Šonedēļ aprit tieši gads, kopš uz Latvijas ceļiem darbojas fotoradari. To darbība vērtēta dažādi, tostarp kritiski, taču tas palīdzējis samazināt vidējo braukšanas ātrumu. Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis intervijā portālam TVNET atklāj, ka joprojām ir šoferi, kuriem par ātruma pārsniegšanu jāmaksā vairāku simtu latu sods.
Sabiedrībā bijušas lielas diskusijas saistībā ar jaunajiem fotoradariem – gan stacionārajiem, gan pārvietojamiem. Projekts tiek vērtēts ļoti dažādi. Ko policija tagad dara, lai šo jautājumu sakārtotu, un ar ko autovadītājiem jārēķinās tuvākajā laikā?
Patlaban uz otro pusi iet izlemšana [ko tālāk darīt]. Septembra beigās pilnībā lauzām līgumu ar «Vitronic», kā nosaukums tagad ir «V-traffic». Līdz 31.decembrim mums ir vienošanās par fotoradaru izmantošanu uz ceļiem. Šajā laikā Iekšlietu ministrijai un Valsts policijai jāizvērtē rīcības plāns, ko darīt tālāk – vai izpirkt radarus, kas pašreiz ir «V-traffic», vai izsludināt jaunu iepirkumu.
Esam piesaistījuši auditorkompāniju, kura veic risku novērtēšanu šiem darījumiem. Visticamāk, jau decembrī būs jāpieņem lēmums, kā rīkoties tālāk ar radariem.
Diemžēl šodien es nevaru pateikt, kāds būs šis lēmums, jo man nav pilnas informācijas.
Kā jūs pareizi teicāt, fotoradari, to ieviešana un izmantošana ir dažādi vērtēta. Bijušas veiksmīgākas un neveiksmīgākas situācijas.
Taču tā ir parādījusi vairākas tendences. Pirmā –
braukšanas kultūra un ātrums līdz radaru ieviešanai bija vairāk pilnīgi haotisks, neorganizēts.
Policija savu resursu ietvaros veica ātrumu kontroli, izmantojot rokas ātruma kontroles mērīšanas ierīces.
Šonedēļ palika tieši gads, kopš uz ceļiem parādījās fotoradari, un, vērtējot šo gadu, katram braucējam un vērotājam, ir redzams, ka braukšanas kultūra ir mainījusies.
Pozitīvā virzienā, ja?
Protams.
Kāds ir jūsu viedoklis, kuru variantu jūs sliecaties atbalstīt – jaunu iepirkumu vai tomēr esošo radaru izmantošanu?
Man grūti spriest, jo pilnībā jāredz auditorkompānijas atzinums..
Nezinām, kā uz ceļiem būs tajā brīdī, kad radaru nebūs. Skaidrs – ja veiks jaunu iepirkumu, tas nebūs dienas, nedēļas vai mēneša jautājums. Tas prasīs ilgāku laiku.
Valsts policija pašreiz strādā pie jautājuma, kā mēs kompensēsim šo fotoradaru neesamību. Pirms fotoradaru ieviešanas policija pārorganizēja daļu darba. Aptuveni 30% ceļu policistu darba bija saistīts ar ātruma kontroli.
Tas nozīmē, ka kopš radaru ieviešanu ceļu policisti trešdaļu sava darba laika var darīt citas lietas?
Tieši tā, mēs policistus novirzījām citiem darbiem. Tagad rats būs atkal jāgriež atpakaļ. Atstāt ceļu vienkārši bez ātruma kontroles nav pareizi, un mēs to nepieļausim. Skaidrs, ka neatkarīgi no lēmuma – esošie radari vai jauns iepirkums -
nevienu brīdi Latvijas ceļi nepaliks bez ātruma kontroles.
Tad var teikt, ka no 1.janvāra uz ceļiem būs vairāk policistu vai arī paliks esošie radari?
Grūti pateikt, vai tās būs decembra beigas, 1.janvāris vai janvāra sākums. Tas ir nosacīts datums.
