Prezidents Andris Bērziņš amatā bija aizvadījis gadu, kad nolēma, ka jāveic radikāli uzlabojumi. Jāpalielina vara, ietekme un neatkarība ministru prezidentam. Bērziņš sasauca ekspertu grupu, kam bija jāizdomā, kas un kā būtu jādara. Komisijas sastāvs: politoloģe Daina Bāra, partiju un pretkorupcijas eksperts Valts Kalniņš, jurists Jānis Pleps un ekonomiste Inga Vilka.
Pēc gada komisijas darba tapa ieteikumi uz vairāk nekā 20 lapām. Prezidents tos nosūtīja Saeimas spīkerei Solvitai Āboltiņai. Viņa tālāk uz Juridisko komisiju. Sanāca viena komisijas sēde. Deputāti priekšlikumus nokritizēja, ieteica rosināt plašas diskusijas, kas nozīmēja – nedarīt neko. Kopš tā laika prezidenta ieteikumi mainīt virkni likumu un arī Satversmi nogūla arhīvā. Tomēr nu prezidents cer otrajā piegājienā ekspertu ieteikumus ieviest dzīvē.
Ekspertu ieteikumi bija vairāki: Saeima balso tikai par premjeru, kurš nāk tikai no Saeimas deputātu vidus. Ministrus izvēlas premjers, un tos apstiprina prezidents.
Cits ierosinājums: premjera amatu piedāvā partijai, kas uzvarējusi vēlēšanās. Ja koalīcija nesanāk – amatu piedāvā partijai ar otro labāko rezultātu. Šis ieteikums prezidentam nav iepaticies, tomēr konsultanti uzstāj – kā nerakstītu likumu Latvijas politikā to vajadzētu ieviest.
JĀNIS PLEPS, LU docents, Valsts prezidenta darba grupas loceklis:
Tas ir modelis, kas ir Vācijā, Lielbritānijā un visur citur Eiropā. Ja partija uzvar vēlēšanās vai iegūst vairākumu parlamentā, veidojot koalīciju, valdību veido to partiju līderi.
DAINA BĀRA, LU asociētā profesore, Valsts prezidenta darba grupas locekle:
Mums šādas tradīcijas nav, jo mums reti kuras partijas līderis ir arī premjera kandidāts. Un, piemēram, skatoties rietumu pieredzi, tomēr saskatījām to, ka nevarējām atrast tādu situāciju, ka partijas vadītājs nebūtu premjera kandidāts.
Ja nav jauna premjera, veco valdību gāzt nevar. To nozīmē ieteikums ieviest «konstruktīvo neuzticības balsojumu». Eksperti arī iesaka atteikties no iespējas likumīgi šantažēt premjeru ar budžetu. Ja Saeima par budžetu nenobalso, valdībai jāļauj turpināt strādāt.
JĀNIS PLEPS:
Budžets ir tā vieta, kur valdību veidojošās partijas izmanto iespēju izvirzīt dažādus ultimātus, savas prasības, un tas rada lieku spiedienu uz gan budžeta plānošanu, gan attiecīgi uz valdības stabilitāti.
Pašreizējā premjere šaubās, vai premjera pilnvaras jāmaina. Neieklausīšanās partiju vēlmēs varot vēlāk atspēlēties, kad par valdības lēmumiem balsos deputāti Saeimā.
LAIMDOTA STRAUJUMA, Ministru prezidente (Vienotība):
Prezidents jau līdzīgi ir domājis arī iepriekš un izteicies, ka partiju sarunas var nosaukt par slimiem murgiem.
Nē nu... es melotu, ka tās ir vienkāršas. Tās nav vienkāršas. Galvenais, kāds ir rezultāts. Tās ir diskusijas. Un es arī šajā otrajā valdības veidošanas reizē dažām partijām pateicu nē konkrētiem kandidātiem. Un tad tie kandidāti tika nomainīti. Līdz ar to šodien arī ir tiesības pateikt nē. Jautājums, vai ieklausās.
