Bijušais Ceļu policijas priekšnieks Edmunds Zivtiņš norāda, ka pēdējo 10 gadu laikā ir ievērojami samazinājusies policijas kapacitāte, bet pie pašreizējās situācijas, kad strauji pieaug uz ceļiem bojā gājušo skaits, lielā mērā ir vainojams arī fotoradaru trūkums. Intervijā laikrakstam «Diena» Zivtiņš atzīst, ka drošības uzlabošana uz auto ceļiem ir arī pašvaldību uzdevums, un tām ir dažādas iespējas, kā to paveikt.
Edmunds Zivtiņš arī kritizē auto eksperta Paula Timrota ieceri noteikt zināmu pieļaujamā braukšanas ātruma pārkāpšanas robežu, par kuru ar fotoradariem pieķertie braucēji nebūtu jāsoda.
«Lai man Timrots un viņa atbalstītāji piedod, bet es viņu gribu salīdzināt ar Breivīku. Jo, tikai pateicoties tai ažiotāžai un visatļautībai, kas notiek uz ceļa, mums ir tik daudz bojāgājušo.
Kādi plus 15 km/h!? A kāpēc ne plus 20 km/h? Tā varam turpināt. Policijai ir jāizvērtē konkrētās vietas bīstamais ātrums. Ja viņi grib, lai liek kaut vai plus 50 km/h, bet, ja uzskata par pareizu, lai liek kaut vai no pirmā kilometra,» laikrakstam «Diena» norāda bijušais Ceļu policijas šefs.
Edmuds Zivtiņš arī norāda, ka laikā, kad viņš sāka darbu Ceļu policijas priekšnieka amatā - 2004.gadā, viņa pakļautībā bija vairāk nekā 1200 cilvēku, bet šobrīd satiksmes uzraugu nebūtu vairāk par 700. Viena daļa no viņiem ir ne īsti ceļu policisti, ne īsti patruļdienesta darbinieki.
Aizstāv līgumu ar «Vitronic»
Lai arī līgums ar fotoradaru ieviesēju «Vitronic» savulaik tika lauzts, jo uzņēmums nespēja pildīt saistības, Zivtiņš to vairāk saista ar sabiedrības spiedienu un uzsver, ka «nevar būt tikai tautā populāri lēmumi gadījumos, kas skar sabiedrības drošību». «Ir jābūt striktai nostājai. Ja ir jāoperē, tad ir jāoperē un nevis jāklausās visās pacienta iegribās,» teicis Zivtiņš.
Lielo bojāgājušo skaitu uz Latvijas ceļiem Zivtiņš saista tieši ar fotoradaru trūkumu un norāda, ka viens bojāgājušais valstij izmaksā 300 tūkstošus latu. Ja fotoradaru darbība tiktu attīstīta, viņaprāt, mēs nebūtu nonākuši pie tādas situācijas, kādā esam šobrīd, kad mums ir bojāgājušo un ievainoto pieaugums.
Runājot par radaru izvietojumu, Zivtiņš paudis nostāju, ka
«jāstrādā tur, kur notiek visvairāk pārkāpumu». «Citur jau nav jēgas strādāt.
Tas, ka ir jābūt pārvietojamiem fotoradariem, tas ir pilnīgi skaidrs. Pārvietojamajiem fotoradariem ir jābūt policijai. Un ar pārvietojamajiem radariem ir jāstrādā ar slēptās uzraudzības metodēm, tie ir jāslēpj, un tikai tādā veidā autovadītājs sapratīs, ka radars var būt jebkur, un ievēros noteikumus.»
Modelis, kā vajadzētu menedžēt situāciju uz autoceļiem, ir šāds: Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) kopā ar Ceļu policiju nosaka, kādiem jābūt šiem tehniskajiem līdzekļiem, un pašvaldības to nodrošina. «Pašvaldības domā, kādus tām vajag agregātus – kas kontrolē ātrumu, kas kontrolē sarkano gaismu, kas kontrolē gājēju pārejas vai sabiedriskā transporta joslas. Ar to nodarbojas pašvaldība, tādai ir jābūt sistēmai, pēc manām domām,» norāda Zivtiņš.
