Neatlaidība un uzstājība atmaksājas. Tā var secināt, izlasot portāla TVNET lasītāja Ainara pieredzi ar kredītu. Viņš panācis, ka kreditora prasīto 700 latu vietā viņam jāatmaksā tikai 350 latu parāds. Tagad vīrietis apņēmies palīdzēt arī citiem kredītņēmējiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā.
Izlasot lasītāju iesūtītos stāstus par kredītiem, Ainars nolēma padalīties savā pieredzē: «Savulaik labi pelnīju un bija tāda pati attieksme pret kredītņēmējiem kā lielākajai daļai iepriekšējo rakstu komentētāju, proti, nosodoša.
Līdz pienāca diena, kad guvu muguras traumu un paliku invalīds.
Tad sapratu - nekad nesaki nekad.
Lai gan rokas un kājas nu jau atkal ir darboties spējīgas, savās profesijās strādāt vairs nevaru. Protams, pienāca tāda diena, ka reāli sapratu, ka nesanāk naudas dzīvošanai līdz mēneša beigām. Tad arī tika pieņemts lēmums par reģistrēšanos populārā kredītdevēju mājas lapā (nosaukumu neminēšu, jo joprojām notiek ar šo firmu stīvēšanās). Reģistrējoties un aizpildot anketu ailē, kur prasīts norādīt ikmēneša ienākumus, norādīju savu invaliditātes pensijas apmēru, kas bija viegli pārbaudāms šāda veida pakalpojuma sniedzēju pieejamajās datu bāzēs (šis fakts ir svarīgs tālāko notikumu attīstībā).
Apmēram divus gadus tika ņemtas nelielas summas 20-30 latu apjomā, kuras vienmēr tika atdotas laicīgi. Līdz pienāca TĀ diena. Lai taupītu lasītāja laiku un nervozu komentētāju pirkstus, nestāstīšu sīki, kāpēc tika paņemta konkrētā summa, ne jau tur ir šī stāsta būtība. Savā e-pastā saņēmu distances līgumu par summu 350 lati.
Protams, šādu naudu atdot nebija reāli un sākās pagarinājumu epopeja.
Līdz pienāca reize kārtējām medicīniskām procedūrām, kuras (saistībā ar «sekmīgu» veselības sfēras reorganizēšanu) var veikt tikai mūsu galvaspilsētā un ar zināmiem tēriņiem. Šeit tad īsti sākas mana pieredze ar kredītdevējiem.
Kad pienāca termiņš parāda atmaksai vai pagarināšanai, tad iepriekš minētie tēriņi liedza man šo iespēju. Pēc pāris dienām saņēmu brīdinājumu no šīs firmas un aicinājumu sazināties, ja ir problēmas ar atmaksu. Šo iespēju nolēmu izmantot un zvanīju firmai, lai apstāstītu radušos situāciju un lūgtu pretimnākšanu. Rezultātā uz katru manu teikumu saņēmu tikai replikas «mēs tādu praksi nepiekopjam» un «jums līgumā ir norādīts par soda procentiem un sankcijām». Vārdu sakot, saruna beidzās ar fiasko man.
Tas aizdeva dusmas, kā rezultātā cēlu e-pastu augšā un, sameklējis pieminēto distances līgumu, sāku lasīt. Neesmu jurists, bet sapratu ka šinī garadarbā kaut kas neiet kopā. Atcerējies par paziņu, kurš dienišķo maizi pelna ar jurista darbu, nolēmu savu stāstu un konkrēto dokumentu atrādīt. Sarunas rezultātā jurists konstatēja vairākas nepilnības un ieteica vērsties konsultācijai pie juristiem, kuri specializējās tieši šādās lietās. To arī darīju, izmantojot internetu un bezmaksas iespējas, izsūtīju šo stāstu ar dokumentu vairākiem juristiem, kuri sevi pieteikuši atrodamās interneta vietnēs kā speciālisti dotajā jomā. Rezultātā saņēmu 3 nesaistītu juristu atzinumu, ka ir pārkāptas manas kā patērētāja tiesības 2 vietās.
1. Līgums neatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvas 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem 5. pantam.