EDGARS PASTARS, Konstitucionālo tiesību speciālists:
Izpildvara kļūtu stiprāka. Ar to domu, ka premjers varētu apturēt kaut kādas ministriju nevēlamas vai nelietderīgas iniciatīvas. Viņš būtu priekšnieks komandā nevis pirmais no līdzīgajiem.
Tomēr agrākais Valsts prezidenta padomnieks Edgars Pastars saskata slēptu draudu tajā, ja prezidentam ļaus vienpersoniski apstiprināt premjera izraudzītos ministru kandidātus.
EDGARS PASTARS, Konstitucionālo tiesību speciālists:
Ja gadījumā prezidents gribētu būt ļoti aktīvs tajā, kādu ministru ļaut premjeram ielikt valdībā un kuru ne, jo šajā modelī Saeima par ministrijām nebalsotu. Tad galavārds būtu prezidentam. Tad, ja prezidents būs aktīvs spēlētājs, varētu tikt izvirzīts jautājums, vai viņa ievēlēšanas līdzšinējā kārtība ir pietiekama, lai tik lielas pilnvaras īstenotu. Tas nenozīmētu uzreiz tautas vēlētu prezidentu, bet būtu šī citādā institūcija jānostiprina, ja prezidents sagribēs būt aktīvs spēlētājs.
Agrākā valsts prezidente uzskata – daudzpartiju sistēmā, kāda pastāv Latvijā, šādi no «Vecās Eiropas» pārņemti ierobežojumi, visticamāk, nestrādās. Tomēr premjera stiprināšanu var apsvērt. Piemēram – ļaut viņam vieglāk atlaist slikti strādājošos ministrus.
VAIRA VĪĶE-FREIBERGA, bijusī valsts prezidente:
Jā, politika ir tirgošanās, kompromisi un tamlīdzīgi. Bet solidārā atbildība ir jāuzņemas, un par to atbild premjers. Bet, lai premjers varētu to uzņemties, viņam ir vajadzīga autoritāte, piemēram, atlaist ministrus. Un partijas nedrīkstētu tajā brīdī apvainoties, ja ministrs tiek premjera izbrāķēts. Jo, ja premjers grib turpināt strādāt, viņam ir jābūt uzticībai pret visiem viņa ministriem. Te partijām vajadzētu piekāpties, jo mums jau bija kādu laiku iegājies, kad zināmas partijas kūrēja zināmas ministrijas. Un tad jau rodas jautājums nopietns – vai tās viņiem ir barotavas, kurā viņas nelegālā veidā nosmeļ valsts līdzekļus?
Juridiskās komisijas vadītājs, kuram pēc prezidenta rosinājuma būtu jāsteidzas meklēt Saeimas gaiteņos noklīdušos ierosinājumus, ir skeptisks. Neesot saprotams, ko prezidents grib sasniegt. Komisija pati nerīkosies, bet gaidīs, ko darīs Valsts prezidents.
GAIDIS BĒRZIŅŠ, Saeimas deputāts, Juridiskās komisijas priekšsēdētājs (NA):
Es gribētu teikt – ir jāredz reformas mērķis. Un droši vien, ja prezidents nāks ar šādu iniciatīvu, tad viņš arī definēs mērķi.
Jautājums: Pagaidām jums nav šis mērķis redzams?
Gaidis Bērziņš: Es varbūt tomēr neredzu to mērķi.
REINIS BĒRZIŅŠ, Valsts prezidenta kancelejas direktora vietnieks.
Jautājums: Tad kāda būs tālākā rīcība? Prezidents sūtīs vēlreiz vai gaidīs, kad deputāti paši cels no atvilktnēm laukā vēstuli?
