Tāpēc aicinājām uz diskusiju: * Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāju Dzintaru Mozgi; * Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta Ģimenes veselības nodaļas vadītāju Skaidrīti Vasaraudzi; * pacientu tiesību speciālisti Medicīnas Tiesību institūta direktori Solvitu Olsenu; * un arī vienu no "Ievas" lasītājām, žurnālā publicētas vēstules autori Diānu Stūris, drosmīgu un gudru divu bērnu māmiņu. Turklāt Bērnu slimnīcas vadītājs bija paņēmis līdzi arī slimnīcas virsmāsas pienākumu izpildītāju Valiju Paegli un savai slimnīcai pievienotās Gaiļezera bērnu slimnīcas virsārsti Jevgēniju Livdāni.

– Pirms trim mēnešiem IEVĀ bija publicēts raksts «Viens un maziņš slimnīcā», pēc kura mēs saņēmām desmitiem lasītāju vēstuļu. Par problēmām bērnu veselības aprūpē tagad raksta arī citos medijos, un 300 vecāku parakstīta vēstule nosūtīta veselības ministram. Kādas jūs saskatāt problēmas šajā jomā?

Dzintars Mozgis: – Kāds jautājums, tāda atbilde, – un varbūt tā būs sāpīgāka, nekā jūs gaidāt. Būšu drusku filozofisks. Bērnu klīniskā slimnīca 1992. gadā atradās tādā stāvoklī, ka ārsti un māsas bija gatavi iziet ielās. 1996. gadā mēs Vērmanes dārzā bļāvām: «Vai tu mani dzirdi?!» Vārdu sakot, – mēs esam tieši tādi paši, kāda ir sabiedrība. Precīzāk, esam piltuve, kurā satek sabiedrības bēdas un problēmas. Mēs neesam atrauti no sabiedrības, kura piedalās Dziesmu svētkos un vienlaikus zog kapos un slimnīcās. Katru dienu slimnīcā tiek nozagti apmēram piecdesmit autiņi. Patiesībā sabiedrība ir nobijusies, slimnīcā ieraugot pati savu atspulgu. Neapšaubāmi mēs gribētu labāku slimnīcu. Un tā ir šīs valsts atbildība, ja vairāk nekā desmit gadus investīcijas Bērnu slimnīcā bijušas tik niecīgas, ka praktiski neko nenodrošināja. Zināmi renovācijas darbi notikuši tikai par sabiedrības ziedotajiem līdzekļiem.

– Bet jūs esat prasījuši Veselības ministrijai naudu tieši aprūpes jautājumu risināšanai?

Dz. M.: – Mēs esam iesnieguši ļoti daudzus projektus. Redziet, aprūpes jautājumi ir saistīti ar citiem, tāpēc projektos tie risināti kompleksi. 1997. gadā tika likvidēta 3. medicīnas skola, kurā mācījās māsas. Atcerēsimies arī citas pārmaiņas medicīnas sistēmā, piemēram, ap Rīgu ir slēgtas visas bērnu infekciju nodaļas (Alojā, Saulkrastos, Limbažos, Ogrē, Siguldā, Bauskā, Bulduros, Slokā, Jelgavā). Tagad visi šie bērniņi ārstējas mūsu slimnīcas divās nodaļās! Atvainojiet, bet drusku tā kā kļūst par grūtu… Visa sistēma ir turējusies uz mūsu ārstniecības personāla godaprāta un entuziasma, un mēs zinām, kas notiek ar inflāciju un algām. Entuziasms ir izplēnējis, cilvēki – izdeguši. Tālāk mēs vēl varam runāt par pediatru likvidāciju un ģimenes ārstu institūciju. Bērnu slimnīcā rindas pieaug uzņemšanas nodaļās. Situācija saasinās sezonas saslimšanu laikā – un šobrīd arī preses aktivitāšu dēļ. Atvainojiet, bet tas ir negatīvais mārketings.

