Sāktas 20 lietas par bērnu izvešanu no Latvijas, 10 - par atdošanu no Latvijas (2)

Vēl šogad ir sāktas divas lietas par saskarsmi ar ārzemēs esošiem pieciem bērniem, kā arī divas lietas par saskarsmi ar Latvijā esošiem diviem bērniem. Savukārt pērn ir bijušas 27 lietas par bērnu atgriešanu Latvijā, bet 13 lietas - par bērnu atgriešanu no Latvijas.

Runājot par tiesu darbu lietās par bērnu atgriešanu, šodien TM notiekošajā pasākumā Rīgas rajona tiesas tiesnese Santa Bernharde paskaidroja, ka tiesai ir jānoskaidro bērna patstāvīgā dzīvesvieta, savukārt pēc tam ir jānoskaidro, vai ir notikusi prettiesiska aizvešana, tiesai vērtējot otras valsts likumus. Ja tiesa konstatē, ka aizvešana ir notikusi, tad ir jāvērtē, vai bija saņemta piekrišana vest bērnu uz citu valsti. Visbiežāk tiek teikts, ka piekrišana tika dota, bet tā vai nu nav taisnība, vai arī tēvs vai māte to nevar pierādīt.

Kā norādīja tiesnese, bieži vien viens no vecākiem norāda, ka bērns ir iedzīvojies jaunajā dzīvesvietā un tāpēc nevajag viņu atgriezt, bet ir nosacījums, proti, ka iedzīvošanās aspektu vērtē tad, kad ir pagājis gads kopš bērna prettiesiskās aizvešanas.

Tāpat Bernharde uzsvēra, ka galvenais ir bērna, nevis vecāku intereses, tomēr tieši vecāku rokās ir iespēja padarīt šo procesu bērniem pēc iespējas nesāpīgāku.

Juriste Sintija Daugule, kura pārstāv personas, kuras cīnās par bērnu atgriešanu no Latvijas, norādīja, ka parasti tiesu lēmumi tiek pārsūdzēti, jo tiesa nevar pierādīt nopietno risku, kas bērnam varētu rasties, ja bērns tiek atgriezts otram no vecākiem. Proti, parasti šis risks tiek identificēts ar dzīvesveidu, izglītību, tradīcijām, audzināšanas stilu, bet nopietnais risks netiek pierādīts.

Tāpat bieži vien atbildētāja vai atbildētājs sūdzas par otra fizisku vai emocionālu vardarbību, tomēr netiek iesniegts neviens pierādījums tam, ka šāda vardarbība ir piedzīvota pastāvīgajā dzīvesvietā.

Vēl Daugule minēja argumentu attiecībā uz bērna nošķiršanu no mātes, jo tiesas mēdz rakstīt, ka nav pieļaujama bērnu nošķiršana no mātes, jo tas var nodarīt nopietnu psiholoģisku un psihoemocionālu kaitējumu. Pēc viņas domām, šāda atbildētājas argumentācija ir vērtējama kā manipulācija ar Hāgas konvenciju, jo būtībā jau tas no vecākiem, kurš atsakās atgriezties bērna dzīvesvietā kopā ar pašu bērnu, nodara viņam vēl lielāku kaitējumu.

Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs savukārt skaidroja, ka bāriņtiesa šajā lietā piedalās no «paša sākuma līdz rezultātam». Viņš uzsvēra, ka bāriņtiesa ir tā, kas komunicē ar bērnu, bet dažkārt ir ļoti grūti noskaidrot bērna viedokli par situāciju ģimenē atkarībā no viņa brieduma - divus gadus vecam bērnam uzprasīt par situāciju ģimenē nav iespējams, tāpēc bāriņtiesa tiesai sagatavo pārskatus par novērojumiem un viņa dzīvi, nevis konkrētas bērnu atbildes.

Krasnogolovs pauda bažas, ka ārpus Rīgas bāriņtiesām varētu būt problēmas ar saskarsmes nodrošināšanu starp ārzemēs palikušo tēvu vai māti un bērnu, jo varētu pastāvēt grūtības ar psihologu klātbūtni vai pat telpu organizēšanu.

Runājot par nolēmuma izpildi, Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs sacīja, ka pastāv daudzas problēmas, jo vienmēr klātesošas ir emocijas. Izpildē parasti piedalās tiesu izpildītājs, policija un, iespējams, arī bāriņtiesas psihologs. Viņš norādīja, ka bērna interesēs ir pēc iespējas mierīgāk realizēt bērna aizvešanu, bet dažreiz mātes ir tās, kas rada emocionālu saspīlējumu, lai parādītu, cik nepareizs ir bijis tiesas lēmums.

Krasnogolovs arī pauda, ka gadījumā, ja uz vietas nav tā no vecākiem, kurš ir cīnījies par bērna aizvešanu atpakaļ uz dzīvesvietu, bāriņtiesa pieņem vienpersonisku lēmumu par bērna nogādāšanu drošos apstākļos, kā arī bāriņtiesa var pieņemt lēmumu nepateikt, kur tieši bērns tiks vests, bet praksē tas tā neesot, jo mēdz būt gadījumi, kad bāriņtiesai seko līdzi mašīna, lai zinātu, uz kurieni bērns tiek vests.

Tāpat vīrietis minēja, ka ne vienmēr tiek nodrošināta bērna drošība krīzes centrā, jo vecāki mēdz risināt savas problēmas tieši tur.