rakstīs par mājas augiem". Cita starpā Šablovskis atgādina, ka sprieduma rakstisko versiju viņam palīdzējis gatavot kāds no Gūtupa palīgiem.
Sarunās Šablovskis ar Gūtupu apspriež kārtību, kādā apstiprināt dokumentus, lai tos vēl līdz paredzētajai sēdei paspētu iesniegt tiesā, tiek diskutēts par iespēju saņemt kādas sapulces pilnu tekstu, lai to pēc iespējas ātrāk "papētītu" u.c.
Galvenais varonis, kurš sarunās visbiežāk piedāvā tiesnešiem doties "padzert kafiju ar savu kafiju", vai "aizvest kafiju" vai "pieskriet" un "papļāpāt 10 minūtes", pateicas arī, iespējams, tiesnesei Edijai Vejnušai, sakot, ka tagad ir "liels parādnieks" un viņa "var lūgt visu", ko viņa vēlas, "arī to, lai es no kaut kādām lietām atšujos, ja tā būs jūsu griba".
Runājot ar, iespējams, tiesnesi Veltu Gaidīti, pret kuru, cik noprotams, draud ierosināt disciplinārlietu, advokāts atstāsta sarunu ar augstākas instances tiesnesi Guziņu, kurš teicis, ka "var izdarīt tā, ka vienkārši aprobežojas ar izskatīšanu un viss! Nekas vispār!..." Galvenais varonis norāda, ka tiesnese netiks sodīta, jo lietu "izskatīs un viss", paužot uzskatu, ka viņš var "uz 60% palūgt, lai tā tas arī būtu".
Iespējams, tiesnesim Jurim Frimanim savukārt tiek piedāvāts, vai viņš neiebilstu dāvanā saņemt advokāta Gūtupa grāmatu par īpašuma reformu Latvijā, uz ko tiesnesis atbild, ka viņam "nekas nav pretim to saņemt", un tad Gūtups ierosina "pierakstīt interesantākās lappuses", uzsverot, ka "dāvanas nedrīkst uzspiest".
Tikai vienā no grāmatā atspoguļotajām sarunām, kad Gūtupa biroja darbinieks Kastiņš sarunājas ar, iespējams, tiesnesi Aivu Šalovu par Rēzeknes piena un gaļas kombināta prasību pret domi un kurā Kastiņš vaicā, vai viņš var "aizbraukt un parunāt par procesuāliem jautājumiem", jo grib iesniegt iesniegumu, tiesnese atbild: "Jūs varat atbraukt un iesniegt papildinājumus, bet runāt... Mēs ar jums nerunāsim. Procesā runāsim."
Par ietekmīgu uzskatītais advokāts Andris Grūtups neizslēdz iespēju, ka tikušas noklausītas viņa vadītā advokātu biroja stacionārā telefona sarunas, tomēr par šonedēļ klajā nākušajā grāmatā "Tiesāšanās kā ķēķis" publicētajiem sarunu atšifrējumiem viņš komentāros ir skops, jo nav ar tiem iepazinies.
Grūtups aģentūrai LETA sacīja, ka jau daudzkārt gan rakstiski, gan mutiski norādījis uz savām aizdomām par iespējamo noklausīšanos konkrētos laika posmos. Par aizdomām viņš "neskaitāmas reizes" vērsies prokuratūrā, taču visur ticis "uztaisīts par tādu muļķīti", kuram "rādās un mālējas", un aizdomas neviens neesot pārbaudījis.
Advokāts sacīja, ka tagad viņam tomēr izrādījusies taisnība, ka "tas nebija tikai tā".
Turklāt tagad, "pēc septiņiem astoņiem gadiem", Grūtupam piestādot "kaut kādu foliantu", kuru viņš pats pagaidām vēl neesot redzējis.
Advokāts sacīja, ka nevar pateikt, vai šajā "foliantā" atspoguļotas viņa vai viņa biroja sarunas. Par varbūtēji noklausīto sarunu saturu viņš nevarot spriest.