– Jums tiešām liekas, ka pacientu vecāku neapmierinātībā vainīga «preses izraisīta ažiotāža» – vai tai tomēr ir arī cits pamats?

Diāna Stūris: – Bez šaubām, tai ir cits pamats, un jāsaka liels paldies, ka gadiem pastāvējušās problēmas beidzot parādās publiskā vidē! Manai lielajai meitai ir astoņi gadi, un visu šo laiku esmu saskārusies ar problēmām bērnu slimnīcās, gan Gaiļezerā, gan Vienības gatvē! Tikai mūsu sabiedrība nezin kāpēc ir šo situāciju pieņēmusi. Cik esmu runājusi ar radiem un draugiem, kuru bērni gulējuši slimnīcās, viņi piecieš un samierinās, jo, lūk, – ko nu mēs tur kasīsimies, ja atkal jāatgriežas slimnīcā… Es uzskatu, ka sen jau vajadzēja, kā jūs sakāt, sacelt ažiotāžu, – lai gan patiesībā tādas nemaz nav. Nekas nav ne uzpūsts, ne piedomāts, problēmas ir objektīvi fiksētas. Jūs sakāt – esam vērsušies pie sabiedrības. Bet ko tad es kā sabiedrības pārstāvis varu līdzēt? Pacelt algas, piesaistīt kadrus?! Varbūt slimnīcas vadībai būtu aktīvāk jāvēršas pie attiecīgās ministrijas vai valdības? Nezinu pat, ko vainot, jo neticu, ka valsts vadītāji nezinātu, cik traģiska ir patiesā aina. Slimnīcās ir tāds līmenis, ka rodas iespaids: mēs atrodamies Āfrikā, nevis Eiropā. Protams, ir arī pozitīvie momenti, bet negatīvā tomēr vairāk. Solvita Olsena: – Tās, par ko runāja slimnīcas vadītājs, ir valsts problēmas. Par bērnu tiesību nodrošināšanu slimnīcās pirmām kārtām atbildīga valsts, nevis medmāsa vai ārsts. Sabiedrība nav tikusi pietiekami informēta par šīm problēmām ļoti ilgi, bet slimnīcas vadība zināja, un ārsti savā starpā klusi runāja par valsts nevērīgo attieksmi pret bērnu slimnīcām. Vienpadsmit gadu laikā no medicīnas darbinieku puses bijušas vien dažas akcijas. Mediķi ir atbildīgi par to, ka laikus nav ziņojuši par nespēju sniegt kvalitatīvus pakalpojumus. Mēs tik ilgi esam gatavi klusēt par ārprātīgām lietām, ka beigās visi esam pie sasistas siles. Bet cilvēki šodien paši ir apzinājušies savas tiesības un sākuši kliegt. Ir mammas, kas raksta vēstules presei. Bet vairākumam mammu ir tik lielas bailes par šo veselības aprūpi, ka viņas, kā jau teikts, labāk nestrīdēsies, jo galu galā mums Rīgā ir tikai viena Bērnu slimnīca. Ja daudz sūdzēsies par sava bērna aprūpē pieļautajiem pārkāpumiem, vari iegūt pretēju efektu. Un tas ir nožēlojami!

– Jautājums Veselības ministrijai: vai jūs līdz šim esat manījuši, kas notiek Bērnu slimnīcā?

Skaidrīte Vasaraudze: – Vajadzētu konkretizēt, – vai ir pretenzijas pret veselības aprūpes pakalpojumu vai arī ir par to, kādā veidā šis bērns atrodas slimnīcā un kāda ir viņa aprūpe, ja vecāku nav klāt.

S. O.: – Mēs nevaram runāt par ārstniecības pakalpojumu un ignorēt visas bērna tiesības, kādas viņam garantētas valsts tiesību aktos. Mēs nevaram to sadalīt. Nonākot veselības aprūpes iestādē, joprojām saglabājas visas bērna tiesības. Mēs taču nevaram sacīt, ka pacienta tiesības nekādā veidā nav saistītas ar injekcijas izdarīšanu!

