Ceturtdiena, 19. jūlijā Vārda dienas: Digna Jautrīte Kamila Sāra
Ilustratīvs foto |  
Foto: ITAR-TASS/Scanpix

Ja vairums konkrētas klases skolēnu vecāku vēlas, lai viņu bērni mācītos no darba burtnīcām, bet skolā tādu nav, tad vecākiem-iniciatoriem ir jānopērk burtnīcas arī tiem bērniem, kuru vecāki nevar vai nevēlas iesaistīties burtnīcu pirkšanā. Tā portālam TVNET skaidro Tiesībsarga biroja pārstāve, komentējot kāda TVNET lasītāja nostāju par mācību līdzekļiem. Tēti neapmierina esošā situācija, ka ar viņa bērnu izglītību «kaut kā tiek galā». Šajā situācijā bērni un viņu skolotāji ir nostādīti ķīlnieku lomā.

Lasītājs rakstīja: «Mani kā vairāku bērnu vecāku vistiešākajā veidā skar pēdējā laikā saceltā ažiotāža ap mācību līdzekļu pirkšanu vai nepirkšanu.

Domāju, ka mums visiem, sākot jau ar privātpersonu un beidzot ar valsti, ir jābūt godīgiem pret līdzcilvēkiem un jādzīvo savu iespēju robežās.

Patreizējā situācija ir zināmā mērā paradoksāla, jo ir pieņemts likums, kas paredz, ka valsts nodrošinās skolēnus ar mācību līdzekļiem, tai skaitā darba burtnīcām,

bet reālā dzīvē skolām naudas vairāk nav kļuvis.

Jautājums ir, par ko lai skolas iepērk darba burtnīcas. Bez tam mācību grāmatas ir paredzētas lietošanai kopā ar darba burtnīcām.

Tādēļ arī grāmatās ir tikai daļa no apgūstamās mācību programmas.

Faktiski mūsu bērni un viņu skolotāji ir nostādīti ķīlnieku lomā – bērniem nav no kā mācīties, bet skolotājiem ir «kaut kas jāizdomā», lai tomēr varētu kaut ko iemācīt. Tā sakot, jābūt fleksibliem un jāpielāgojas esošajai situācijai.

Kādēļ? Kādēļ man ir jāpierunā skolotāja un jāraksta iesniegums skolas vadībai, lai atļauj man par savu naudu iegādāties darba burtnīcu savam bērnam?

Skolā, kur mācās mani bērni, paziņoja, ka naudas pietika valodām, bet matemātikas, dabas zinību un ētikas darba burtnīcām ne. Jautājot, kā tad tagad būs, atbilde – kaut kā jau tiksim galā. Bet man tas neder, ne izglītībā, ne arī veselības aprūpē.

Es nevēlos, lai ar manu bērnu izglītību «kaut kā tiek galā».

Es vēlos, lai viņi saņem labāko. Un tie 5 vai 10 lati par darba burtnīcām ļoti daudziem no mums nav dzīvības vai nāves jautājums.

Vairums no mums to var atļauties.

Man ir jautājums - vai valstiski mums mūsu bērni ir tik vienaldzīgi un mums nav svarīga viņu izglītība?

Ja valsts nevar nodrošināt mācību materiālu iegādi, kādēļ to neļauj darīt vecākiem?

Es personīgi esmu gatavs arī sava bērna klasesbiedram iegādāties darba burtnīcas

(un tā esam darījuši), bet lai bērni saņem pilnvērtīgu izglītību.

Noslēgumā gribētu lūgt Latvijas valdību un Tiesībsargu būt godīgiem pret savu un valsts nākotni – mūsu bērniem un izbeigt šīs raganu medības. Kā arī nekavējoties nodrošināt skolas ar VISIEM nepieciešamajiem mācību līdzekļiem vai arī atļaut bērnu vecākiem tos iegādāties par savu naudu, neapdraudot skolotājus un skolu direktorus.»

Savukārt Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, komentējot lasītāja aprakstīto situāciju, portālam TVNET atgādināja, ka Tiesībsargs vairākkārt, sākot ar 2012.gadu, visām 119 pašvaldībām ir rakstījis vēstules, informējot, ka būs nepieciešams papildu finansējums mācību līdzekļu iegādei.

Pašvaldībām tika lūgts nodrošināt finansējumu valsts izglītības standarta īstenošanai nepieciešamo mācību līdzekļu iegādei un informēt tiesībsargu par izglītības iestādēm šim mērķim piešķirtā finansējuma apmēru. Apkopojot pašvaldību sniegto informāciju, secināms, ka

situācija valstī mācību līdzekļu nodrošinājumā ir ļoti atšķirīga

– ir pašvaldības, kuras piešķīrušas līdzekļus 40 – 50 latu apmērā vienam izglītojamam, un ir pašvaldības, kuru piešķirtā summa ir līdz 10 latiem.

