Rīgas Patversme ir sadalīta vairākās daļās - sieviešu, vīriešu un ģimenes nodaļās, bet jau pusgadu tās sastāvdaļa ir arī bezpajumtniekiem un maznodrošinātajiem paredzētais dienas centrs, kas ir pirmā šāda veida iestāde Latvijā.

Katram, kurš nonāk patversmē ir obligāti jāiziet tuberkolozes pārbaude. Pirmie trīs mēneši patversmē ir bezmaksas, bet pēc tam jāmaksā līdzmaksājums, kas ir 45 santīmi dienā. Pa nakti patversme var uzņemt 230 cilvēkus, taču kā atzīst tās direktore Dagnija Kamerovska šogad tā ir ļoti pārpildīta un gadās situācijas, kad nav, kur izvietot bezpajumtniekus.

Patversmes direktore Dagnija Kamerovska. Foto:

Šī gan nav vienīgā patversme Rīgā, tomēr direktore norāda, ka to izvēlas vairākums: "Tāpēc, ka mēs pieņemam ikvienu, arī alkoholiķus. Piemēram, Zilajā krustā, kas ir viena no mūsu partnerorganizācijām ir 150 vietu, taču tur, ja cilvēks ir dzēris, un nav svarīgi vai tā ir ziema vai vasara, viņš tiek izmests ārā. Vasarā arī mēs ievērojam šo principu, bet ziemā visa šī kārtība izjūk."

Patversme ir īslaicīgs pakalpojums

Ar katru no Rīgas patversmes iemīnieniekiem individuāli strādā sociālais darbinieks, palīdzot atrisināt viņa problēmas tik tālu, cik viņš ir gatavs pieņemt palīdzību. "Skatāmies un izvērtējam katru atsevišķi. Vienam nedzert mēnesi ir ļoti dabiski, bet citam tā ir maksimālā varonība, ko varam no viņa sagaidīt," teic Kamerovska.

Patvesme ir īslaicīgs pakalpojums. Maksimālais termiņš, ko kāds no bezpajumtniekiem drīkst tajā pavadīt, ir seši mēneši. Ilgākā laika posmā parādās tendence kļūt atkarīgam no patversmes, ko dēvē arī par institucionālo atkarību. "Tas nozīmē to, ka cilvēks paliek inerts - guļ, pieceļas, paēd un atkal paguļ. Viņam zūd vēlēšanās pašam kaut ko darīt," skaidro Kamerovska.

"Mani tas uztrauc, jo ilgstoši uzturoties patversmē, pazeminās savs pašvērtējums un samazinās prasības pret dzīvi. Viņam liekas normāli gulēt kopā ar 15 citiem cilvēkiem, vakarā paēst zupu, šad tad nomazgāties. Tad notiek pat tāds fenomens, ka viņš dara visu, lai paliktu šeit. Kādam patversmes iemītniekam reiz sacīju: ''''Ja tu šo enerģiju, kuru izlieto, lai paliktu patversmē, būtu virzījis pilnīgi citā virzienā, tu tagad dzīvotu savā dzīvoklī, vakarā staidzinātu suni un brauktu ar "Lexus".

Tie, kas cīnās, izķepurojas ātri

Ja cilvēks ir darbaspējīgā vecumā un, kā saka, ar viņu vēl var art zemi un viņš te māžojās, netaisoties strādāt un kaut ko darīt lietas labā, tad viņam ir termiņš. Ilgstoši atrodoties te cilvēkam zūd darbaspējas noturība. Viņš nostrādā divas nedēļas līdz pirmajam avansam un tad pazaudē darbu. Mēs sociālo darbu vēršam uz to, lai patversmes iemītnieki nezaudētu darbaspēju.

Ja cilvēks kaut ko dara un cīnās, bet viņam nesanāk vai ir arī kādi citi apstākļi, šešu mēnešu termiņu var pagarināt - varbūt viņam pietrūkst tieši tas pēdējais mēnesis, lai sakrātu naudu un noīrētu dzīvoklīti."