S. V.: – Bērna veselības aprūpes lielākai daļai vispār vajadzētu notikt ambulatori. Kāpēc mūsu slimnīcas ir tik pārslogotas? Mums jārunā arī par sabiedrības atbildību, no kā iepriekš te norobežojās, visu uzveļot mediķu pleciem. Kāpēc bērns nonāk slimnīcā – atsevišķos gadījumos tās ir ļoti smagas veselības problēmas, bet daudz ir sociālo iemeslu. Bērni mājās netiek pieskatīti, viņi netiek laikus atvesti uz ambulatoro aprūpi. Vecāki nepilda mediķu dotos norādījumus.

D. S.: – Arī ambulatora aprūpe ir nepieejama, piemēram, pie ģimenes ārsta rindā jāgaida nedēļa. Cits nekas neatliek kā vest bērnu uz slimnīcu.

S. V.: – Redziet, mēs esam pārejas periodā, un nekas nenotiek vienas dienas laikā. Tā notiek visās valstīs, nekur ar plānveida pakalpojumu pie mediķa nevar nonākt uzreiz. Mēs zinām, ka Bērnu slimnīcā ir problēmas. Tieši tāpēc es neesmu gatava atbildēt par skatļiem, cik šobrīd slimnīcai ir piešķirti līdzekļi, jo patiešām – lai nodrošinātu ārstniecības personai darbību, jānodrošina arī apstākļi, to skaitā tehnoloģijas. Un šobrīd ir ieguldīti ļoti lieli līdzekļi.

– Jūs atzināt, ka ir problēmas, – kādas tās ir?

S. V.: – Mēs zinām, kādā kritiskā situācijā pa šiem gadiem nonākusi veselības aprūpe, kopš nebija investēti līdzekļi slimnīcu uzturēšanai un attīstībai.

– Vai varētu konkrētākus skaitļus – uz cik pacientiem šobrīd ir paredzēta viena medmāsa un ko īsti mēs no viņas varam gaidīt? S. V.: – Ārstniecības personālam ir savi pienākumi, sociālam aprūpētājam – citi uzdevumi.

D. S.: – Jūs gribat sacīt, ka nodaļā ir gan vieni, gan otri?

S. V.: – Es runāju par aukļu dienestu, kā mūsu valstī nav. Ir sāktas sarunas ar Labklājības ministriju un sociālajiem dienestiem par šādu variantu. Šobrīd slimnīcās strādā sociālie darbinieki, arī Bērnu slimnīcā tādi ir trīs. Bet viņi nenodarbojas ar bērnu auklēšanu, šis vairāk ir atbalsta dienests.

– Ja mēs runājam nevis par īpašu servisu emocionālo vajadzību apmierināšanai, bet gan par asi jūtamu medicīniskā personāla trūkumu...

S. V.: – Viņu ir par maz. Veselības aprūpē vispār ir krīzes situācija ar ārstniecības personālu, tas nav tikai Bērnu slimnīcā. Un mēs nevaram solīt, ka nākamajā gadā viņu būs daudz vairāk. Tas arī ir sabiedrības attieksmes jautājums.

D. S.: – Tas ir algu, nevis sabiedrības attieksmes jautājums. Piedodiet, par divsimt latiem darbs nevar būt kvalitatīvs.

S. V.: – Valdība ir atbalstījusi cilvēku resursu attīstību veselības aprūpē. Ir paredzētas zemākās mēneša algas likmes, kas pašlaik ārstiem ir 574 lati. Aprūpes personām tie ir 344 lati un atbalsta personām – 230 lati. Valsts līmenī tie ļoti lieli miljoni.

– Vai ir apzināts, par cik vajadzētu palielināt medicīnisko personālu, un vai ir aprēķini, cik lielām vajadzētu būt algām, lai slimnīcās pietiktu gan māsiņu, gan māsu palīgu?

