Piedzenot 1,2 miljonus eiro lielu kompensāciju par savulaik atņemtām zemēm Rīgas ostā, nekustamo īpašumu nozares darboņi Jānis Vistiņš un Genādijs Perepjolkins kārtējo reizi apspēlējuši valsti. Amatpersonas, kas pirms 17 gadiem lēma par abu zemju atsavināšanu, tagad izvairās runāt par pieļautajām kļūdām, vēsta LTV raidījums «De facto».
Strīds bija par 6,5 hektāriem zemes Kundziņsalā. Nacionalizējot šos īpašumus, valsts Vistiņam un Perepjolkinam kopā samaksāja 9 tūkstošus latu.
Tagad ostā strādā uzņēmumi ar miljonos mērāmu peļņu, tāpēc nav brīnums, ka abi jutās apzagti.
Zaudējuši visas iespējamās tiesas Latvijā, tajā skaitā prāvu Satversmes tiesā, Vistiņš un Perepjolkins aiztiesājās līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesas lielajai palātai, kurā vinnēja.
Strasbūras tiesa piekrita, ka zemes atsavinātas sabiedrības interesēs, bet atlīdzība bijusi niecīga. Atlīdzību abiem aprēķināja pēc pirmo Ulmaņlaiku cenām, kā to noteica neilgi pirms tam pieņemtais likums. Tajā pašā laikā – nomas maksas ostā jau rēķināja pēc mūsdienīgākām cenām.
Vistiņa un Perepjolkina zemes valstij atdeva Andra Šķēles otrā valdība,
1997.gada augustā pēdējā sēdē izdodot noteikumus ar likuma spēku. Vēlāk par noteikumiem nobalsoja vairums 6. Saeimas deputātu.
Šķēle uz «De facto» jautājumiem neatbildēja, bet Roberts Zīle (VL/TB/LNNK), kurš pildīja satiksmes ministra pienākumus Viļa Krištopana vietā, neatcerējās, ko parakstījis. Zīle mudināja vērsties Satiksmes ministrijā, taču tās ilggadējais galvenais ierēdnis noliedza, ka būtu bijis dokumenta līdzautors.
Atlīdzības izmaksa bija taisnīga
«Nejūtos absolūti atbildīgs, jo man nebija nekāda sakara ar zemju atsavināšanu un Vistiņa un šitā te... aktivitātēm,» saka Uldis Pētersons, tā laika ministrijas valsts sekretārs.
Zināms, ka, pirms jautājums nonāca līdz valdībai un Saeimai, osta nespēja vienoties ar Vistiņu un Perepjolkinu par labprātīgu zemju pārdošanu.
Pētersons uzskata, ka atlīdzības izmaksa abiem pēc 1940.gadu kadastra vērtībām bija taisnīga. «Citādi tā būtu nepamatota iedzīvošanās. Īpašnieki uz tās zemes nebija izdarījuši neko,» atzīmē Pētersons.
Atņemtās zemes ostā par zemām maksām – pusotru procentu no kadastrālās vērtības – iznomāja divām kompānijām. «Baltic Container Terminal», kuras īpašnieki meklējami Itālijā, Kundziņsalā izvērš aktīvu darbību, bet «Nacionālais Konteineru Termināls» (NKT), kas Vistiņa pļavu nomās līdz 2052.gadam, neko nav pasācis. NKT īpašniekos ir Kipras ofšors, bijušā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa kancelejas vadītājs Ivars Millers, un īsu brīdi daļas piederēja arī bijušajam tieslietu ministram Guntaram Grīnvaldam.
«Lūk, arī ieguvēji no zemju atņemšanas mums. Mēs paši būtu varējuši attīstīt ostā biznesu,» «De facto» īsā telefonsarunā saka Perepjolkins.
Ar viņam labvēlīgo Strasbūras tiesas spriedumu Perepjolkins nav apmierināts, plašāk komentēt notikušo nevēlas.
Tiesa piesprieda mazāk
«Abas puses var būt gan neapmierinātas, gan apmierinātas. No vienas puses, tiesa piesprieda septiņas reizes mazāk, nekā Vistiņš un Perepjolkins prasīja, no otras – 100 reizes vairāk, nekā valsts viņiem piedāvāja pirms 17 gadiem,» secina abu advokāts Egīls Radziņš.
90.gados vārdu salikums «Vistiņš un Perepjolkins» raksturoja īpašu biznesa virzienu – zemju iegūšanu valstij stratēģiskās vietās.
Apiet Jāņa Vistiņa un Genādija Perepjolkina īpašumus Rīgā bija pagrūti, tādēļ valsts daudzus no tiem atpirka. Par lieliem zemju īpašniekiem ostā Vistiņš un Perepjolkins kļuva visai aizdomīgā veidā. Mantinieki viņiem zemes uzdāvināja.
«Viņi dabūja šo know-how,» saka Radziņš. Pēc advokāta teiktā, Vistiņš un Perepjolkins padomju gados aizrāvušies ar antikvāru lietu uzpirkšanu, 90.gadu sākumā atguva savu senču zemes un palīdzēja to izdarīt citiem. Par to arī viņi esot apdāvināti. «Divi mantinieki viņiem [ostā] atlīdzināja par šāda veida pakalpojumiem, cits bija dāvinājums par draudzīgām attiecībām, vēl viens – par sirds operācijas taisīšanu,» stāsta Radziņš.
Sakritība?
Tomēr par īpašas shēmas vērpšanu vedina domāt fakts, ka
Rīgas pašvaldība mantiniekiem zemes ostā atdeva gandrīz vienlaicīgi un skaitītas dienas, pirms Saeima grozīja likumu, kas aizliedza atjaunot īpašumtiesības uz zemēm ostās.
«Kādēļ tika slēgti dāvinājuma līgumi? Lai nebūtu pirmpirkuma tiesības. Pārdošanas gadījumā pašvaldība varēja šos īpašumus atpirkt par tām mazajām summām, ko viņi, iespējams, samaksāja mantiniekiem. Dāvinājuma gadījumā šādas iespējas nebija,» saka Ilma Čepāne (V), kas 90.gadu vidū bija Satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāre un vēlāk Satversmes tiesas tiesnese.
Čepāne Vistiņu un Perepjolkinu uzskata par afēristiem, bet tiesībsargājošās iestādes tolaik nevarēja vai negribēja pierādīt, ka dāvinājuma līgumi ir tikai fiktīvi.
Vismaz daļai politiķu, 1997.gadā balsojot par zemju atņemšanu Vistiņam un Perepjolkinam, vietas ierādīšana abiem spekulantiem bija goda lieta. Taču tagad valstij izsniegts pamatīgs rēķins – 1,2 miljoni eiro.
Summa varēja nebūt tik liela, ja strīdu atrisinātu ātrāk. Lielāko daļu no piespriestās kompensācijas veido pārrēķins par inflāciju un likumiskie procenti.
