Latvijā joprojām represē bijušās PSRS politieslodzītos (79)

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: LETA

22 gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma Latvijā joprojām dzīvo cilvēki, kuri ikdienā uz savas ādas turpina izjust PSRS represiju sekas. Stāsts ir par tiem, kuri toreiz uzdrošinājās nepiekrist komunistiskajam dzīves standartam un tādēļ tika atzīti par psihiski slimiem.

Kopš tā laika, piemēram, šizofrēnijas diagnoze viņiem ir palikusi uz mūžu. Nelīdz ne sūdzēšanās tiesībsargātājiem, ne mediķiem. Lietuva un Igaunija, piemēram, politiski uzliktās diagnozes saviem bijušajiem disidentiem noņēma jau pirmajos neatkarības atjaunošanas gados. Bet Latvijas politiķi atzīst, ka par to vienkārši bijis piemirsts.

Nevar pat vadīt auto

Ģederts Melngailis ir viens no viņiem. Viņš demonstrē savas represētā un nacionālās pretošanās kustības dalībnieka apliecības, kas it kā liecina, ka PSRS laika politiskā krimināllieta pret viņu vairs nav spēkā. Taču patiesībā represijas turpinās – jo garīgi slima cilvēka diagnoze ir palikusi. Tādēļ viņam joprojām ir aizliegts ieņemt virkni profesiju vai kaut vai saņemt autovadītāja apliecību. Okupācijas muzejā domā, ka tādu represēto Latvijā varētu būt ap 50.

Ritvars Jansons, Dr.hist., Latvijas Okupācijas muzeja kurators: «Par cilvēkiem, kuri ir, kurus mēs droši varam minēt, ir visā Latvijā un vēlāk Padomju Savienībā pazīstamais disidents Ivans Jahimovičs, kurš uzrakstīja kopā ar PSRS disidentiem protestu pret Čehoslovākijas okupāciju, ko Padomju Savienība veica 1968.gadā. Šis protests nokļuva Rietumu radiostacijās, izsauca starptautisko rezonansi un līdz ar to tiesas process normālā veidā pret viņu nebija iespējams, jo tā pārvērstos par sabiedrības demonstrāciju, būtu informācijas noplūde, un cits nekas neatlika, kā viņu ievietot psihiatriskajā slimnīcā, šeit pat Rīgā 1969.gadā.»

Aizdedzinās pie Brīvības pieminekļa un tiek ieslodzīts

Vēl viens starptautiski pazīstams disidents bija Iļja Ripss. Viņš, protestēdams pret PSRS agresiju Čehoslovākijā, aizdedzinājās pie Brīvības pieminekļa. Informācija par to tūlīt nokļuva ārzemju presē, un arī viņš ātri tika noslēpts, ieslogot psihiatriskajā slimnīcā. Līdzīgi izrīkojās arī ar Aldi Cilinski, kurš Rīgā un Siguldā bija izplatījis uzrakstus pret Čehoslovākijas okupāciju. Jau 1959.gadā PSRS līderis Ņikita Hruščovs bija izteicies, ka tie, kas pretojas padomju varai, ir psihiski slimi. Un tāds uzskats tika kultivēts arī vēlāk.

Ritvars Jansons: «Piemēram, 1967.gadā toreizējais čekas priekšnieks Maskavā raksta Brežņevam – mums te brauc uz Maskavu tūkstošiem cilvēku, kas iet pa iestādēm un sūdzas par padomju dzīves realitāti. Iet pie augstākajiem partijas vadoņiem, grib tikt viņiem klāt un stāsta par visādām negācijām. Vai tad tā var būt? Vai tad šie cilvēki nav psihiski veseli? Tāpat arī Suslovs, bijušais padomju ideologs. Pie viņa čekisti kabinetā ienesa magnetofonu ar lenti, kur bija ierakstīts Padomju Savienības militārais ģenerālis Pjotrs Grigorenko un viņa izteikumi par padomju iekārtu. Nu – kā ģenerālis var šādi izteikties par padomju iekārtu?! Tas cilvēks taču nav vesels! Tam sekoja tiesas lēmums, un viņš tika ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā.»

Un vēl nesen šeit pat Rīgā, kad represētie Psihiatriskajā slimnīcā interesējušies par čekas laikā uzlikto diagnožu noņemšanu, no kādas ārstes dzirdēta līdzīga doma.

Lidija Lasmane-Doroņina, bijusī padomju politieslodzītā: «Ka katrs normāls cilvēks zina, ko runāt un ko nerunāt, un ka padomju laikā ikviens to zināja, kā ir jārunā padomju cilvēkam.

Un, ja kāds to neievēroja un izteica savas domas, tad viņš noteikti bija psihiski slims.

Tāda bija tā doma, tas secinājums! Mēs burtiski apklusām. Mums jau nav ko iebilst.»

Ģederta Melngaiļa gadījums saistās ar 1983.gadu un tā saukto «Gaismas akciju», ko aizsāka kāds rumāņu mācītājs. Mērķis bija brīvajai pasaulei stāstīt par to, kas notiek aiz padomju dzelzs priekškara, mudinot aizstāvēt vai kaut vai just līdzi tiem, kuri cieta no padomju režīma. Arī Ģederts nolēma iesaistīties.

