Kamēr friziere Sarmīte veidoja klientei matus, sieviete viņai sāka stāstīt par maizi no Vatikāna, kuru mājās uzcepot, ģimenei garantēta laime un saticība.
Sarmīte, friziere: "Viņa ir atvesta no Vatikāna un nes ģimenei laimi un svētību. Svētā maize tiek cepta vienreiz mūžā, tā piepilda ģimenes vēlēšanos un iesvēta māju. Tā ir mājas svētā maizīte, un to ārpus sienām nevar dot.”
Lai izceptu maizi no svētās mīklas, jāgatavojas deviņas dienas. Sarmīte: „Tur ir vesela instrukcija, kā ar to rīkoties. Maizītei nepatīk metāls, tā obligāti jāmaisa ar koka karoti, mīklai jābūt istabas temperatūrā, apsegtai ar dvieli.
Pirmās divas dienas mīklai tikai jārūgst, trešajā un ceturtajā dienā mīkla jāapmaisa ar koka karoti. Sarmīte: "Piektajā dienā atkal jābaro maizīte, un tad ir jāpievieno viena glāze cukura, viena glāze miltu, viena glāze piena; sestā dienā atkal jābaro maizīte – viena glāze cukura, viena glāze piena, divas glāzes miltu. Septītā diena – tikai apmaisām.”
Astotajā dienā pievieno glāzi cukura, glāzi piena un 2 glāzes miltu, un pēdējā dienā mīklu sadala četrās daļās – vienu patur sev, pārējās trīs atdod labiem cilvēkiem. Sarmīte: „Varam viņu cept un nodot tālāk trim labiem cilvēkiem. Savai daļiņai pievieno olas, miltus, eļļu, cepamo pulveri, var pievienot arī rozīnes, žāvētus augļus, riekstus. Tas viss ir pēc vēlēšanās. Un tad pēc 40 minūtēm redzēsim, kas tur ir sanācis.”
Un patiešām - jau pēc nepilnas stundas māju pārņem patīkama smarža, maizīte gatava.
Vai patiešām svētā maizīte atceļojusi no paša Vatikāna?
Jānis Pujats, Romas katoļu baznīcas kardināls: „Es taisni brīnos, manuprāt, tad jau pirmām kārtām par šīm lietām vajadzētu dzirdēt baznīcām, nevis kā baumas no kaut kurienes. Drīzāk es uzskatu, ka tie ir kaut kādi spekulanti, jo ar kaut ko ir jānodarbojas, nauda jāpelna un kaut kam jātaisa reklāma. Vārds jau ir, jā, jo kurš tad nepaņems "Vatikāna" maizi."
Ko tad darīt, ja cilvēkam piedāvā „svēto maizi”? Jānis Pujats: „Tā ir kaut kāda tīra māņticība, un ar to vārdu piesedzas, lai māņticīgais bizness ietu. Es cilvēkiem ieteiktu no šīm lietām turēties tālāk - ja kāds taisa mīklu, lai pats arī apēd. Lai neizplata un nevalkā cienījamas iestādes vārdu.”
Ticēt vai neticēt tam, ka maizīte vesta no paša Vatikāna, ir katra paša ziņā. Skaidrs ir tikai viens - maizes cepšana ģimenes lokā patiešām saliedē un stiprina ģimeni.