Viņš norādīja, ka var tikai atstāstīt citu teikto, tostarp, to, ka esot veikts "ļoti rūpīgs redakcionāls darbs", gadījumā, ja "tās vispār ir biroja [sarunas]".
Grūtupam ticis stāstīts, ka viņš esot zvanījis Augstākās tiesas priekšsēdētājam Andrim Guļānam un toreizējam Tautas partijas (TP) frakcijas priekšsēdētājam un vēlāk finanšu ministram Gundaram Bērziņam. Guļānu Grūtups pazīstot no "padomju laikiem". Vai zvanīt ir kāds noziegums, retoriski jautāja advokāts.
Grūtups sacīja, ka viņam pēdējās dienās zvanot daudzi cilvēki un izsakot varbūtības, kas varētu vai nevarētu būt, un paužot viedokli par iemesliem.
Akcentējot, ka viņš varot tikai atstāstīt citu teikto, Grūtups sacīja, ka nepretendē ne uz Satversmes tiesas tiesneša, ne uz kādu citu amatu un negrasoties kļūt par ministru. Turklāt šobrīd nekādu citu tādu lietu neesot, kuru dēļ vajadzētu "tādu lielgabalu zalves" raidīt viņa virzienā.
Grūtups norādīja, ka viņam tikušas uzskaitītas versijas, ar ko saistāmi pēdējo dienu notikumi, proti, tā esot atriebība par advokāta nostāju ebreju kompensāciju jautājumā. Kā otrs iemesls tikusi nosaukta viņa grāmata "Beilisiāde", kuras iecerētais tulkojums krievu valodā izraisījis šādu reakciju, kā arī jaunākā grāmata "Ešafots", kas arī veltīta sensitīviem jautājumiem.
Kā ziņots, Ģenerālprokurors Jānis Maizītis apliecinājis, ka Lapsas iesniegums un tam pievienotie visai apjomīgie materiāli tiks pārbaudīti un tuvākajā laikā tiks izlemts, kuras tiesībsargājošās iestādes šo pārbaudi veiks.
Nav zināms, kas varētu būt noklausījies sarunas, tomēr Brūklenis ievadā raksta: "Tāpat tā noteikti ir sakritība, ka šo izdomāto personu sarunu ierakstu sākums datēts ar 1998.gada novembra sākumu, bet naktī uz šā paša gada 5.decembri jau pilnīgi reālajā Rīgā pie tikpat reālā advokāta Andra Grūtupa biroja Skolas ielā nogranda viens no mūsdienu visnoslēpumainākajiem sprādzieniem."
"Protams, tā ir tikai sakritība, ka izdomāto personu sarunu ieraksti datēti ar laiku, kad mediji notikušo sprādzienu nez kāpēc pieminēja saistībā ar tā paša advokāta Andra Grūtupa (..) un pāris krievvaldodīgo pilsoņu vadītās "Parex bankas" ilgstošo, ļoti aso un visnotaļ reālo konfliktu," turpina autors.
Kā ziņots, Lapsas rīcībā bija nonākuši CD-R tipa diski, kuros iekopēti vairāki simti nofotografētu datorsalikuma lappušu ar tekstu krievu valodā. No teksta un tajā minētajiem personu vārdiem un uzvārdiem varot secināt, ka tie, iespējams, ir ilgstošas telefonsarunu noklausīšanās atšifrējumi, kas pēc tam tulkoti krievu valodā.
LETA jau ziņoja, ka Grūtups 2005.gadā prokuratūrai un citām tiesībsargājošajām iestādēm pauda aizdomas par viņa vadītā biroja telefonsarunu noklausīšanos un biroja darbinieku izsekošanu. Tiesa, grāmatā publicētās iespējamās telefonsarunas datētas ar 1998. līdz 2000. gadu.