Rietumu radio dzirdēto pārrunā ar darba biedriem

Ģederts Melngailis, bijušais padomju politieslodzītais: «Es klausījos radio, uz īsviļņiem tās Rietumu balsis. Tur bija traucējumi, bet kaut ko dzirdēt varēja.»

Padomju cilvēkiem aizliegtajās raidstacijās stāstīto Ģederts pārrunājis ar darba biedriem. Gan pašam, gan Lidijai Lasmanei-Doroņinai bijuši tuvinieki un draugi ārzemēs, tie dažkārt braukuši šurp, arī regulāri sazvanījušies, apmainījušies ar informāciju par dzīvi padomju okupācijā.

Lidija Lasmane-Doroņina: «Ģedertam tā apziņa tāda pati bija. Viņš no bērnības zināja, kas labs, kas ļauns, un neko ļaunu nepieņēma. Vienīgi viņš ir tāds naivi taisns. Daudzi cilvēki viņu sauc par naivu, bet viņš ir patiess.»

Abus notver vienā dienā

Ģederts un Lidija esot gribējuši izplatīt arī Zviedrijas latviešu sagatavotu aicinājumu tautiešiem šeit. Bet nepaguvuši. Abi saņemti ciet vienā dienā, tikai dažādās vietās. Tika tiesāti par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Lidija domā, ka tikai Dievs viņu sargāja no nokļūšanas psihiatriskajā klīnikā. Viņai piesprieda izsūtījumu. Ģedertu čekisti notvēra, piecos no rīta ejot uz darbu Pārdaugavā, Robežu ielā pie Bērnu slimnīcas. Viņš pamanīja, ka kāds skrien pakaļ pāri zālājam, tālāk bijuši vēl vairāki.

Ģederts Melngailis:

«Es biju nobijies, diezgan skaļi kliedzu: palīgā! Bet kas tev nāks palīgā?

Iela tukša! Dokumentus man nerādīja, uzvārdu neprasīja, viņi jau zināja, ko ņem ciet. Aizveda mani uz volgu, iesēdināja volgā, pie stūres sēdēja, atceros, civilās aviācijas formā ģērbies čekists.»

Ievests pa dzelzs vārtiem, čekas mājā viņš pavadīja gandrīz pusgadu, taču neizpauda līdzdalībnieku vārdus, atteicās sadarboties un palika pie saviem uzskatiem.

Ritvars Jansons: «Ir saglabājusies ļoti unikāla protokola, čekas protokola liecība, kur Ģederts

Melngailis pa punktiem nosauc 20-30 punktus, kāpēc viņš ir Latvijas Republikas pilsonis, bet nav Padomju Savienības pilsonis.»

Zaudējuši pacietību, nodod psihiatru rokās

Zaudējuši pacietību, čekisti beidzot viņu nolēma atdot psihiatru rokās. Sekoja ieslodzīšana klīnikā Rīgā un pēc tam izsūtīšana uz Blagoveščensku PSRS Tālajos Austrumos. Vēl Stūra mājā viņam draudējuši, ka apstākļi tur būs briesmīgi, bet bijis vēl šausmīgāk. Sanitāri bijuši ieslodzītie no blakus esošā cietuma. Kā medicīniska rakstura soda mērs ik pa laikam injicēts kāds brūni eļļains preparāts.

Latvijā diagnoze joprojām spēkā

Klīnikā viņš pavadījis piecarpus gadus. Pēc visa pārciestā viņš līdz galam tā arī nav reabilitēts, viņam ir zviedru ārstu atzinums, ka psihisku slimību nav, bet Latvijā diagnoze vienalga saglabājas. Un tā viņu ietekmē joprojām – iepriekšējā dzīvokļa saimnieks, uzskatot par traku, centies atbrīvoties no īrnieka, un arī Rīgas dome, ierādot jaunu, tā arī nav parūpējusies par solījumu to izremontēt.

Tiek pieņemts, ka citi ar līdzīgu likteni pat vispār nestāsta par saviem gadījumiem, vienkārši samierinās un klusu pacieš to, ka kopš Augstākās Padomes laika mūsu parlaments tā arī nav spējis problēmu atrisināt.

Andrejs Judins, Saeimas Tiesu politikas apakškomisijas priekšsēdētājs (Vienotība): «Es tiešām domāju, ka ir svarīgi atjaunot vēsturisko taisnību, un tieši tad, ja cilvēks bija represēts, viņam jābūt reabilitētam. Mēs meklējam risinājumu. Es tieši konsultējos ar kolēģiem. Redziet, uzrakstīt uz papīra var, bet svarīgi, lai tas būtu juridiski korekts. Es tieši šonedēļ runāju ar dažiem kolēģiem. Es domāju, nākamnedēļ mēs to turpināsim darīt.. bet nu..»

Uz jautājumu, vai tas varētu būt izdarīts jau šogad līdz galam, Judins atbild: «Es ceru.»

Komentāri (79)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu