Dzīvība un dzīve ir dāvana, taču dažkārt cilvēks to vairs neapzinās, tā portālam TVNET atzina Rīgas Lutera draudzes mācītājs un Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāns Linards Rozentāls. Saistībā ar aktiera Robina Viljamsa nāvi lūdzām garīdznieku izteikties par pašnāvībām, par ko kaut reizi mūžā ir iedomājušies daudzi.
Rozentāls norādīja, ka jebkurš cilvēks var nonākt tādā situācijā vai dzīves posmā, kad vairs neredz savai dzīvei nozīmi un jēgu. «Kad tu skaties no malas uz savu dzīvi un nespēj to vairs nest.»
Viņš norāda, ka tam var būt dažādi iemesli: «Vai tā ir slimība vai personiskās dzīves satricinājumi, bailes no iespējamām sāpēm vai kas cits, jebkura cilvēka dzīvē ir iespējami brīži, kuros tu kā izeju ieraugi atteikšanos dzīvot tālāk.
Dzīvība un dzīve ir dāvana, taču cilvēks var to vairs neredzēt,
to neapzināties, ja sāpes ir tik lielas, ka tās vairs nevar izturēt. Par pašnāvību kā šādu izeju no situācijas un risinājumu ir iedomājušies ļoti daudz cilvēku vismaz reizi mūžā. Tāpēc, man šķiet, mums būtu jāuzmanās ieņemt tādu tiesātāja vai vērtētāja pozīciju.
«No kristietības viedokļa jebkura vēršanās pret cilvēka dzīvību, arī pret savējo, vienmēr ir ļoti problemātiska un noraidāma, jo dzīvība un dzīve nav tikai mūsu pašu personiskais īpašums. Cilvēka dzīve un līdz ar to arī dzīvība ir dāvana un vērtība pati par sevi. Mēs esam radīti, un tas ir ļoti svarīgs izejas punkts. Mums bieži šķiet, ka svarīgi ir izveidot viedokļus vai uzskatus arī par to, kas ir un kas nav pašnāvība.
Taču tālāk par mūsu vērtējumiem - labs vai slikts, pareizs vai nepareizs, pieņemams vai nepieņemams - mūs ved jautājumi sev - ko mēs varam darīt, lai otram cilvēkam palīdzētu ieraudzīt dzīvei - tādai, kāda tā ir, - nozīmi un jēgu? Kā mēs varam būt līdzās un tad, kad otram doties uz priekšu kļūst neizturami grūti, palīdzēt spert kaut vai pāris soļus? Jo pašnāvības nevēstī tikai par kādiem citiem, kas tās izdara, bet arī par mums, par kopienu,» mācītājs akcentēja.
Kā mēs varam palīdzēt cilvēkam pamanīt savu vērtību un lielumu, ja viņš pats vairs to neredz?
Kā mēs varam veicināt to, kas palīdz cilvēkam dzīvi pieņemt un dzīvot, nevis no tās atteikties? Protams, mūsu katra un visu kopīgajām iespējām ir savas robežas, beigu beigās mēs pieņemam un respektējam otra cilvēka lēmumu arī tad, ja mēs rīkotos citādi.
Rozentāls atgādināja, ka dzīve patiešām ir dāvana. «Taču tā nav perfekta dāvana, kas spīd un laistās. Tai ir savas plaisas, netīrumi, bojājumi, ievainojumi, izkropļojumi. Tas pieder pie dzīves. Viss, kas it kā dzīvei traucē, to dara tik grūtu, sarežģītu, tas viss pieder. Dzīve kā ceļš, kas tevi ved cauri dažādām pieredzēm, arī bezjēdzības, sāpju, dzīvot negribēšanas pieredzēm. Taču ceļš iet uz priekšu, un dažkārt vienīgā iespēja ir tam sekot. Tas ir kā ceļš cauri tuksnesim - no vienas puses, tuksnesis var būt ļoti liels, no otras puses - jebkurā brīdī pie apvāršņa var parādīties kāda oāze.»
«Varbūt es maldos, bet man šķiet, ka pašnāvība sāk īstenoties tad, kad to sāk saredzēt kā vienīgo iespēju. Kad mūsu skats tā sašaurinās, ka neko citu vairs neredzu. Un tas ir saistīts ar to, kā cilvēks redz sevi un savu dzīvi, un savu apkārtni. Viņa izturēšanās un domāšana mainās. Taču bieži neviens to nepamana, jo cilvēks to slēpj. Mēs nevaram nevienu izglābt, mēs nevaram otra vietā gribēt dzīvot, bet
mēs varam viens otru nepamest līdz pašam galam, līdz pēdējam brīdim.
Kādreiz tas ir vienīgais, ko varam darīt,» mācītājs atzina.
Viņš turpināja: «Kad saku - dzīve ir Dieva dāvana, to es nedomāju tikai tādā šaurā nozīmē, proti, dāvanu atmest atpakaļ ir slikti un punkts. Bet, ja dzīve ir dāvana, un es ticu, ka tā tāda ir, tad tā ir ļoti daudzveidīga dāvana, tā ir kā dažādu dzīves iespēju buķete, tā ir kā iedrošinājums, liels noslēpums, dārgumu lādīte man rokās, no kuras es šobrīd vēl redzu tikai mazu daļu.
Kā to redzēt - nav tikai tā konkrētā cilvēka, bet visu mūsu kopīgs aicinājums: kā palīdzēt cilvēkam labāk redzēt savā dzīvē arī citus risinājumus? Un kopīgs aicinājums, manuprāt, ir tāpēc, ka mēs labi apzināmies, ka katra izdarīta pašnāvība izraisa neizmērojamas sāpes daudziem. Mūs katru skar šīs sāpes. Tas ir neko neatrisinošs risinājums tāpēc, ka tas neizmērojami vairo sāpes un ciešanas apkārtesošajos cilvēkos, sāpes nepazūd pat vairāku paaudžu garumā.
Tas ir pret sevi vardarbīgs un citiem sāpes vairojošs risinājums.
Un tāpēc vienīgais, ko pret to var likt, - gan kā pret vēl neīstenotu nodomu, gan kā pret jau īstenotu lēmumu - ir mīlestība.»
Rozentāls norādīja - arī tad, ja cilvēks ir izdarījis pašnāvību, mēs turpinām apliecināt viņa vērtību, lielumu, nozīmi. «Mēs turpinām skatīties uz viņu tā, kā viņš kādu iemeslu dēļ vairs nespēja. Mēs apliecinām viņā to, ko viņš pats sevī vairs neredzēja. Un mīlam to viņā, ko viņš kādu iemeslu dēļ vairs nespēja mīlēt.»
Noslēgumā garīdznieks piebilda - pašnāvības morāliskais vērtējums ir apšaubāms tieši tāpēc, ka daudzos gadījumos pašnāvības tiek izdarītas dziļā depresijā, dziļa kauna izjūtā, izmisumā un dzīves bezjēdzīguma izjūtā.
«Līdz ar to te nav runa par morāles kategorijām, par to, kas ir labs un pareizs. Problēma ir tieši tajā, ka ilgstoši ir runāts par šo tēmu tikai no morāles kategorijām, bet tieši zināšanu pieaugums par cilvēku no psiholoģijas un medicīnas perspektīvas liek pašnāvības problemātiku ieraudzīt daudz plašākā kontekstā.»
