Putins nebaidās kļūt smieklīgs un tas ir bīstami - šāda atziņa, kas vēl nesen izskanēja Saeimas Ārlietu komisijas sēdē, tika papildināta ar vārdiem - mums jābūt gataviem arī sliktākajam scenārijam. Savukārt pasaules mediji nu jau atklāti analizē ne vien Baltijas valstu aizsardzības spējas, bet arī skrupulozi salīdzina gan Krievijas, gan NATO militāros resursus.
Vai «spēle» kā Ukrainā - ar tankiem - neturpināsies mūsu pagalmā? (127)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ko «ļaunākais scenārijs» var nozīmēt mums, Latvijai?
Gatavošanās ļaunākajam – tā var raksturot Baltijas valstu un Polijas centienus palielināt NATO spēku klātbūtni mūsu reģionā. Pamatuzdevums ir nodrošināt, lai Krievijas politiskajai elitei pat neienāktu prātā apdraudēt Baltijas valstu neatkarību, taču jau tas vien nozīmē, ka draudi pastāv un tos uztver nopietni. Krievijas neprognozējamību palielina tas, ka tās turpmākā rīcība lielā mērā ir atkarīga nevis no kolektīvi pieņemtiem lēmumiem, bet viena cilvēka – prezidenta Vladimira Putina.
Kādi ir Putina ikdienas paradumi?
Grāmatas par Putinu «Trauslā impērija» autors Bens Džūda, atsaucoties uz intervijām ar Krievijas prezidentam pietuvinātām personām, žurnālā «Newsweek» apraksta Putina ikdienu un paradumus – viņš mostas vēlu, neilgi pēc pusdienlaika. Brokastīs viņš ēd produktus, kas piegādāti no patriarha Kirila lauku īpašumiem. No ēdiena ārvalstu banketos prezidents atsakās vispār.
Pēc brokastīm viņš divas stundas velta peldei. Iespējams, tieši peldes laikā tiekot pieņemti Krievijai un pasaulei svarīgi lēmumi.
Darbs sākas pēcpusdienā un norit līdz vēlai naktij.
Vispirms Putins iepazīstas ar specdienestu sagatavotiem ziņojumiem par norisēm iekšpolitikā, ārpolitikā un savā galmā. Krievijas līderis ir apsēsts ar informāciju, bet nelieto datoru, visi dokumenti ir papīra.
Ko vēlas sasniegt Putina Krievija?
«The Economist» analītiķis un Austrumeiropas eksperts Eduards Lūkass nosauc trīs soļus, ko vēlas sasniegt Putina Krievija, – pirmkārt, mazināt savu kaimiņu, bijušo PSRS valstu neatkarību. Otrkārt, vājināt vai sagraut NATO un, treškārt, vājināt Eiropas Savienību. Intervijā LNT Top 10 Lūkass norāda – Putins nebaidās iet uz priekšu, tālāk destabilizēt situāciju, jo uzskata, ka Rietumi ir vāji.
Edvards Lūkass, «The Economist» starptautiskās nodaļas redaktors: «Pastāv iespēja, ka mēs zaudēsim šajā cīņā. Šī ir lielākā drošības krīze piecu gadu desmitu laikā. Un līdz šim
Krievija ir sasniegusi daudzus savus mērķus.
Tā ir iebrukusi kaimiņvalstī un jau divreiz - gan Krimā, gan Austrumukrainā – sagrābusi tās teritoriju. Tas ir parādījis, ka Eiropas Savienība nevar vienoties par nopietnām sankcijām. Tas ir parādījis plaisu starp Eiropu un ASV. Tas ir parādījis, ka NATO pieņem lēmumus par lēnu un par vēlu. Putins ir pieredzējis šahists, viņš ļoti labi prot pamanīt vājības.»
Visā NATO aliansē pašas vājākās ir Baltijas valstis
Tās atbilst arī Putina doktrīnai par Krievu pasauli – bijušas gan Krievijas impērijas, gan PSRS sastāvā un tajās ir liels skaits krievvalodīgo, kuru it kā aizstāvība bija iegansts kara sākšanai Ukrainā. Teorētiski iespējamā agresija pret Baltijas valstīm nav tēma, par ko pasaulē klusētu vai neuztvertu nopietni, tai veltīti raksti un komentāri prestižākajos pasaules izdevumos.