S. V.: – Veselības ministrija ar arodbiedrībām ir vienojusies par kompromisu, ka alga tiek salīdzināta ar koeficientu divi attiecībā pret tautsaimniecības vidējo samaksu. Mērķis ir izcīnīt divarpus.

Dz. M.: – Mums tomēr jāskatās uz jautājumu kontekstā. Kundze precīzi pateica – tā kā pie ģimenes ārsta ir jāgaida, pacientu ved pie mums. Un atliek tikai vienreiz presē parādīties šausmīgi nelaimīgam gadījumam ar sešpadsmit gadus vecu bērnu, kas nomiris no gripas, lai nākamajā dienā uzņemšanas nodaļa būtu spiesta simts pacientu vietā izturēt ap trīssimt. Tā ir trīsreiz lielāka pārslodze. Diemžēl pacientu skaits ir mainīgs. Un ir dažādas kultūras un atšķirīgi uzskati par medicīniskās palīdzības pieejamību. Mūsu sabiedrība uzskata, ka izsaukt ārstu uz mājām ir lētāk nekā izsaukt taksi. Un tieši bērnu veselības aprūpē tas ir izpeldējis laukā. Varbūt tas arī ir normāli, jo bērni, atvainojiet, dzimst bērniem. Es arī tagad taisos par vectētiņu. Bet pacientu plūsma nemitīgi pieaug, un sāk kļūt par grūtu. Acīmredzot te nevis jāmeklē vainīgais, bet jārunā par to, ko darīsim. Vai būsim spējīgi izpildīt visas vēlmes, tiesiski apmierināt pierādījumos balstītas vajadzības?

– Lai kaut vienu no vēlmēm varētu izpildīt, ir jāzina, ko jūs īsti gribat. Ja jūs pat nezināt, cik liels medicīniskais personāls vajadzīgs, lai bērniņš stundām ilgi palātā neraudātu viens, – būs šausmīgi grūti kaut ko atrisināt.

S. O.: – Nesaprotu, kāpēc netiek uz jautājumu atbildēts tieši?! Pasaulē ir pieejami saslimstības rādītāji pa vecuma grupām. Mums ir vesela valsts institūcija, kas savākusi perfektu statistiku. Ir zināma saslimstība, hospitalizācija, gultu skaits un vidējie Eiropas Savienības standarti, kuri Latvijai ir jāizpilda, lai varētu nodrošināt nepieciešamo veselības aprūpi. Aprēķināms pat tas, cik māsām jābūt.

Dz. M.: – Tāda standarta nav!

S. O.: – Bet vidēji katrā valstī mēs varam noskaidrot, cik daudz un kādā kvalifikācijā jābūt aprūpētājiem, lai nodrošinātu viena saslimuša bērna aprūpi. Ir labi, Mozga kungs, sacīt: «Entuziasms, cilvēcīgums...» Bet, ja ilgu laiku strādā vairāk nekā var, tā ir pašiznīcināšanās. Cilvēki sadeg. Domāju, ja Bērnu slimnīcā veiktu neatkarīgu auditu, mēs atklātu, ka pēc faktiskajiem rādītājiem tā nespēj nodrošināt nepieciešamo bērnu aprūpi. Un nākamais solis tad būtu bērnus vest ārstēt uz kādu citu Eiropas Savienības dalībvalsti. Saprotiet, nevar vest bērnu uz slimnīcu, ja zināms, ka nav nepieciešamā aprūpētāju skaita. Vecāki nemaz nedrīkt šādā bīstamā situācijā savu bērnu atstāt! Ja jūs sakāt: «Mums ir trīs sociālie darbinieki un nav neviena cita,» – tad kā slimnīcas vadītājs saskaņā ar likumu jūs nemaz nevarat bērnu bez vecākiem uzņemt slimnīcā, jo vecāku pienākums ir neatstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam bez pieaugušo klātbūtnes. Ja slimnīcai nav šādu iespēju, tai jāziņo tiesībsargājošām institūcijām, Bērnu tiesību aizsardzības centram, lai tad likumu izpildi nodrošina bāriņtiesa.

