Ja «kaut kas» nepazīstams, negaidot sāk krist no debesīm uz galvas, tad dūša daudziem saskrien papēžos. Jumti nepalīdz. Nedz skārda, nedz arī politiskie.
Plīša lācīšu desants un kultūru mirāžas (94)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Baltkrieviem šādu «lietu» nācās piedzīvot pirms mēneša - kad varonīgo plīša spēļu lācīšu desants metās ārā no mazās vienmotora lidmašīnas, lai izkarotu vārda brīvību Baltkrievijai.
Ikviens no mums šodien tīmeklī var aplūkot filmiņu, kurā redzama drosmīgo plīša lācīšu lēkšana ārā no lidmašīnas, un tāpēc varam sekot mīlīgo desantnieku izraisīto notikumu attīstībai uz zemes - medijos un diplomātijā.
Kā tika organizēts lācīšu desants
Tātad, vispirms baltkrievu varas iestādes noliedza notikušo. Pēc tam Lukašenko gvarde metās sodīt visus, «kas nebija modri» un «ļāva» lācēniem nolēkt ar mazajiem izpletņiem Minskas centrā. Pa pirkstiem jau dabūjuši (apcietināti) divi baltkrievu žurnālisti, kas bija atļāvušies lācēnus nofotografēt. Viņus aizturēja un no viņiem vara iekasēja soda naudu 400 USD «par nelikumīga protesta akcijas realizēšanu». Vēl divi (Antons Šurjapins un Sergejs Bašarimovs) apcietināti par to, ka it kā esot sadarbojušies ar akcijas autoru Malmes reklāmas biroju «Studio Total». Finālā no valsts tika izraidīts Zviedrijas vēstnieks. Zviedri atbildēja ar to pašu, un mazo lācīšu lēciens bija jau pārvērties kara kurināšanas akcijā.
Diskusijas diplomātija gaiteņos sita augstu vilni, iesaistoties Eiropas Savienībai.
Kā reaģēja zviedri, kuru valdību Lukašenko tagad apsūdz sabotāžā pret Baltkrieviju?
Andersonu, svensonu, jakobsonu un karlsonu reakcija uz notikušo raksturojama kā aizdomīgums un plecu paraustīšana. Protams, ka spēļlācīšu desants nav Stokholmā sēdošās valdības, ārlietu ministra Karla Bilta vai zviedru drošībnieku sarīkota terorisma akcija pret Baltkrieviju. To saprot katrs, kurš zina kas ir publiskās attiecības, «partizānu mārketings» un pazīst arī šo metožu aktīvo izmantotāju PR aģentūra «Studio total».
«Ilgi gatavojāmies šai akcijai. Apmēram gadu. Mūsu rīcības iemesls ir vēlēšanās paust simpātijas pret Baltkrievijas tautu, pret cilvēkiem, kas savu uzskatu dēļ ir ieslodzīti baltkrievu cietumos,» medijiem atklāj privātās publisko attiecību kompānijas pārstāvis. Lācīši esot simbolizējuši labsirdīgu humoru. Izsmiekls esot visbriesmīgākais ierocis pret diktatoriem, un tieši tāpēc tika prognozēts, ka Lukašenko cīņa ar ļaunākajiem ienaidniekiem - spēļu lācīšiem zaudēs un «soda bataljonu» ārdīšanās Minskā izskatīsies komiska.
Tā arī notika. Lukašenko savos kareivīgajos uzbraucienos plīša lācēniem nelieto jēdzienu «lāči», bet gan «plīša akcija». Lai nebūtu smieklīgs. Viņš (tātad) pašlaik cīnās pret «plīša» uzbrucējiem.
«Studio total» šo reklāmas akciju esot gatavojusi veselu gadu. Plānā iekļāvušies vairāki līdzstrādnieki, kas mācījušies lidot ar Cesnām un tāpēc arī ieguvuši lidotāju apliecību (sertifikātu). Paralēli akciju palīdzējuši sagatavot arī baltkrievi Minskā (daļa no viņiem tagad ir arestēti).
Protams, šāds pasākums varēja arī izgāzties. Mazo zviedru lidmašīnu baltkrievi varēja notriekt, un abi lidotāji varēja iet bojā kopā ar spēļu lācīšu vezumu.
«Mēs centāmies maksimāli novērst šo risku. Taču, ja ņemam vērā, ka jauni cilvēki - žurnālisti un opozicionāri Baltkrievijā katru dienu pakļauj savu dzīvību riskam, konfliktējot ar Lukašenko režīmu, tad ir skaidrs, ka mūsu risks nav lielāks par viņu risku,» konstatē «Studio total» pārstāvis zviedru medijiem.