2. Kredīta summa tika piešķirta 4 reizes lielāka par norādīto maksātspēju. Tas atbilst jau Krimināllikuma 201.pantam. Augļošana.
Apbruņojies ar šādiem atzinumiem, mēģināju vairākkārt sazvanīties ar kredītdevējiem un izstāstīt lietas būtību ar faktiem. Rezultāts: apaļa nulle plus balss paaugstināšana, telefona operatorei izkliedzot jau iepriekš rakstītās frāzes.
Palika iespaids, ka visiem operatoriem iemāca tikai šīs standartfrāzes.
Tad uzrakstīju oficiālu vēstuli, pievienojot juristu minētos faktus un lūgumu atbildi ar visiem saistošiem dokumentiem izsūtīt pa pastu uz norādīto adresi. Atbildi saņēmu, kā biju lūdzis, pa pastu un, protams, negatīvu. Atbildi bija veidojis acīmredzot viņu jurists ar nelatvisku grieķu-spāņu uzvārdu. Viņš informēja, ka līgums esot atbilstošs Latvijas un Eiropas likumdošanai un kredīts, kurš pārsniedz manu norādīto maksātspēju, esot iedots uz pamata, ka esmu ilggadējs klients, kurš godīgi esot veicis (līdz šim) savas kredītsaistības.
Norādīju uz e-pastā nosūtīto jautājumu – kopš kura laika klienta godīgums Latvijas valstī tiek garantēts ar konkrētu naudas summu. Lūdzu nosaukt likumus, kas to nosaka. Atbildi, protams, nesaņēmu. Visa šī jezga, protams, nenotika īsā laika posmā, bet gan aizņēma vairākus mēnešus, kuru laikā regulāri saņēmu atgādinājumus e-pastā un zvanu veidā. Protams, arī summa auga un sasniedza jau dubultu apjomu, tas ir, 700 latus.
Viss šis stāsts notika laikā, kad tauta sociālajos portālos, televīzijā, presē sāka šūmēties par kredītdevēju patvaļu un valstsvīri, lai nomierinātu sakarsušos prātus, TV ekrānā solīja pieņemt bargus mērus šai saistībā (galarezultātā jau arī palika tikai solījumi). Reaģējot uz šo paziņojumu, daudzi kredītdevēji saskrēja bariņā un saspiedās ar mugurām kopā, lai atvairītu, viņuprāt, nepamatotos iespējamos lēmumus, nosauca šo bariņu par LNKA, Latvijas Nebanku kredītdevēju asociāciju. Tā izveidoja un izvietoja savā mājas lapā Labās prakses standartu.
To lasot, gribējās smieties un neticēt kā zinātniskai fantāzijai,
jo tur rakstītais nu pilnīgi nebija tas, ko piekopa šīs biedrības biedri.
Tad radās ideja uzrakstīt šai biedrībai, kuras rindās atradās arī mani kreditori. Neko necerēju un izliku vēstulē tikai konkrētus faktus ar pievienotiem juristu secinājumiem, kā arī savu tālāko darbību sarakstu, kurā tika minēta saziņa ar PTAC, Patērētāju tiesību aizsardzības centru un iesnieguma rakstīšana prokuratūrai par iespējamo 201. pantam atbilstošo pārkāpumu izvērtēšanu. Pagāja nedēļa, kuras laikā vēl saņēmu kreditoru zvanus. Pēkšņi iestājās klusums un vēl pēc nedēļas saņēmu zvanu, kas brīnummaigā balsī piedāvāja slēgt atmaksas grafiku tikai par pamatsummu, nometot nost visus uzliktos naudas sodus un procentus. Tā no pieprasītajiem 700 latiem parāds pārvērtās atpakaļ par 350 latiem. Tam es, protams, piekritu, bet neatmetu tālākam ar roku, jo, parēķināju, ka soda naudās un pagarinājumos šo summu jau būtībā esmu atmaksājis. Bet tā jau bija maza uzvara, ka panācu 700 latu parādu nolīdzināšanu ar pamatsummu, kura tika ņemta.