Dz. M.: – Man tas bija smags uzbrauciens. Vai drīkstu pajautāt, par ko ir runa, kas ir sociālais darbinieks? Tas ir auklis? Pilnīgi nē! Tas nav sociālais aprūpētājs.

S. O.: – Ja slimnīca uzņem bērnus bez vecākiem vai citiem aprūpētājiem un atstāj tos vienus pašus, pastāv reāls risks. Bērns ir apdraudēts, un slimnīcai par to jānes atbildība.

– Kādā lasītāju vēstulē aprakstīta situācija, kad četrgadīgs bērns ievietots palātā kopā ar pusaudžiem, neviens pieaugušais tur stundām nerādās, un bērni izklaidējas, karājoties ārā pa logu. Jūs labi saprotat, kas ar šo mazo bērnu varēja notikt…

Jevgēnija Livdāne: – Vai jums ir zināms šāds gadījums?

– Tas aprakstīts mammas vēstulē.

S. V.: – Mēs varam runāt par lietām, kas ir notikušas.

– Jūs gribat sagaidīt, kamēr šis četrgadīgais bērns izkritīs pa slimnīcas logu? Vai jūs aptverat, kas var notikt ar nepieskatītiem bērniem? J. L.: – Mums tas nav jāaptver, tas vispirms jāaptver sabiedrībai un vecākiem. Ir ļoti daudz bērnu, kuri nepieskatīšanās rezultātā nonāk mūsu slimnīcā. Un nevajag uzbrukt Bērnu slimnīcai, citās slimnīcās personāla trūkst vēl vairāk. Tad kur paliek Hipokrata zvērests palīdzēt? Tikai tāpēc, ka man nav aprūpētāja, es viņu vispār nelaižu pāri slimnīcas slieksnim?! Slimnīca ir veikusi pētījumu un noskaidrojusi: lai viss būtu ideāli, uz trīs bērniem ir vajadzīga viena māsa. Un uz deviņiem bērniem – viens ārsts. Bet atsevišķās nodaļās var būt vajadzīgs pat viens ārsts un viena māsa uz diviem bērniem.

Dz. M.: – Tagad, kad tas izteikts, mēs nonākam pie rītdienas – ko tajā darīs manas atlikušās māsas? Pakalpojuma pieejamība strauji kritīsies.

S. O.: – Tad par to arī atklāti jārunā, lai sabiedrība saprot, ar ko riskē. Ja tik tiešām redzēšu, ka mani bērni tiek apdraudēti, es varu izvēlēties citu slimnīcu kādā no Eiropas valstīm. Un Latvija nevarēs iebilst, jo tādas ir manas ES pilsoņa tiesības. Un par to valstij būs jāmaksā.

– Un tomēr – kas īsti nepieciešams, lai māsu būtu pietiekami?

Dz. M.: – Viņām jāvairojas daloties, cita ceļa mūsu valstī ar tās cilvēku resursu problēmām vienkārši nav.

– Bet, atgriežoties pie reālajām māsu vairošanās iespējām, – ko Veselības ministrija darījusi lietas labā un kādi ir nākotnes plāni?

S. V.: – Līdz ar jau minētajiem pasākumiem ir paaugstināta gultas dienas cena un pašai slimnīcai dotas tiesības piešķirt algas. Un es aicinātu presi mudināt cilvēkus mācīties šajā profesijā, nevis atbaidīt. Daudz kas atkarīgs no nodokļu maksātāju goda prāta: jo vairāk varēs iekasēs nodokļus, jo lielākas būs iespējas palielināt algas.

D. S.: – Tagad izrādīsies, ka pie visa vainīgs nodokļu maksātājs! S. O.: – Veselības ministrijai pēc likuma jāorganizē un jākoordinē bērnu veselības aprūpe. Tas tieši ir saistīts ar veselības aprūpes sniedzēju skaitu. Kādi tad ir ministrijas organizatoriskie pasākumi, kas nodrošinātu Bērnu slimnīcai vajadzīgo māsu skaitu?