Tagad, kad akcija ir galā, var izsekot kā īsti viss notika.
Mazajai zviedru vienmotora lidmašīnai agri no rīta lietuvieši deva atļauju pacelties no Lietuvas lidostas Pociūnai, netālu no Kauņas. Lietuviešiem lidotājs esot ziņojis, ka lidos uz Gotlandi, bet gaisā uzņēmis kursu uz Minsku. Lidojuši 100 m augstumā virs zemes, uzmanoties no baznīcu torņiem. Šādi izdevies sasniegt Minskas centru, neviena nepamanītiem. Gandrīz vai atkārtojot leģendāro vācieša Matiasa Rusta taktiku, lidojot uz Sarkano laukumu Maskavā 1987. gadā. Uz ielas viņi esot redzējuši cilvēkus, policistus. Pēc tam izdevies izmest mazos lācīšus. Apmēram 800. Akciju apgrūtinājis zibens un spēcīgas vēja brāzmas. Tāpēc nācies lidot ātrāk nekā parasti. Pēc trim stundām lidmašīna jau nosēdusies mājās - Visbijas lidostā.
Vai akcijai bija kāda jēga? Bez starptautisko attiecību turbulences?
Idejas autori uzskata, ka bija un ir jēga. Projekts «Runā patiesību», kas kopš gada sākuma tiek realizēts Minskā, sadarbībā ar baltkrievu jauniešu opozīcijas līderiem, tagad ejot plašumā, un plīša lācīšu izmantojums esot simbolisks. Tas pierādīšot, ka izteikšanās brīvība ir tik svarīga, ka cilvēki tās dēļ ir gatavi riskēt ar savu dzīvību.
7 stundu riskants lidojums, 800 lācīši pār Baltkrieviju un cerība, ka baltkrievi sapratīs, «par ko ir stāsts».
Konkrētais piemērs izraisa dažādas pārdomas. Var analizēt «Studio total» pieeju publiskajām attiecībām un reklāmai un viņu rīkoto kampaņu ētiku. Piemēram, 2005. gadā viņi piedāvāja sabiedrībai jaunu partiju ar nosaukumu Kultūras partija, izvirzot priekšplānā interesantas personības kas savaldzināja zviedru vēlētājus, bet vēlāk izrādījās, kā jaunā partija faktiski ir lielisku aktieru uzvedums. Tātad nevis reāla partija, bet perfekta aģitācijas akcija ar mērķi pievērst uzmanību valsts kultūras politikas neatrisinātajām problēmām. 2009. gadā «Studio Total» piedāvāja bijušajai politiķei Gudrunai Šīmanei publiski sadedzināt «dzīvu naudu» 100 000 zviedru kronas (ap 7,5 tūkstošus latu), kas publiski tika izdarīts. Nauda dega uz skatuves ar liesmu, pievēršot uzmanību vīriešu un sieviešu darba algu atšķirībām valstī. Šogad janvārī viņi ar lielu troksni medijos «atklāja» «pasaulē pirmo seksa skolu» Austrijā, kurai mediju un sabiedrības lielākā daļa patiesi noticēja. Šo savādo akciju sarakstu mēs vara turpināt, taču mani notikušajā interesē pavisam cits virziens.
Kā jutās baltkrievi, kad viņiem uz galvas sāka krist mazi lācīši ar izpletņiem?
Visticamāk, ka Ķīnā ražoti, zviedru iesaiņojumā un noformējumā, taču jautājums ir plašāks par plīša izcelsmi vai PR aģentūras bravūrību.
Lācīšu desants Latvijā
Līdz šim daudz runāts par kultūras un ideoloģiju eksporta nozīmi cīņās pret diktatūrām un totalitāriem režīmiem. Ar diktatūrām shēma ir skaidra. Dānija savulaik Gorbačova perestroikas laikā pirmā atvēra okupētajā Latvijā «Kultūras institūtu», kuru tolaik vairāk atbalstījām kā «lidmašīnu, no kuras izlido brīvo lācīšu desants», nevis kā dāņu mākslas, literatūras vai kultūras ruporu. Kopenhāgenā to saprata, un paldies viņiem par šo periodu.
Toreiz tas palīdzēja.
Tagad Latvija ir brīva valsts, taču tās teritorijā joprojām darbojas vadošo pasaules lielvalstu kultūras atašeji, kultūras institūti, fondi, raida to pašu lielo valstu radio, TV kanāli.