Prezidents šobrīd ir aicinājis 4.novembrī Saeimu strādāt pie šā jautājuma. Daudzi deputāti ir jauni, un viņi nav iepazīstināti ar šo izpildvaras iniciatīvu. Es domāju, pirmos mēnešus viņš apskatīsies, vai deputāti paši sāks strādāt pie šīs iniciatīvas. Un tad, ja darbs netiks darīts, tad es pieļauju, ka Valsts prezidents sniegs vēlreiz iniciatīvu par izpildvaras stiprināšanu.
Kamēr gan Saeimas komisija, gan Valsts prezidents gaida viens uz otra aktīvu rīcību, Melngalvju namā jau tapušas jaunas idejas – kā regulēt partijas. Ekspertu komisija tās publiskos ceturtdien – 20.novembrī. Piemēram:
Partiju darbības uzlabošana
1. Stiprināt ierindas biedru ietekmi partijās.
Šobrīd politiskajos spēkos visu biedru likteni izlemj partiju spice. Tāpēc jāpalielina partiju iekšējā demokrātija. Piemēram, jāļauj ierindas biedriem piedalīties vēlēšanu sarakstu sastādīšanā, lai tos nenoteiktu tikai partijas vadība.
Partiju biedru skaita pieaugums no 200 uz 500
Šobrīd jaunu partiju var dibināt vismaz 200 biedri. Eksperti ieteikuši robežu pacelt līdz 1000. Jo, piemēram, Lietuvā minimālais slieksnis pacelts līdz diviem tūkstošiem biedru. Pēc strīdiem eksperti palikuši pie vidusceļa – 500.
2. Palielināt valsts finansējumu
Šobrīd valsts piešķirtā nauda sedzot 10-15% priekšvēlēšanu tēriņiem. Eksperti iesaka - valsts finansējums partijām jāpalielina. Par cik – tas vēl pētāms.
3. Atvērtie grozāmie saraksti
Viens no ieteikumiem arī mainītu vēlēšanu sistēmu. Šobrīd vēlētājs var balsot tikai par vienu partiju. Eksperti iesaka - ļaut biļetenā ierakstīt vienu vai vairākus kandidātus arī no citām partijām. Ideja noskatīta no pašvaldību vēlēšanām Norvēģijā.
4. Partija jādibina vismaz gadu pirms vēlēšanām
Strīdīgs ieteikums ir ierobežot partiju iespēju piedalīties vēlēšanās. Par vietām Saeimā jāļauj cīnīties partijai, kas dibināta vismaz gadu pirms vēlēšanām.
Andra Bērziņa priekštece uzskata, ka tik strikti ierobežot partijas nebūtu nepieciešams. Arī partiju strīdus un ietekmes dalīšanu ar likumiem ierobežot nevar. Tomēr doma palielināt biedru skaitu esot laba.
VAIRA VĪĶE-FREIBERGA, bijusī valsts prezidente:
Šajā Saeimā ir partijas, kas arī nav sirmu vecumu piedzīvojušas. Tīri demokrātiskas izpausmes ziņā nedrīkstētu uzlikt pārāk lielu limitu, kad viņas var rasties. Jo bieži partijas rodas kā reakcija pret kaut kādu situāciju. Pret kaut ko, kas viņiem nepatīk pie esošās valdības. Tādas tiesības vajadzētu dot. No otras puses – partija, kas ir trīs dienas veca, šaubos, vai viņa varētu būt nopietns spēlētājs. Kaut kādu limitu uzlikt vajadzētu. Man viens gads izklausās ļoti ilgs. Zatlera kungs nekad nebūtu ticis Saeimā ar tik ilgu laiku. Es domāju, kādi seši mēneši būtu pilnīgi pietiekami.
Tas fakts, ka mums ir tik daudz partiju, ir zīme tam, ka nav adekvāts tas veids, kā mēs viņas definējam. Un es domāju – jā – biedru skaita palielināšana būtu nopietns veids, kā atsijāt tos grupējumus, kur es, mans kaimiņš, viņa kaķis un suns – mēs sanākam kopā un nolemjam, ka mums būs pašiem sava partija.