Iedzīvotāji, kas nonāk patversmē esot visdažādākie. "No trim augstākajām izglītībām, līdz četru klašu līmenim," norāda direktore. "Ja Padomju laikā bija likums, ka jāstrādā visiem, tad tagad cilvēki var izvēlēties strādāt vai nestrādāt. Dažs tā arī pārtiek - lasot un nododot metālu. Viņš ir izvēlējies šo dzīvesveidu. Ziemā gan viņš atnāk te, taču tas nenozīmē, ka viņš mainīs savu attieksmi pret dzīvi.

Tie, kuri cīnījušies visu mūžu, no patversmes izķepurojas ātri - divarpus vai trīs mēnešos. "Bija viens puisis, kurš bija pazaudējis visu. Viņš strādāja Vācijā, taču kad beidzās atļauja, saimnieks, pie kā viņš strādāja, neizmaksāja algu, divu stundu laikā iesēdināja viņu lidmašīnā un viņš bija šeit. Viņam bija jāsāk viss no sākuma un pusotra mēneša laikā viņš jau bija laimīgi noīrējis dzīvokli un atradis darbu."

Patversmes iemītnieks Vladimirs. Foto:

Patversmes direktore gan norāda, ka pēdējā laikā šādu veiksmes stāstu kļūst arvien mazāk un nereti cilvēki mitinās daudz ilgāk par noteiktajiem sešiem mēnešiem. 55 gadus vecais Vladimirs patversmē dzīvo jau gandrīz divus gadus. Uz jautājumu, kā nonācis uz ielas viņš atbild: "Nedaudz atslābinājos un pazaudēju savu dzīvokli."

Mūsu sabiedrība nav gatava pieņemt bezpajumtniekus

Vēlme nostāties uz savām kājām viņam ir, bet ar ikmēneša sociālo pabalstu 90 latu apmērā, nav pietiekami, lai varētu uzsākt patstāvīgu dzīvi. "Cilvēku, kuriem vajag vietu patversmē ir daudz. Ja centrs nepalīdzētu, man sen jau būtu nolaidušās rokas," atzīst bezpajumtnieks.

Bieži vien par šķērsli, kas traucē cilvēkiem atgriezties patstāvīgā dzīvē kļūst psiholoģiskais faktors, kā arī apkārtējā vide. "Bezpajumtnieki ir pieraduši, ka viņus no visurienes dzen ārā. Ejot pa ielu, garāmgājēji paraujas malā un viņi šos sabiedrības stereotipus pieņem un dažreiz arī attiecīgi uzvedās.

"Mums bija sadarbības projekts ar nevalstisko organizāciju un mūsu bezpajumtnieki izgāja apmācību. Šajā procesā viņi varēja piedalīties konferencē vienā viesnīcā Jūrmalā. Vajadzēja redzēt to skaisto skatu, kā visi šie onkuļi, kurus es ikdienā redzu nošļukušus, bija saģērbti uzvalkos un piedalījās tajā ar tādu degsmi un aizrautību.

Konferences laikā viens no maniem klientiem runājās ar zviedru valodas tulku un es šo sarunu nedaudz no malas dzirdēju. Nevienam pat nevarēja ienākt prātā, ka viņš ir patversmes klients. Viņi vienkārši nonāca citā vidē. Viņš nav muļķis - viņš visu zin un prot uzvesties. Viņi ir normāli cilvēki un ļoti daudz kas atkarīgs no vides un attieksmes.

"Mums ir jāsniedz palīdzība, taču cilvēkam ir ne tikai jāņem - viņam ir jādod arī atpakaļ," uzskata Rīgas patversmes direktore. Viena no iespējām ir veikt apkārtnes sakopšanas darbus dienas centrā Katoļu ielā, par to nopelnot iespēju izmantot tā pakalpojumus. "Viņš aiziet un izdara visu, bet pēcpusdienā kulturāli atpūšas uzspēlējot novusu, šahu vai dambreti," teic Kamerovska.

Runājot par nākotni viņa norāda, ka "šobrīd esam nolikti uz pamatfunkciju un izdzīvošanas robežas. Būs jāpieliek liela izdoma, lai mēs varētu ar šiem līdzekļiem iztikt. Sakarā ar lielo krīzi mums viss ir pa nullēm."