Formāli tās veicina savas kultūras atpazīstamību, kas PSRS diktatūras gados bija cenzēto tēmu sarakstā. Tāpēc neskaitāmi angļu, franču, vācu, ķīniešu, skandināvu vai krievu valodu pratēji varēja un var turpināt saņemt iespējās papildināt zināšanas šajās svešvalodās, uzturēties lielajās kultūrvalstīs un popularizēt savus radošos atklājumus šeit Latvijā.
Rezultātā mūsu grāmatveikali vai lūst no tulkotiem literāriem darbiem, kuru tulkošanu un izdošanu finansējuši ārvalstu kultūras institūti un fondi. Oriģinālā latviešu literatūra nereti tiek noenkurota aiz kulisēm.
Mūsu koncertzālēs, izstāžu un kino zālēs viesojās šo pašu fondu menedžēti mākslinieki, režisori, kori un orķestri.
Mūs slīcina lielvalstu kultūras paisumā.
Noklausoties no jauna The Clasch piedziedājumu «I’m so bored with the USA» (1977) tagad 25 gadus vēlāk arī pie mums Latvijā nācās secināt, ka taisnība vien ir. Katru dienu televīzija un kino baro ar jeņķu filmām un mūziku. Protams, nav jēgas traktēt šo procesu kā Vašingtonas vai Kalifornijas «slepenu sazvērestību» pret ārpasauli ar mērķi diktēt pāri palikušajai pasaulei savējo popkultūru. Šķiet, ka viss ir daudz vienkāršāk - esam pārbaroti ar amerikāņu kultūru pārāk lielās un treknās devās. «Lācīši» mūs bombardē kā krusa, bet viņā pusē dīķim par mūsu kultūru nojausma «viņiem» ir vairāk nekā niecīga. Atgriezeniskās saites te nav.
The Clasch leģendārajam refrēnam varam tagad pievienot jau nākamo frāzi - «I’m so bored with the UK too» jo arī anglosakšu popkultūrā jūtamies iegrimuši kā mārkā. Esam kolektīvi smējušies par britu melno humoru, izlaiduši caur sevi Holivudas un BBC filmu kilometrus un lēkājuši līdzi britu popam un jeņķu rokam. Pat lēdijas «Betas» aizvadītā godināšana Londonā (tronī jau 60 gadus!), translēta pa visām iespējamām televīzijas stacijām pasaulē, mūs vairs nespēj saviļņot, tāpat nez kāpēc arī «lācīšu desants», kas nesen izpaudās Latvijā translētajās Viljama kāzās ar glīto Keitu, kas mūs neuzrunāja. Mūsu Latvijas televīziju aktīvā pieslēgšanās Hilarijas Klintones zibensvizītei Latvijā vai kāda cita lielvalsts kultūras vai politikas dižgara uzniršanai pie mūsu apvāršņa pastiprina «lācīšu kultūrdesanta» efektus.
«Mēs esam mazi un nekādi», bet lielās nācijās, tur viss ir Yes un OK! Aizmiegtām acīm jāseko pakaļ un jājūsmo.
Skandināvu tulkoto grāmatu kilometri mūsu grāmatveikalu plauktos liecina, ka zviedru, dāņu, norvēģu vai somu kultūras eksporta investīcijas ir bijušas pienākumu augstumos, jo mēs par skandināvu literatūru zinām gandrīz visu, bet viņi par mūsējo ... nezina joprojām gandrīz neko. Atgriezeniskā komunikācija = 0.
Visbeidzot to pašu var teikt par krievu masu kultūru, kuru mums Latvijā uzbāzīgi piegādā televizors, radio, Dzintaru skatuve un piebrieduši Rīgas afišu stabi ar karnevāliski izkrāsotiem Krievijas izklaidētājiem. «Nadojela Rosija». Fakts bez bumeranga efekta.
Vai sekosim sliktajai anekdotei, kas optimistiem iesaka pāriet 100% uz angliski runājošajiem avotiem un tālredzīgajiem pesimistiem jau šodien sākt mācīties ķīniešu valodu, jo viņu taču ir uz šīs zemeslodes visvairāk?
Dzīvojot Rīgā un ik dienas sajūtot Krievijas masīvo propagandas elpu, var neizturēt. Tāpēc gribas protestēt pret to, izvēloties «Go West».
Ejam prom? Kravājam Samsonite ultravieglos koferus (kas der Ryanair) un bēgam?
Taču, pirms dodamies ceļā, ir vērts paanalizēt, kāpēc mūsu kultūras ēdienkartē ir tikai lielo, dominējošo nāciju «ēdienkartes piedāvājums» un kādā ceļā tas vienmēr atrod mūsu intelektuālo maltīti.