Dz. M.: – Mēs nevaram divos gados saražot vajadzīgo māsu skaitu. Acīmredzot no kaut kā vajadzēs atteikties. Varbūt no pacientiem vecumā no piecpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem. Pieaugušo slimnīcu ir daudz, bet mēs – vieni. Ko mēs iegūsim? Vairāk telpas, iespēju mammām būt blakus saviem bērniem. Varbūt jādiskutē par to, ka mēs ļaujam vecākiem par valsts naudu atrasties slimnīcā? Un tagad es kliedzu pēc palīdzības – mēs nedrīkstam pazaudēt pēdējās medicīnas māsas! Viņas jūtas pazemotas, raksta manā mājaslapā, ka pret viņām notiek genocīds. Jā, cilvēki ir dažādi, taču visumā māsas ir ļoti labas un prasmīgas.

S. O.: – Es redzu Bērnu slimnīcas neizmantotos resursus. Par bērniem, kas nāk bez vecākiem, jārūpējas bāriņtiesām un pagastiem, nevis ārstniecības iestādei. Katram bērnunama bērnam ar likumu ir iecelts pārstāvis, kas saņem no valsts naudu. Viņam jāpilda savi pienākumi un jāpavada bērns visā ārstēšanas procesā. Un ikvienam medicīnas darbiniekam būtu jāizskaidro, kādi noteikumi jāievēro, ārstējot bērnus. Šā brīža taktika, ka vecākus nelaiž klāt bērnam, kad viņam tiek izdarītas kādas manipulācijas, ir sen novecojusi un saskaņā ar bērnu tiesību normām – pārkāpums. Starptautiski pieņemta prakse līdz pat narkozes ievadīšanai bērnam ļaut izmantot vecāku atbalstu. Izglītojošas programmas nepieciešamas arī vecākiem, – kas jāzina, atvedot bērnu uz slimnīcu.

Dz. M.: – Pilnīgi piekrītu. Mēs ļoti nopietni analizējām trīssimt vecāku parakstīto vēstuli. Ir lietas, ko var ātri novērst. Kompromiss ir jāatrod. Es arī esmu vecāks, un abi mani bērni ir ārstējušies šajā slimnīcā. Ir lietas, kas man nepatika un vēl tagad nepatīk. – Kādas ir svarīgākās lietas, uz kurām slima bērna vecākiem ir tiesības slimnīcā?

D. S.: – Kāpēc man jāmaksā, ja palieku ar četrgadīgu bērnu slimnīcā?

Dz. M.: – Tas paredzēts Ministru kabineta noteikumos.

Valija Paegle: – Vecākiem ir tiesības palikt slimnīcā ar bērniem līdz trīs gadu vecumam. Ja bērniņam ir medicīniskas indikācijas, komunikācijas traucējumi vai invaliditāte, mēs laižam klāt vecākus līdz pat astoņpadsmit gadu vecumam.

D. S.: – Bet bieži vien pasaka: «Mums gultas nav, jūs nevarat palikt!» Man personiski nebija vietas pie divgadīga bērna, un man piedāvāja dārgu komforta palātu par divpadsmit latiem.

V. L.: – Bet slimnīca nav no gumijas.

S. O.: – Šis trīs gadu vecuma cenzs ir pretrunā Bērnu tiesību likumam un Satversmei. Bērnam ir tiesības uz vecāku atbalstu jebkurā dzīves situācijā līdz pilngadībai. Savukārt vecākam ir pienākums atbalstīt savu bērnu, īpaši, ja viņš ir slims. Bērns arī septiņu gadu vecumā nav spējīgs patstāvīgi rūpēties par sevi.

S. V.: – Jūs piedāvājat, lai veselības aprūpe maksā par dzīvošanu un ēdināšanu vecākiem līdz bērna astoņpadsmit gadu vecumam?