«Baltijas valstis ir mazas, ar salīdzinoši niecīgām armijām. Viņu apdraudētības sajūta ir pilnīgi racionāla» - Vašingtonas Stratēģisko un starptautisko studiju centra analītiķis Endrū Mihta.
«NATO plāns izveidot ātrās reaģēšanas spēkus ar 4000 karavīru, kas spētu izvietoties pozīcijās 48 stundu laikā, var noderēt cīņā ar mazu sacelšanos vai sabotāžu, kā Ukrainas gadījumā, bet plaša iebrukuma gadījumā tie būtu nederīgi» - Varšavas Nacionālā Stratēģisko pētījumu centra prezidents Tomašs Šatkovskis.
«Ja līdzīgs iesaldēts karš [kā Ukrainā] notiktu Baltijā, kā reaģētu NATO? Pašreizējā semantiskā mētāšanās par to, vai Krievijas darbības Ukrainā ir kvalificējamas kā «iebrukums», nav iedvesmojoša zīme» - «The Independent» ilggadējais Krievijas un ārlietu korespondents un komentētājs Ruperts Kornvels.
Pašreizējā spēku samērā
ilgi nosargāt Baltijas valstis būtu praktiski neiespējami.
Eduards Lūkass tās salīdzina ar Rietumberlīni aukstā kara laikā, norādot, ka Baltiju var sagrābt dažu stundu laikā. Uz nepieciešamību gatavoties sliktākajam norāda arī Latvijas Ārlietu ministrijā.
«Putins un viņa komanda vairs nebaidās izskatīties smieklīgi. Ja tāda līmeņa lielvalsts vadītājs vairs nebaidās izskatīties smieklīgi, tad tas ir ļoti bīstami. (..) Mums vienkārši jāturpina savs darbs, ņemot vērā nepieciešamību gatavoties arī sliktākajam attīstības scenārijam.» Eduards Stiprais, ĀM pārstāvis.
Tomēr kas ir sliktākais scenārijs?
Par to, cik tālu gatavs iet Krievijas prezidents, viedokļi atšķiras. Bijušajam Putina padomniekam, pašlaik kvēlam Kremļa saimnieka kritiķim Andrejam Illarionovam lielu ilūziju nav. Viņš norāda – Putins ies tik tālu, cik viņam ļaus. Plāni Baltijai var būt jau uzrakstīti, jo iebrukumam Ukrainā Krievija, pēc Illarionova teiktā, gatavojusies jau sen.
Andrejs Illarionovs, bijušais Vladimira Putina padomnieks: «Tas ir ļoti
sens plāns, tas ir gatavots vismaz 11 gadus.
Tāpēc Krievijas agresija nebija pēkšņa Putina kunga reakcija, tas nebija pārsteigums. Tas nebija emocionāls solis saistībā ar Maidanu, ar Janukoviču vai Kijevu. Nē, tas ir sens plāns, kas ir gatavots ilgi un tagad tiek īstenots. Ja Ukraina uzvarētu šajā karā, proti, būtu spējīga aizstāvēt savu suverenitāti, teritoriālo integritāti un brīvību (..), tad es teiktu, ka Baltijas valstis būs samērā lielā drošībā. Savukārt, ja Ukraina zaudēs šajā karā, ja tā būs spiesta padoties, tad tas aicinājums agresoram spert nākamo soli. Un viens no nākamajiem soļiem varētu būt Baltijas valstis.»
Viens no Lietuvas neatkarības kustības līderiem un ilggadējais Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis piekrīt, ka Putins nevilcinātos ar militāru triecienu ne tikai Ukrainai, bet arī citiem kaimiņiem, ja būtu tāda iespēja un pareizie apstākļi.
Landsberģis: «Sliktākais scenārijs ir intervence, militāra ielaušanās. Varbūt ne tāds kā 40. gadā, kad tika ieņemta visa valsts. Tagad tiek izmantoti citi veidi, tiek ieņemtas valstu daļas, cerot izraisīt destrukciju, tās padarīt nedzīvīgas, neefektīvas, pazemotas, iepotēt bezspēcības sajūtu. Tas ir bīstami, vēl jo vairāk tāpēc, ka
uzvedībai un runām nav īpaši lielas racionalitātes.