Lielo, industrializēto valstu (Francijas, ASV, Lielbritānijas, Ķīnas u.c.) eksporta buldozera sastāvā ietilpst ne tikai savas industrijas eksporta, bet arī kultūrpropagandas sadaļa, kura ar vēstniecību kultūras atašeju starpniecību un īpaši ar šim nolūkam izveidoto kultūras institūtu starpniecību realizē savas valsts kultūras tēla eksportu ārzemniekiem. Uzmanības novēršanai to sauc arī par globalizāciju.
Vai mazo valstu kultūra ir mazāk vērtīga?
Ja salīdzinoši lielo kaimiņvalstu virzienā šis kultūras eksporta triecienvilnis nav īpaši pamanāms (jo lielajās valstīs pašās ir intensīvs iekšējās kultūrdzīves areāls), tad mazās valstīs, tādās kā Latvija, lielvalstu kultūras institūtu, fondu un dāsnu mecenātu kultūras misionārisms funkcionē kā strūklaka Sahāras vidū.
Gandrīz visi vēlas padzerties, nopelnīt, pakalpot un pieslieties.
Rezultātā izveidojas mirāža. Ilūzija par to, ka tikai lielajām valstīm ir liela un vērtīga kultūra un māksla. Turpretī mazajām valstīm - maza un tātad attiecīgi arī it kā mazāk vērtīga.
Par šo absurdo pieņēmumu nemēdz runāt skaļi, taču tas eksistē.
Šeit var novilkt paralēles ar 19. gadsimta fenomenu, mākslīgi izveidoto kultūras virzienu ar nosaukumu «orientālisms», kas izveidojās lielvalstu kolonizācijas rezultātā un nozīmē kolonizatoru izpratni par sev svešo kultūras zonu - Austrumiem. Toreiz, tāpat kā tagad postkomunistiskajā zonā, vadošās pasaules lielvalstis centās pakārtot sev Austrumus, integrējot tos eiropiešu pasaulē. Multikulturālā impērijā, kurā noteicošā pozīcija bija tikai eiropiešiem, visi centieni «civilizēt» un «modernizēt» jaunapgūtās valstis nenodrošināja cerēto rezultātu, un teritorija no Ziemeļāfrikas līdz Austrumāzijai ieguva izplūdušu nosaukumu «orientālisms», kuru profesors Edvards Saids (Edward Said) arī apskata kā «no imperiālisma izrietošu efektu». Lakoniskā izteiksmē šis skaidrojums nozīmē - lielvalstīm ar eirocentrismu ir tendence vai nu ignorēt, vai šablonizēt sev pakārtotos kultūras areālus, uzskatot, ka «šīs barbariskās zemes plosa iekšējie kari, posts, nelaimes, mēris, revolūcijas, zemestrīces, kas seko cita citai» (C.G.Löwenhielm), un tāpēc neko labāku tās nav pelnījušas, kā «mūsu augstās kultūras adopciju». Edvards Saids uzsver, ka «rietumu izdomātais orientālisms nav visaptverošs jēdziens. Tas ir ierocis, kā iekarot okupēto zemju publikas apziņu teritorijas vietā.» (Edward Said, Orientalism, 1987).
Tas nozīmē legālu atziņu, ka kultūra ir labāks ierocis nekā tanks, bruņumašīna vai bumbvedējs.
Globālā kultūra šodien ir «globālu» parādību kopsumma, jo transnacionālā telpa ir neviendabīga. Policentrisms, transnacionālo institūciju diametrāli atšķirīgie darba principi veicina situāciju, ka cilvēki pārtop sociālajos dzīvniekos, kas visiem spēkiem cenšas pielāgoties esošajām sabiedrības normām.
Būtībā šeit nav runa par kultūru kvalitāti, bet gan par vairāk vai mazāk veiksmīgu kultūras un mākslas mārketingu, bez kura šodien neko nevar «pārdot», un tieši lielās valstis un industrijas šajā virzienā spēj investēt vairāk.
Dialogs starp kultūrām līdz šim pastāvējis tikai no spēka pozīcijām, un diemžēl arī mēs brīvajā Latvijā turpinām dzīvot mirāžā un ticam, ka laba popmūzika vai attīstīties tikai Londonā, mode Milānā, bet fotomāksla Kopenhāgenā. Pērkam kultūras krustnešu sarūpēto sortimentu un bikli iebīdām tumšā stūrī savējos spīdekļus - Regīnas Ezeras «Zooloģiskās noveles» vai Sigismunda Vidberga Art Deco.
Vai esam noguruši no svešu lidmašīnu kultūrlācīšiem, kas mūs turpina bombardēt ik dienas, vai jau sen iemiegam kopā ar viņiem uz spilvena?
I'm so bored with the ... ?