Līdz ar to ir pašvaldības, kas pilnībā nodrošina un jau pagājušajā mācību gadā nodrošināja visu mācību procesam nepieciešamo, tostarp darba burtnīcas, un ir pašvaldības, kurās skolām nav pietiekamu naudas līdzekļu, lai iegādātos darba burtnīcas visos mācību priekšmetos.

Arī iepriekš, pirms stājās spēkā grozījumi Izglītības likumā, bija vispārīgi noteikts, ka dibinātājs (tātad pašvaldība) nodrošina finansējumu iestādes darbībai. Savukārt Darba likumā ir teikts, ka darba devējs darbiniekam, tātad direktors skolotājam, nodrošina visu amata pienākumu (programmu īstenošanai) veikšanai nepieciešamo. Tagad ir precizēts, tieši kuri mācību līdzekļi pašvaldībai ir jāfinansē. Valsts finansējamā daļa pat ir palielināta – ja iepriekš valsts mērķdotācija bija tikai mācību grāmatām, tad tagad arī grāmatām pielīdzinātajām darba burtnīcām.

Šobrīd skolas ir izlēmušas, kuros mācību priekšmetos tiešām vajag darba burtnīcas un kuros bez tām var iztikt, un

skolotājam mācību līdzekļi jāizvēlas atbilstoši pieejamajiem resursiem.

Ja skola neredz iespēju vai nepieciešamību iegādāties darba burtnīcas, tad jālieto citi mācību līdzekļi. Neviens normatīvais akts nenosaka, ka darba burtnīcas kā mācību līdzeklis ir jālieto, izglītības programmu var īstenot ar citiem mācību līdzekļiem – skolotājam jāstrādā radošāk.

Ne vienmēr jālieto darba burtnīcas

Nevar piekrist lasītāja viedoklim, ka, lietojot darba burtnīcas tādos mācību priekšmetos kā matemātika, dabas zinības un ētika, bērni vienmēr saņem labāku izglītību. Tiesībsarga rīcībā esošā informācija liecina, ka vecāku pirktās darba burtnīcas lielākoties netika aizpildītas, tajās bija veikti vien atsevišķi uzdevumi. Tas liecina, ka darba burtnīcu pirkt nav lietderīgi, pietiktu ar darba lapām.

Tomēr, ja vecāki uzskata, ka konkrētajā mācību priekšmetā ir vēlama lielāka mācību līdzekļu daudzveidība un skolotājs ir gatavs strādāt ar darba burtnīcām,

vecāki kā privātpersonas drīkst darīt visu, ko likums neaizliedz.

Likums neaizliedz vecākiem pēc savas gribas pirkt jebkādus mācību līdzekļus, t.sk. darba burtnīcas.

Skola nedrīkst likt vecākiem pirkt darba burtnīcas, bet vecāki var izrādīt iniciatīvu.

Pieņemot lēmumu nopirkt darba burtnīcas, vienlaikus vecākiem ir jāatrisina jautājums, kā nodrošināt darba burtnīcas tiem skolēniem, kuru vecāki negrib vai nevar tās nopirkt, vai nav izteikuši viedokli šajā jautājumā. Piemēram, klasē ir 30 bērni, 25 bērnu vecāki izsaka gribu nopirkt darba burtnīcas, bet piecu bērnu vecāki saka, lai māca ar skolā pieejamiem līdzekļiem. Tādā gadījumā tiem vecākiem, kas ir par pirkšanu, būtu jānopērk visas 30 burtnīcas, lai skolotājs var ar tām stundās strādāt un visiem bērniem ir vienlīdzīgas iespējas.

Tagad bieži sastopama tāda situācija, ka lielākajai daļai skolēnu klasē ir darba burtnīcas, jo vecāki pēc savas gribas tās ir nopirkuši, bet dažiem nav, jo vecāki gaida, kad tās sagādās skola. Skola saka, ka skolotājs var strādāt arī bez darba burtnīcām un burtnīcas netiks pirktas. Tad neapmierinātas ir abas puses. Tādēļ

tiem vecākiem, kuri atbalsta darba burtnīcu iegādi, būtu jānopērk tās visai klasei.

Skola nedrīkst pieļaut tādu situāciju, ka daļai bērnu ir darba burtnīcas, jo vecāki tās ir nopirkuši, bet daļai nav. Skolotājs var lietot darba burtnīcas, ja tās ir visai klasei, vai nelietot un izmantot citus mācību līdzekļus, ja darba burtnīcu nav. Savukārt daļa vecāku, kuri grib pirkt darba burtnīcas, nevar uzlikt pienākumu tās iegādāties arī pārējiem.

© TVNET. Visas tiesības paturētas