Jautājums ir par to, vai tad notiks esošo radaru izpirkšanas procedūra, vai arī tiks meklēti risinājumi par jauna konkursa izsludināšanu un jaunu radaru iepirkšanu, kas būs pēc kāda laika. Viens no Valsts policijas pamatuzdevumiem būs kompensēt radaru neesamību uz ceļiem, izmantojot tos resursus, kādi mums ir, lai uzraudzītu un kontrolētu ātrumu.
Vai resursu pietiek?
Pēc 2009.gada reorganizācijas un štatu samazināšanas mēs nevaram teikt, ka mums pietiek resursu. Bet jebkurā gadījumā mums būs jāizstrādā rīcības plāns, kādā veidā mēs kompensēsim un kādus resursus iesaistīsim.
Patlaban mēs strādājam uz abiem virzieniem, jo nezinām, kuru īstenos. Mums jābūt gataviem abiem risinājumiem.
Kādus jūs redzat ceļus pēc pieciem gadiem? Tie būs noklāti ar radariem vai ...
Domāju, ka pēc pieciem gadiem mēs šo laiku noteikti atcerēsimies ar smaidu – kā mēs «cepāmies» vai cīnījāmies.
Skatoties šķērsgriezumā ceļu satiksmes negadījumus, viennozīmīgi skaidrs, ka lielākā daļa saistīta ar ātrumu, nepareizu tā izvēli attiecīgajā ceļa posmā. Protams, mēs nevaram lepoties ar mūsu ceļiem, kas arī ir viena no sastāvdaļām visai tai lietai.
Esam spēruši milzīgus soļus uz priekšu attiecībā uz braukšanas kultūru. Piemēram, kā brauca pirms 20 gadiem un kā brauc tagad.
Toreiz brauca pa trotuāriem un citām vietām.
Tā vairs nav. Labi darbojas arī tā saucamais zāģa princips – palaišana joslā. Esam spēruši ļoti daudz un ļoti lietus soļus braukšanas kultūras uzlabošanai, bet mums vēl liels ceļš ir ejams. Kontrole joprojām ir nepieciešama.
Protams, ir apzinīgi autovadītāji, bet ir arī vadītāji, kuriem apziņa ir pavisam savādākā formā. Redzam, ka tiek izrakstīti sodi par 300 latiem. Tas nozīmē, ka ātrums apdzīvotā vietā ir bijis tāds, ka...
Tas fiksēts ar radaru?
Nē, tādu fiksējuši policisti. Lielākais naudas sods, ko var piespriest par fotoradara fiksētu sodu, ir 250 lati.
Ar kādu ātrumu brauc tie, kuriem piespriests šāds sods?
Grūti pateikt, tas jārēķina. [Skat. Administratīvo pārkāpumu kodeksu.]
Tādi gadījumi fiksēti apdzīvotās vietās? Rīgā?
Tas ir visā valstī.
Tas nav tikai viens īpašs gadījums?
Nē, nē, nē.
Pēc gada [kopš uz ceļiem darbojas fotoradari] redzam, ka vidējais ātrums uz ceļiem ir samazinājies. Arī pārkāpēju pārsniegtais ātrums ir robežās līdz 20 km/h.
Pārsvarā?
Jā, pārsvarā gadījumos. Protams,
ir dažādi gudrīši un eksperimentētāji, kuri dzīvo pēc citiem principiem.
Bet pirms gada ātrumi bija krietni, krietni augstāki. Ātruma pārsniegšana bija vidēji ap 50 km/h.
Bet vairāk bija arī tādu gadījumu, kur par pārsniegtu ātrumu piespriež 300 latu sodu?
Jā. Mēs sadarbojamies ar «Latvijas Valsts ceļiem», kas ātrumu nekontrolē, bet to redz un seko līdzi ceļu stāvoklim un mašīnu intensitātei. Redzam, ka šā gada laikā ir samazinājies vidējais ātrums uz ceļiem. Tas noticis arī tajās vietās, kur nav radaru. Domāju, ka katrs Latvijas un Rīgas iedzīvotājs, paskatoties atpakaļ, var uzskatāmi redzēt, kā mainījies ātrums un braukšanas kultūra.
