Franču fotogrāfs Stefans Sudjērs (43 gadi) februārī ieplānojis kājām veikt vairāk nekā 500 kilometrus no Bernātiem līdz Zilupei, dienā noejot aptuveni 20 kilometrus. Francūzis iecerējis mēnesi nakšņot Latvijas mežos un gatavoties ceļojumam pa Krievijas ziemeļiem. Intervijā portālam TVNET fotogrāfs atklāj, ka jūtas aizkustināts par aizrautību, cilvēcību un milzīgo labestību, ar kādu Latvijas ļaudis viņam līdz šim palīdzējuši.
Kāpēc izvēlējāties ceļot tieši pa Latviju? Kāpēc nolēmāt atgriezties Latvijā?
Pirmoreiz Latvijā biju pirms desmit gadiem, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai. Kopš tās reizes esmu veicis regulārus braucienus uz šo valsti, uz dažādām tās pilsētām un bijis daudzās Latvijas vietās. Šo gadu laikā esmu ieguvis tuvus draugus un paziņas, kā arī
mana mīlestība pret šo zemi ne mirkli nav mazinājusies.
Nebija divu domu, kur doties savā pārgājienā, tā acīmredzami bija tieši Latvija, jo vairāk tādēļ, ka parasti februāris šeit ir auksts un sniegots – ideāli piemērots manai iecerei.
Cik tālu jau esat ticis?
Šobrīd esmu iesoļojis Latgalē, jaukajā Preiļu pilsētā. Man vēl ejami kādi 150 km.
Kā jums līdz šim patīk Latvijā?
Man nepatīk Latvija, es vienkārši mīlu Latviju!
Vai esat pārsteigts par Latvijā redzēto? Ja jā, tad kas visvairāk pārsteidzis?
Jau no iepriekšējām reizēm zināju, ka mani sagaida kaut kas aizraujošs, savdabīgs un tīrs savā neskartībā. Es varu jūsmot par Latvijas dabu, taču tas, ko iepriekš nepazinu, bija Latvijas cilvēki. Protams, mani draugi ir lieliski cilvēki, taču… viņi ir mani draugi! Kā gan varētu būt citādi.
Satikt nepazīstamus ļaudis ar viņu viesmīlību un silto attieksmi bija pārsteidzoša, brīnišķīga pieredze.
Es jūtos ļoti aizkustināts par aizrautību, cilvēcību un milzīgo labestību,
ar kādu man ļaudis līdz šim palīdzējuši. Tāpat aizkustināja daži veci ļaudis, kas dzīvo tādā nabadzībā, taču vēl joprojām ne nes sevī rūgtumu, ne par ko sūdzas.
Vēl kāda lieta, kas mani pārsteidza, bija pamesto veco koka māju skaits. Tās man šķiet kā Latvijas lauku identitātes liecības, es ļoti vēlētos, lai kādas no tām varētu saglabāt un atjaunot.
Šī ziema ir Latvijai visai netipiska, jo nav sniega un aukstuma. Vai jūs tas iepriecina vai apbēdina? Kāpēc?
Nu skaidrs, ka šeit ziemas šogad nav, tāpat kā lielākajā daļā Eiropas… Bet tas nekas.
Protams, tas izjauca sākotnējo ceļojuma mērķi - doties pāri sniegam ar sniega kurpēm un pulku (mantu vilkšanai ziemā).
Taču, tā kā biju ieradies šķērsot šo zemi, nevarēju tā vienkārši padoties.
Ja būs iespēja, atgriezīšos šeit nākamgad,
lai veiktu savu pārgājienu tā, kā biju to iecerējis. Taču šobrīd esmu ļoti apmierināts ar to, ko tiktāl esmu ceļojumā guvis.
Sakāt, ka jums īpaši patīk veci ļaudis. Vai Latvijā jau ir izdevies sastapt kādus interesantus cilvēkus? Kā jūs raksturotu latviešus? Vai viņi ir atsaucīgi un izpalīdzīgi, vai arī vairāk intraverti un vēsi?
Jā, esmu saticis daudz cilvēku no visdažādākajām vecuma grupām un sociālajiem slāņiem.
Pilnīgi noteikti šejienes cilvēki ir bijuši izpalīdzīgi!
Fakts, ka esmu francūzis, kas turklāt veic šādu ceļojumu, dara cilvēkus atvērtus un palīdzēt gribošus. Ne reizi nav nācies izjust naidīgumu, gluži otrādi – ir tik patīkami izjust patiesu cilvēcīgu siltumu.
Jūsu blogā ir sadaļa, kuras nosaukums ir «Rīga, es tevi mīlu!» Kāpēc francūzis iemīlējis Rīgu?
Kā jau minēju, esmu šeit braucis (katru gadu) kopš 2004. gada. Sākumā galvenais iemesls bija kāda īpaša meitene, kurā biju iemīlējies. Viņa man atklāja Latviju un tās kultūru. Šā un citu iemeslu dēļ man Rīga vienmēr bijusi mīļa.
Katru reizi, kad šeit ierodos, mani pārņem spēcīga māju sajūta.
Man ir tuva arī arhitektūra, tā ka šeit varu nemitīgi smelties iedvesmu arī saviem fotografēšanas darbiem.
Varbūt ir vēl kaut kas būtisks, par ko gribat pastāstīt TVnet lasītājiem?
Pirmkārt, gribu ļoti pateikties visiem cilvēkiem, ko satiku ceļā.
Latvija ir pazīšanas vērta. Runājot ar daudziem vietējiem, esmu daudz uzzinājis un mācījies par latviešu dvēseli, es sapratu nesenās vēstures cīniņus un sarežģītās attiecības ar Krieviju.
Šogad Latvija svinēs divdesmit piekto Baltijas ceļa gadadienu.
Neaizmirsīsim dārgo cenu, kādu daži no mums maksā par brīvību,
un manas domas šobrīd ir pie mūsu brāļiem, ukraiņiem, kuriem, es ļoti ceru un vēlu, arī drīz tiks rasta gaisma uz brīvību.