Ne tikai kaut kādā psihiski saasinātā elementa, ne tikai tonī, bet arī garā. Kā Angela Merkele jau pašā sākumā teica, ka tas ir neadekvāts cilvēks, kas šo politiku īsteno, neadekvāti aptverot realitāti.»
Igaunijas ārpolitikas institūta direktors Andress Kasekamps uzskata, ka Ukrainā Putins uzvar. Un viņš īstermiņā uzvarētu arī tad, ja pievērstos Moldovai vai Baltkrievijai, kas atrodas ārpus NATO. Kremļa saimnieka ilgtermiņa plāns ir ASV novēršanās no Eiropas un Eiropas iekšējā sašķelšana, lai padarītu sev brīvas rokas.
Kasekampa: «Ja viņam tiktu dota iespēja, ja mēs atļautu viņam to darīt, ja mēs būtu vāji, tad tas viņu iedrošinātu. Bet ja alianse palikt vienota, un mēs nodrošināsim savu aizsardzību, tad mums nevajadzētu uztraukties. Bet iespējas Putinam varam dot tikai mēs paši, mēs viņam varam sniegt uzvaru. Bet pašreizējos apstākļos es neuzskatu, ka Putins varētu ar militāru spēku vērsties pret Baltijas valstīm.»
Drauds - Krievijas centieni destruktīvi ietekmēt NATO un ES
Līdz ar to eksperti norāda, ka pašlaik galvenais drauds ir Krievijas centieni destruktīvi ietekmēt NATO un Eiropas Savienības valstis, nevis ar tiešu iebrukumu, bet citos veidos.
Andris Sprūds, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors: «No vienas puses mēs varam priecāties, ka šeit ir amerikāņu karavīri, ka šeit ir mācības, ka šeit ir rotācijas, ka šeit būs ātrās reaģēšanas vienības, kurā būs dažādi spēki. Bet šie spēki nevar atbildēt uz igauņu specdienestu darbinieka nolaupīšanu uz robežas, tie nevar atbildēt uz kibertelpas apdraudēšanu, tie nevar atbildēt uz nevalstiskā sektora finansēšanu, tie nevar adresēt jautājumus, kas saistās ar interešu grupām, kas ir gatavs dienaskārtību kaut kādu bīdīt politikā, ar korupciju. Tā kā skaidrs, ka ir vesela virkne jautājumu, uz kuriem 5. pants neatbild, un tāpēc nevajag uzskatīt, ka tā ir panaceja.»
Edvards Lūkass, «The Economist» starptautiskās nodaļas redaktors: «Es nedomāju, ka Krievija grib anektēt Baltijas valstis vai tās okupēt, kā to izdarīja Padomju Savienība. Bet Krievija grib tajās lielāku ietekmi.»
Tomēr pašreiz atšķiras viedokļi arī par NATO 5. pantu
– kas paredz, ka uzbrukums vienai NATO valstij ir uzbrukums visām. Vai pašreizējai karadarbībai Ukrainā līdzīgi notikumi kādā NATO valstī būtu viennozīmīgi uzskatāmi par 5. panta pārkāpumu – tas ir interpretācijas jautājumus.
Eduards Lūkass: «5. panta problēma ir tā, ka tas ir radīts vienkāršam, tīram karam, ar skaidru sākumu un beigām. Krievija pašlaik ved ļoti nekārtīgu karu, nākamās paaudzes karu. (..) 5. pants nav pareizais instruments, lai tiktu gala ar Krievijas provokāciju pret Latviju, Igauniju vai Lietuvu.»
Tādēļ, Lūkass norāda, visām Eiropas Savienības un NATO valstīm jākļūst noturīgām pret jebkādām manipulācijām. Analītiķis uzsver, ka tas ietver mediju telpas, politiskās sistēmas, energosistēmas, kiberdrošības, korupcijas apkarošanas sistēmas stiprināšanu. Kopumā NATO valstis gan militāri, gan ekonomiski ir daudzkārt spēcīgākas par Krieviju. Vienlaikus Krievija ir kodolieročiem bruņotākā valsts pasaulē, par ko atgādinājis arī pats Putins. Un tas likmes padara tikpat augstas kā aukstā kara laikā.