Kārlis, ikru vietā nopircis galdnieka līmi: "Izņēmu no somas un skatos, ka man nav vis ikri, bet šķidrums kaut kāds. Tāds pabiezs. Atklāti runājot - puņķiem līdzīgs kaut kas. Ikrus taču šitā nevar saspiest. Es to neēdu, jo tas kaut kas recekļveidīgs. Nu ko tad es viņu ēdīšu?"

Nopētījis SIA ”Sudrablīnis” ražoto ikru bundžu, Kārlis oranžīgās bumbiņas, kas nu jau bija pārvērtušās par recekļa masu, parādīja draugam - īstam ikru ekspertam.

Kārlis: "Viņš saka, ka tie jau nav ikri, tie ir galdnieka līme, dekstrīns vai dikstrīns. Viņš saka, ka ar to padomijas laikā līmēja mēbeles. Viņš ir taisīts no kauliem, šitas vienīgi ir nokrāsots."

Ne pa jokam nobijies, Kārlis glāba, kas vēl glābjams. Lai zudībā neaiziet iztērētais lats par 100 gramiem viltoto ikru, viņš izdomāja lietderīgu izmantojumu - ar ikru masu pie sienas pielīmēja kalendāru.

Kārlis: "Skatos - viņš turas, tik tiešām pielīmēts ir. Kad gribēju noplēst, jā, tapetes plēšas nost, bet bilde neplēšas no tapetes nost. Pielipis kolosāli bija."

Kārlis prātoja - ja jau reiz kalendārs tik labi pielipa, tikpat labi var aizlipt arī ikru cienītāja vēders. Lai rastu atbildi uz šo delikāto jautājumu, "Tautas balss" devās pie medicīnas profesora Anatolija Danilāna.

Anatolijs Danilāns, Dr. habil. med., profesors: "Neko īpaši pievilcīgu es te nesaskatu. Vai, lietojot šos ikrus, var aizlipt un aizdarīties ciet - tā gan nenotiks."

Noskaidrojām, ka, lietojot šo produktu, aizlipt nekas nevar, veselībai tie kaitīgi neesot. Taču arī ēst tos neesot nekādas jēgas.

Anatolijs Danilāns: "Sarežģījumus gan tie neizraisīs. Bīstamību es saskatu citur - ka izvilks latus no maciņa. Ļaunuma nebūs, bet labuma arī ne."

Ja jau reiz manta tik laba, ka der gan pārtikā, gan mājsaimniecībā, „Tautas balss” nolēma noskaidrot kas lācītim vēderā. Lai uzzinātu, kā ražotājs tiek pie tik superlipīgiem ikriem, aizbraucām uz norādīto ražotnes adresi. Par ieraudzīto esam šokā.

Reportiere: "Uz burciņas norādīts telefona numurs, mēģinām sazvanīt, bet neviens mums neatbild. Tādēļ atbraucām uz norādīto adresi Mildas ielā 6. Ražotni šeit neatrodam."

Reportiere: "Kur tad zivju fabrika palikusi?"

Vietējais iedzīvotājs: "Šeit neko neražo."

Reportiere: "Šeit ir rakstīts Mildas 6."

Vietējais iedzīvotājs: "Būvēja, bet neuzbūvēja."

Aptaujājot kaimiņus, pavediens palēnām sāk atšķetināties. Ikru ražotājus esot jāmeklē pavisam citā vietā. Kad ražotne atrasta, reportiere vaicā, vai šeit tiek ražoti ikri, uz ko uzņēmuma darbiniece atbild apstiprinoši, tomēr lūgumu aplūkot ražošanas procesu noraida.

Reportiere: "Vai mēs varam apskatīties, vai ražo šos ikrus?"

Darbiniece: "Nē."

Reportiere: "Kādēļ ne?"

Darbiniece: "Tāpēc, ka tas ir firmas noslēpums."

Reportiere: "Nu labi, tad es vismaz viena bez kameras ieeju apskatīties, vai reāli šāda ražotne ir?"

Darbiniece: "Nē. Nē."

Kāpēc SIA ”Sudrablīnis” neļāva kaut ar vienu acs kaktiņu palūkoties, no kā gatavo želejveida bumbiņas, nav zināms, taču skaidrs ir viens – ar īstiem ikriem kalendāru pie sienas nepielīmēsi.