Pēdējā laikā pilsētu skolās vērojama tendence, ka tajās arvien biežāk atgriežas skolēni, kas vairākus gadus pavadījuši ārzemēs. Bērni, kuri ilgāku laiku pavadījuši ārzemēs, bieži vien lasa ar grūtībām, tāpēc jāpiedomā pie tā, kā viņiem sniegt atbalstu.
«Patlaban iezīmējas tāda tendence – mums šajā nedēļā atgriežas bērni no ārzemēm, bērni no Norvēģijas, Anglijas, Kanādas, un mēs sākam domāt, kā šiem bērniem palīdzēt izlīdzinošajā posmā, jo viņi ir bijuši prom vienu vai divus gadus,» sacīja Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas prezidente un Ogres 1.vidusskolas direktore Ineta Tamane, un norādīja, ka šāda tendence vērojama arī citu pilsētu skolās, ne tikai Ogres 1.vidusskolā.
Tiesa gan, Tamanes rīcībā nebija informācijas, vai bērni, kas iepriekš dzīvojuši ilgāku laiku ārzemēs, atgriežas arī lauku skolās. «Tā katrā gadījumā ir pozitīva tendence – bērni atgriežas,» viņa piebilda.
Runājot par iemesliem, kāpēc bērni vairāk sākuši atgriezties Latvijā, Tamane pastāstīja, ka tie ir dažādi ‒ daži atgriezušies ģimenes apstākļu dēļ, savukārt citu vecāki atraduši darbu Latvijā.
Noskaidrot, kur atrodas bērns, ja viņš ir ierakstīts Iedzīvotāju reģistrā, bet nav atrodams nevienā no Latvijas skolām, ir ļoti sarežģīti, atzina Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa.
2011.gada nogalē tika konstatēts, ka nevienas izglītības iestādes sarakstā nav iekļauti 12 463 obligātajā izglītības vecumā esoši bērni, tostarp par 3327 bērniem neizdevās atrast informāciju, kas ar viņiem noticis. Savukārt izpētē tika secināts, ka teju astoņi tūkstoši no Latvijas ir izbraukuši. 72 bijuši invalīdi un tāpēc skolu nav apmeklējuši. 732 bijusi anulēta deklarētā dzīvesvieta, 42 atradās bezvēsts prombūtnē.
Atbildīgie dienesti bērnus sāk meklēt, kad rudenī saņemta informācija no visām skolām, kas tiek salīdzināta ar Iedzīvotāju reģistra datiem.
«Katra pašvaldība saņem atpakaļ sarakstu ar ļoti lielu skaitu bērnu, par kuriem nav ziņu, ka viņi būtu reģistrēti kādā izglītības iestādē. Tie ir skolas vecuma bērni, kuru dzīvesvieta ir deklarēta Latvijā. Tad pašvaldība sāk viņus meklēt. Latvijā ļoti bieži deklarētā dzīvesvieta nesakrīt ar faktisko. Tikt skaidrībā ir ārkārtīgi sarežģīti,» komentēja Rieksta-Riekstiņa.
«Tie bērni, kas palikuši deklarēti Latvijā, bet vecāki ar viņiem reāli ir ārzemēs, viņš iet tur skolās, skaidrs, ka Latvijā viņš nav nevienā skolā. Bet, kā uzzināt, ka viņš ir ārzemēs un mācās tur, vai vecāki ar viņu klaiņo pa Latviju, tas ir ārkārtīgi sarežģīti,» turpināja speciāliste.
Kad pērn pašvaldības datus pārbaudījušas, palicis saraksts ar apmēram 30 skolas vecuma bērniem, par kuriem bija pamats bažām, ka viņi ir Latvijā, bet neapmeklē nevienu skolu.
«Par katru no bērniem bija jāveic īpašs izmeklēšanas darbs. Bija dažādi stāsti - bērni, kas nonāca skolā, un daļa bērnu, kuri dzīves stāsts ir pietiekami sarežģīts, kuriem ir ļoti smagas saslimšanas, veselības traucējumi, par kuriem līdz šim bija pieņemts, ka viņiem skolā nav jāiet. Daļa vecāku bija ļoti pārsteigti, ka arī šiem bērniem ir iespējama speciālistu palīdzība. Mēs nevaram runāt par viņu izglītību tradicionālā izpratnē, jo viņiem nevar iemācīt latviešu valodu vai matemātiku, bet pedagogs var palīdzēt attīstīt bērnā to, kas viņam ir dots,» stāstīja Rieksta-Riekstiņa.
Šajā mācību gadā šiem bērniem vajadzētu uzsākt mācības. Jautāta, vai situācijas atrisināšana prasījusi gadu, viņa norāda, ka bijuši gadījumi, kur tas bija izdarāms ātrāk.
«Vecāki bija priecīgi, pateicīgi un ātri visu kārtoja, bet bija daļa vecāku, kuriem bija psiholoģiski grūti to pieņemt, jo uzskatīja, ka viņa bērnam nekāda izglītība nav iespējama,» teica Rieksta-Riekstiņa.
Pēc viņas vērtētā, šobrīd notiek būtisks pavērsiens attiecībā par izglītību bērniem ar īpašām vajadzībām.