S. O.: – Ja tie, kas izstrādāja šos noteikumus, izprastu bērnu tiesības, tad saprastu, ka vecākiem nav jānodrošina ēdināšana, bet gan iespēja palikt pie bērna. Katra valsts rīkojas pēc rocības un var prasīt samaksu no vecākiem arī par gultu, ja viņi nav maznodrošināti. Bet jāsaprot, ka bērna primārā vajadzība ir mamma. Psiholoģijā ir pētījumi, kādas šausmīgas sekas uz visu dzīvi var palikt bērnam, kas viens atstāts slimnīcā.

V. P.: – Es aizstāvēju maģistra darbu par tēmu «Māsu, pacientu un vecāku sadarbība». Un kā jūs domājat, kas tur parādījās? Nevis saskarsmes problēmas, bet cilvēku prasības pēc komforta, remontētām telpām. Jūs domājat, ka es negribētu strādāt sakārtotās telpās? Neiroķirurģiskajā palātā ir četras gultiņas, un tur atrasties vēlas četras mammas. Divas guļ uz saliekamās gultiņas, divas – ieritinās blakus. Bet es tur nevaru ieiet un apskatīt, kā jūtas mans pacients, jo mammas ir nobloķējušas eju. Vairāk nekā četrdesmit gadu strādāju šajā slimnīcā un esmu tās patriote. Man, goda vārds, sāp sirds! Bērnu slimnīcā trūkst apmēram simt piecdesmit māsu… Es vadīju prakses piecdesmit topošām māsām, bet neviena no viņām slimnīcā nepalika. Izrādījās – tāpēc, ka grūti strādāt ar pacientu un vecākiem. Kas uz šī fona nekaiš Stradiņos?

D. S.: – Vai tiešām māsas nepieminēja algu jautājumu?

Dz. M.: – Runāsim atklāti! Pieaugušo slimnīcā – cik latu dod par šībera iznešanu?

V. P.: – Kad man tur gulēja tēvs, tie bija divi lati. Bet tas nav attaisnojums. Mēs daudz strādājam pie saskarsmes, bet nav jau vairs spēka, tādēļ arī māsas aiziet. Nevis naudas dēļ mēs nākam strādāt, mēs mīlam bērnus. Man sen piedāvā strādāt par pasniedzēju, bet es neeju. Un māsas ir izsīkušas ne tikai darba dēļ, bet arī publicēto rakstu dēļ. Tos ir drausmīgi lasīt!

– Ko jūs kā medmāsa gribētu pateikt vecākiem?

V. P.: – Esiet saprotošāki! Tas ir pats galvenais. Man ļoti daudz nāk bērniņi ar iedzimtām kaitēm, un domājat, ka nezvanu sociālajiem dienestiem? Viņi pat pamperus neatnes! Un mēs ļoti auklējam bērnunama bērniņus, bet viņi raud, jo ir svešā vidē. Kad meklē atbalstu pie aizbildņiem, viņi acumirklī pazūd. Māsu asociācija iesniegusi priekšlikumu atcelt normu, kas neliek atstrādāt valsts iztērētos līdzekļus izglītībā, ja māsa pēc beigšanas izvēlas strādāt citur. Kad es beidzu studijas, man bija trīs gadi jānostrādā bērnu nodaļā. Tagad studentam ir tiesības izvēlēties, un meitenes izvēlas kosmetoloģiju.

– Un ko teiks Veselības ministrija? Kā iecerēts reaģēt uz veselības ministram adresēto vēstuli?

S. V.: – Es neesmu gatava atbildēt. Ministrija ir prasījusi viedokli vienpadsmit institūcijām, tos apkopos. Bērnu aprūpe ir Veselības ministrijas prioritāte, kurai novirza lielus līdzekļus. Jāsakārto slimnīcu vide, jo lielākās sūdzības ir par komfortu, nevis veselības aprūpes kvalitāti. Cilvēki slimnīcas iztēlojas kā viesnīcas ar paralēlu veselības aprūpi. – Bet vai jums tas jāatbalsta, ja jūs zināt, ka patiesās vērtības ir citas? Ja svarīgāk par skaistām flīzēm ir tas, lai pie bērna pieiet māsiņa?

