Turpinot rakstu sēriju par maksātnespēju, portāls TVNET sadarbībā ar Latvijas Kredītņēmu apvienību piedāvā nākamo materiālu, kurā reāls kredītņēmējs stāsta, kā risina šo situāciju. Pieredzē dalās Ivo Krontāls.
Bankrots nav dzīves gals! (98)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
2006. gadā paņēmu 55 000 latu kredītu trīs istabu dzīvoklim Jelgavā. Ģimenē pieteicās otrais bērniņš, un mēs sākām domāt par to, kā būtu, ja mums būtu lielāks īpašums, turklāt mana mamma ieteicās, ka varētu nākt uz mūsu trīs istabu dzīvokli un maksāt to kredītu.
Mēs savukārt atradām jaunbūvi un paņēmām vēl vienu kredītu, lai to iegādātos. Teikšu godīgi, kredītu dabūt bija vienkārši, faktiski varētu teikt, ka „DnB banka” pati „svieda” naudu pakaļ. 2008. gadā mamma palika bez darba un vairs nevarēja maksāt, tāpēc pārcēlās uz lauku mājām.
Es paliku ar 2 īpašumiem uz kakla un 1100,00 eiro ikmēneša maksājumiem.
Sākumā es maksāju, cik varēju. 2009. gadā gāju uz pārrunām un mana kredītu menedžera nostāja bija īsa – manās grūtībās ir 2 varianti: vai nu nodzēst kredītu pilnībā, vai piesaistīt papildu galvotāju.
Es atteicos, jo, pirmkārt, man nebija tādas naudas, otrkārt, es taču nebiju tik traks, lai vēl kādu iesaistītu savās problēmās. Tad manu lietu nodeva bankas „rehabilitācijas” nodaļai. Tur es mēģināju vienoties, ka maksāšu 300,00 latus mēnesī, turklāt noslēgšu arī vienošanās līgumu, lai vēl gadu es šajā īpašumā varētu dzīvot.
Banka man teica, ka var noslēgt līgumu uz pusgadu, jo abi mani īpašumi jau ir nodoti tiesai un pēc pusgada man būs jāsāk maksāt atkal 1100,00 eiro mēnesī. Tobrīd manas kopējās kredītsaistības līdz ar soda procentiem sastādīja apmēram 200 000 latu un alga no 1000,00 – 2000,00 latiem pēc nodokļu nomaksas (2006. – 2008. gadā) bija sarukusi līdz 500,00 latiem (2008. – 2009. gadā).
Bankrots nav dzīves gals!
Es aizgāju uz konsultāciju Latvijas Kredītņēmēju apvienībā un pēc tam uz Maksātnespējas konsultāciju centru un sapratu, ka bankrots nav dzīves gals. Teikšu godīgi, es ilgi domāju un pēkšņi vienā rītā pamodos ar pilnīgi skaidru pārliecību – iziešu maksātnespējas procesu, lai atbrīvotos no parāda.
Analizē plusus un mīnusus
Manuprāt, bankrota procesam ir vairāki „plusi”:
- Manā pastkastītē tagad pienāk tikai labās vēstules un man vairs nezvana kreditori, jo īpaši no „GE Money”, kas zvanīja sestdienu un svētdienu rītos;
- Man ir iespēja atbrīvoties no 2 lieliem parādiem. Reāli skatoties uz situāciju, es ļoti „iegrābos” ar jaunbūvi, kur bija daudzi defekti, bet šādi es „tiku vaļā” no dārgiem īpašumiem;
- Es atguvu sirdsmieru. Šo situāciju es uztveru nevis kā bankrotu, bet kā atbrīvošanos no kredītsaistībām.
Es nesaprotu tos, kas nomet atslēgas uz bankas darbinieka galda un aiziet lepni paceltu galvu.
Es savas saistības esmu sakārtojis. Pēc pieciem gadiem es varēšu sākt no sākuma. Turklāt būs nolīdzinātas ne tikai materiālās saistības, bet arī iekšēji man būs sajūta, ka neesmu parādā.
Ģimenei un bērniem arī ir lielāks ieguvums, ka tētis ir smaidīgs, nevis norūpējies, kur dabūt līdzekļus, lai samaksātu kārtējo rēķinu kreditoriem. Un mani bērni man ir svarīgi, viņi ir mana bagātība un pamatvērtība, nevis īpašumi.
Runājot par „mīnusiem”, manuprāt, pagaidām vienīgais „mīnuss” ir tas, ka, mēģinot vienoties ar banku un cīnoties, lai pēc iespējas ilgāk maksātu kredītu, es zaudēju naudu, varētu pat teikt, izmetu to vējā. Pareizāk būtu bijis sākt procesu ātrāk – kad bija jau skaidrs, cik dziļā krīzē mēs esam.
Raksta resursos varat iepazīties ar citiem maksātnespējas plusiem un mīnusiem.