Vai neredzīgo ļaužu pansionāts ir pāraudzināšanas iestāde? Tā gribas vaicāt, uzklausot kādu satrauktu pansionāta iemītnieci. Tatjana centrā dzīvo astoto gadu. No 70 latu lielās pensijas viņai tikai 10 latu mēnesī paliek pašai – higiēnas precēm, bet pārējo, kā paredz Ministru kabineta noteikumi, jāatdod pansionātam. Jaunā sieviete nesūkstas par sadzīvi, vien patlaban ir uztraukusies par it kā elektrības taupīšanas nolūkos ieviesto kārtību.
Tatjana, „Te atņem elektriskos „čaiņikus”, bet man tā ir dāvana 25 gadu jubilejā, pie manis nāk draudzenes, dzeram kafiju.” Report.: Pansionāta direktors skaidro, ka rīkojumu atņemt cilvēkiem tējkannas nav devis, tā bijusi saimniecības pārziņa iniciatīva. Iespējams gan, ka tās atdos tikai tāpēc, ka iejaucāmies mēs.
Andris Cīrulis, RISAR direktors: „Vārds „noņemts” nav vietā, tas ir viņu īpašums, mēs personīgo mantu neņemam, tiks atdots atpakaļ.”
Report.: Sieviete sarunā atzinās, ka ik pa brīdim tiekot pārbaudīti iemītnieku ledusskapji, no kuriem izņem pārtiku. Iestādes direktors to apstiprināja.
Andris Cīrulis, „Pārbaudām pārtiku, vai atbilst termiņiem, pārbaudām zāles, lai neuzkrājas pie neredzīgajiem cilvēkiem.”
Report.: Bet pamatiemesls mūsu vizītei bija cits, proti, stāsts par to, ka kāds puisis vispirms atļāvies nopirkt mobilo telefonu un mūzikas pastiprinātāju, pēcāk nav sanākuši tie 85% procenti pansionātam dodamās naudas daļas, tāpēc direktors mantas atņēmis.
Andris Cīrulis: „Bet ko darīt, varbūt pēc dienas būs pārdevis, tad kur naudu, tā ir iestādes nauda, tā nav viņa.”
Tatjana, „Viņš nekur nepazudīs, ja atstāj preci uz rokas, vienalga, pensija kad nāk, tos 15% taču var paņemt. Es saprotu, kāpēc iztērēja, te ļoti maz saņemam, jauniešiem daudz gribas.”
Report.: Sociālās palīdzības fonda direktors Ralfs Zeibots, kura kontrolē ir minētais pansionāts, direktora rīcību pret neredzīgo puisi gan nodēvāja par nekorektu.
