Ministri otrdien aiz slēgtām durvīm skatīs Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumu par bijušo Valsts robežsardzes darbinieku, kuram netika piešķirta pielaide ar valsts noslēpumu saistītiem jautājumiem, liecina Ministru kabineta darba kārtība.
Skatīs ECT spriedumu par robežsardzes darbiniekam nepiešķirto pielaidi valsts noslēpumam
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
ECT konstatēja, ka noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpums. Secināts, ka tiesvedības gaita Andra Ternovska civilprasībā pret Valsts robežsardzi par viņa atjaunošanu dienestā neatbilda Konvencijas prasībām, aģentūru BNS iepriekš informēja Ārlietu ministrijā (ĀM).
Ternovska prasība par 20 tūkstošu eiro lielu morālo kompensāciju tika apmierināta tikai daļēji - Latvijai atlīdzībā būs jāmaksā pieci tūkstoši eiro.
ECT noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzēja sūdzības izskatīšana ir ārpus tiesas kompetences. Norādīts, ka lietā nav strīda par to, vai Latvijas tiesas bija kompetentas izskatīt strīdus par robežsargu atbrīvošanu no amata, ņemot vērā, ka iesniedzēja civilprasība pret Valsts robežsardzi pēc būtības tika izskatīta divās tiesu instancēs.
Vērtējot iesniedzēja sūdzību pēc būtības, ECT atzīmēja, ka katrai no pusēm ir jābūt samērīgai iespējai iesniegt savus apsvērumus, jo pretējā gadījumā kāda no pusēm var nonākt būtiski neizdevīgākā stāvoklī.
Tiesa norādīja, ka 2002.gada 23.janvāra Rīgas apgabaltiesas sēdē piedalījās atbildētāja – Valsts robežsardzes – pārstāvis, kas sniedza tiesai mutvārdu paskaidrojumus. Savukārt iesniedzējam šī iespēja tika liegta, jo slimības dēļ viņš nebija ieradies, un tiesas ieskatā slimības lapā norādītie iemesli neattaisnoja tiesas sēdes atlikšanu. ECT arī uzskatīja, ka Rīgas apgabaltiesa bija pēdējā instance, kas varēja skatīt iesniedzēja civilprasību pēc būtības.
Tā kā ECT konstatēja, ka sūdzības izskatīšanas mehānisms Satversmes aizsardzības birojā (SAB) un Ģenerālprokuratūrā nevarēja tikt uzskatīts par atbilstošu pušu vienlīdzības un sacīkstes principiem, jo iesniedzējam nebija pilnībā pieejami viņa lietas materiāli, turklāt neviena no abām iestādēm nevarēja tikt uzskatīta par «tiesu», pat piemērojot šo jēdzienu visplašākajā tā nozīmē. ECT uzskatīja, ka Rīgas apgabaltiesas nevēlēšanās pienācīgā kārtā izvērtēt iesniedzēja neierašanās iemeslus, atzīstot viņa prombūtni par neattaisnotu un izskatot civilprasību bez viņa klātbūtnes, kopumā padarīja tiesvedību par netaisnīgu.
Ternovskis 1992.gadā uzsāka dienestu Valsts robežsardzē, un 1997. gadā tika iecelts par Valsts robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieku. Pēc likuma «Par valsts noslēpumu» spēkā stāšanās, ņemot vērā viņa dienesta pakāpi un amatu, bija nepieciešams saņemt pirmās kategorijas speciālo atļauju pieejai sevišķi slepenai informācijai.
1999.gada janvārī, pēc pārbaudes veikšanas, SAB informēja iesniedzēju, ka viņam atteikts izsniegt pieeju valsts noslēpumam. Ternovskis lēmumu pārsūdzēja Ģenerālprokuratūrā, kas tika noraidīta. Ņemot vērā viņa neatbilstību amatam, viņš tika atbrīvots no dienesta Valsts robežsardzē, tādēļ Ternovskis vērsās Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa ar prasības pieteikumu pret Valsts robežsardzi, lūdzot viņu atjaunot amatā.
Tiesa 2001.gada septembrī noraidīja prasību pret Valsts robežsardzi, pamatojoties uz to, ka tiesiskās attiecības starp viņu un iestādi regulēja speciālie likumi, nevis Darba likums. Iesniedzējs pārsūdzēja šo spriedumu Rīgas apgabaltiesā. Neilgi pirms apelācijas tiesvedības sēdes Ternovskis lūdza pārcelt sēdes datumu viņa slimības dēļ, iesniegumam pievienojot slimības lapu. Tomēr 2002.gada 23.janvārī tiesa izskatīt lietu bez viņa klātbūtnes, jo pievienotā slimības lapa nenorādīja, ka iesniedzējam būtu jāievēro gultas režīms un apelācijas sūdzību noraidīja. Arī Augstākās tiesas Senāts noraidīja prasību, pamatojot ar to, ka tā bija cieši saistīta ar jautājumu par viņam liegto atļauju pieejai valsts noslēpumam un tādējādi nebija izskatāma civilprocesuālā kārtībā.
Ternovskis vērsās Satversmes tiesā, kas atzina, ka apstrīdētā norma, kas paredzēja īpašu pārsūdzības kārtību par atteikumu izsniegt speciālo atļauju valsts noslēpumam, atbilst Satversmei.