S. V.: – Infrastruktūras sakārtošana ir viens no pamatiem kvalitatīvas aprūpes sniegšanai. Sagruvušā ēkā neko nevar iesākt.

Dz. M.: – Vienīgais, ko esmu vēlējies visus darba gadus, ir bērnam draudzīga slimnīca. Pēc būtības mēs ar vecākiem neesam saķīvējušies, jo stāvam vienās pozīcijās.

D. S.: – Agresivitāte nerodas, ienākot slimnīcā, bet gan saskaroties ar nebūšanām. Slimnīcā vecāki saprot, ka bērnam jāārstējas un uz sitiena neko neizmainīsi. Negribētu piekrist tam, ka vecāki ir šausmīgi monstri. Gribētos no personāla puses laipnāku attieksmi. Un izmeklēšana varētu notikt pēc iespējas kompaktāk, nevis vienā dienā urīna analīzes, otrā – asins, trešā – sonogrāfija.

Dz. M.: – Vecāki prasa, lai no māsiņas starotu labsirdība. Bet vecāks drīkst būt nīgrs, jo viņam ir nodarīts kaitējums – bērns saslimis! Un tagad viņš vēlas, lai viena māsiņa tur, otra – dur, trešā – žēlo. Lai māsiņas starotu, mums vajadzētu teikt, ka mēs ar viņām lepojamies, ka tas ir prestižs darbs. Gribētu vecākus lūgt pēc izpratnes. Lai māsiņas būtu apmierinātas, ar naudu vien par maz, tas ir daudz augstāks izaicinājums.

S. O.: – Bērnu slimnīca var un tai ir jāizdara vairākas svarīgas lietas. Pirmkārt, jāļauj vecāku atbalsts, veicot ārstnieciskas manipulācijas līdz pat narkozes ievadīšanai; nedrīkst paķert bērnu un vest prom. «Mums ir vienkāršāk bez vecākiem…» Otrkārt, slimnīcai jāsaprot, kāda ir tās kompetence, un, ja aizbildņi nepilda savus pienākumus, par to jāziņo. Treškārt, slimnīcai vajadzīgas personas, kas palīdzētu vecākiem iesniegt sūdzības, jo tas ātrāk palīdzētu risināt konfliktus. Savukārt vecākiem būtu pienākums saprast, ko darīt, ja bērns ir saslimis, proti, jāņem slimības lapa. Bet vismazāk izkustināmā lieta ir valsts atbildība par bērniem. Gribu redzēt, cik valsts investēs veselības aprūpes profesionāļos. Bez reālas medmāsas un ārsta nav iespējama laba aprūpe pat vislabākajās telpās. Vecākus vajadzētu nevis atbaidīt, bet piesaistīt slimnīcai, atļaujot viņiem būt klāt saviem bērniem.

Vienkārši tas nebija. Diskusijas sākumā jutāmies kā frontes apšaudes joslā, un tikai uz beigām Bērnu slimnīcas un ministrijas pārstāvju sejas sāka atmaigt un atbildes uz jautājumiem kļuva konstruktīvākas. Protams, žurnāls vienā diskusijā nevar atrisināt gadiem milzušas problēmas, ar kurām netiek galā ministri, ministrijas un milzīga slimnīca. Tomēr kaut ko mēs varam. Mēs varam ieskatīties acīs ļaudīm, kas par to atbildīgi. Mēs varam mēģināt saprast, vai šie cilvēki šīs nebūšanas saskata un grib atrisināt. Un, pats galvenais, varam parādīt, ka patiesībā jau mēs visi – gan mazo pacientu vecāki, gan māsiņas un ārsti – esam vienā pusē.