Šeit sākas mana stāsta otra daļa. Uzrakstīju PTAC, Patērētāju tiesību aizsardzības centram, kura nosaukums jau vieš cerības, ka šī iestāde ir radīta tam, par ko liecina šīs iestādes nosaukums. Lai gan pašas iestādes mājas vietnē ir informācija, ka atbilde tiek sniegta mēneša laikā, minētajā laika posmā to nesaņēmu. Pēc pusotra mēneša vairākas reizes zvanīju uz klientu apkalpošanas tālruni, līdz beidzot saņēmu atbildi no veseliem diviem darbiniekiem ar atvainošanos, ka mana vēstule ir noklīdusi. Pati atbilde saturēja viedokli, ka, viņuprāt, viss esot kārtībā.
Sākās sarakste, kuras rezultātā iestāde atzina, ka dotā atbilde nav pilnīga un ka viņi nav iepazinušies ar klāt pievienotajiem dokumentiem, jo gluži banāli izrādās, ka pazuduši. Lai piedod konkrētās iestādes darbinieki, bet man radās sajūta, ka
katra iegūtā atbilde tika dota negribīgi, kā tautā saka, ar gariem zobiem.
Galarezultātā nosūtīju atkārtoti dokumentu un šobrīd atkal iestājies klusums. Šinī saistībā nāk atmiņā TV rādītais sižets, kur šīs iestādes vadītāja «pakratīja pirkstu» un solīja licenču anulēšanu kredītiestādēm par konstatētajiem pārkāpumiem. Bet pārkāpumu nav, ja godātais PTAC atbild ar dīvaini interpretētiem likuma skatījumiem, attaisnojas ar dokumentu pazušanu, ar daļēju pārkāpumu atzīšanu utt.
Varbūt ir vērts uzdot jautājumus Ekonomikas ministrijai, kuras paspārnē atrodas dotā iestāde, – kas notiek? Ka mēneša vietā (kā nosaka likums) es veicu saraksti ar konkrēto iestādi 5 mēnešus. Ka PTAC nesniedz konkrētas atbildes, bet, kā tautā saka, runā caur puķēm. Ka saņemu atbildes par dokumentu neesamību, kaut gan tie tika pievienoti. Nav apstiprinātu ziņu par pārkāpumiem, nav iemesla rīkoties pēc likuma?
Kāpēc man vajadzīga visa šī ņemšanās? Galvenokārt mans mērķis ir panākt no PTAC atzinumu, ka man atsūtītais distances līgums neatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvas 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem 5. pantam, kā to ir atzinuši juristi. Pēc šādas apstiprinošas atbildes saņemšanas publicēt šo dokumentu ar aicinājumu visiem, kuri ņēmuši kredītu un saņēmuši e-pastā šādas formas līgumu, rakstīt PTAC. Uzdot Ekonomikas ministrijai jautājumu – cik desmitiem, simtiem, tūkstošiem pārkāpumu jābūt fiksētiem, lai ne tikai kredītiestādes varētu mums draudēt ar likuma pantiem un to sekām, bet arī pret viņiem beidzot sāktu strādāt izdotie likumi (Ministru kabineta noteikumi Nr.245 V. par speciālās atļaujas (licences) darbības apturēšanu un anulēšanu).
Ar šo tad arī beigšu savu stāstu, bet noslēgumā galvenās lietas, ko gribēju pateikt cilvēkiem, kas nonākuši līdzīgā situācijā.
1. Protams, centieties tomēr sekot līdzi savām vajadzībām pēc kredīta.
2. Lasiet saņemtos dokumentus, ne vienmēr tie ir sastādīti pareizi.
3. Izmantojiet internetā atrodamās iespējas konsultēties ar juristiem, ja jums liekas, ka kaut kas nav pareizi.
4. Rakstiet PTAC, jo ceru, ka gadījums ar mani ir tikai pārpratums, nevis sistēma.
Ar cieņu Ainars.»
Dalies pieredzē arī Tu!
Vai arī Tev arī ir pieredze ar ātrajiem kredītiem?
Ja vēlies dalīties, tad raksti uz e-pasta adresi lasitaji@tvnet.lv!
TVNET gaidīs tavu stāstu un pavēstīs Tavu pieredzi arī citiem lasītājiem.
