Rīt būs pagājis apaļš gads kopš traģiskākās dienas mūsu neatkarīgās valsts vēsturē, kad zem veikala betona drupām dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Kaut arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) 5. daļas komandieris Dmitrijs Novikovs cenšas lieki neatminēties veikala «Maxima» sabrukšanu pērn 21. novembrī, viņš portālam TVNET pastāstīja par toreiz notikušo un traģēdijā piedzīvoto.
«Tā bija parasta diena, mana brīvdiena. Sēdēju pie zobārsta. Parasta ikdiena. Pēkšņi man telefons iezvanās. Domāju, ja kādam vajadzēs, piezvanīs vēlreiz. Bet tas zvana vēl vienu reizi. Nu labi, izlēmu pacelt. Toreiz, tikko pēc procedūrām, vēl runāju, kā jau pie zobārsta, ne īsti saprotami klausītājam,» stāsta glābējs.
Pirmie vārdi, kas skanēja Dmitrija klausulē, – «iebrucis jumts veikalā «Maxima», iespējams, ir cietušie».
Tūdaļ viņa prātā pazibēja aina: kastes veida vienstāva veikals, iebrucis, un noteikti daudz cietušo.
«Man teica, ka drīzumā savāks ar automašīnu. To gaidīju pie Valsts arhīva. Mani un manus divus kolēģus ar formām rokās pēc 15 minūtēm savāca,» stāsta ugunsdzēsējs.
Iekāpjot mašīnā, bija skaidrs, ka situācija nav laba, jo tie glābēji, kas atradās notikuma vietā, nemitīgi runāja pa rācijām. Tika ziņots, ka sabrukušajā veikalā atrodas vairāki cilvēki, turklāt esot arī cietušie. Rācijās teica, ka ir nopietni iebrukušas veikala konstrukcijas.
«Braucot uz sagruvušo veikalu, atrodoties uz Jūrmalas šosejas, pa rāciju nodeva ziņu, ka noticis otrs nogruvums,» ar klusuma brīžiem teiktajā stāsta Dmitrijs.
Otrajā nogruvumā gāja bojā trīs glābēji, bet cieta 13, no kuriem 12 nonāca slimnīcā.
Glābēju uzdevums bija atrast un atbrīvot cietušos ugunsdzēsējus
«Braucot uz notikumu vietu, sapratām, ka pazuduši sakari ar glābējiem, maniem kolēģiem. Tika bļauts rācijās, bet atbildes nebija,» atklāj Dmitrijs.
«Pērn rudenī strādāju VUGD glābēju postenī pie Centrāltirgus. Tie bija mani čaļi, kuriem uzkrita uz galvas jumts. Vēl cerēju, ka rācijas saplīsušas vai vienkārši viņi nevarēja atbildēt,» pauž glābējs.
«Ierodoties notikuma vietā, pirmais skats – tā nav «Maxima». Tas bija sagruvis veikals, apklāts ar betona blokiem,» atminas glābējs Dmitrijs.
No attāluma nebija iespējams redzēt, kas notiek veikala iekšpusē. Viss, kas bija saskatāms, - lieli putekļu mākoņi.
«Mēs piegājām pie štāba. Tur valdīja neliels apjukums. Cilvēki skrēja ārā, iekšā. Mums teica, ka, iespējams, cietuši ir glābēji pēc veikala jumta otrā nobrukuma. Daudz nerunājot, devāmies iekšā veikalā,» atceras glābēju vada vadītājs.
Dmitrija glābēju grupas galvenais uzdevums bija izvilkt cietušos kolēģus.
«Tur strādāja glābēji no vairākiem VUGD posteņiem. Sākotnēji bija tikai viena ieeja un izeja no sabrukušā veikala. Kad iegāju iekšā veikalā, kur atradās daudz cietušo un glābēji, gaiss bija pilns putekļu. Bija pavisam tumšs. Vienīgais, ko redzēju, kā spīdēja lukturīši, ko gaismoja citi glābēji. Šķita, ka visapkārt skanēja cilvēku kliedzieni pēc palīdzības. Redzēju vairākus saspiestus cilvēku ķermeņus zem blokiem. Kaut arī glābējs to redz, viņa uzdevums ir glābt vieglāk cietušos un pildīt norādīto uzdevumu. Man un manai komandai tāds bija - atrast un glābt glābējus. Meklējām kādu, kurš varētu pateikt, kur aptuveni atradās cietušie ugunsdzēsēji. Jautāju kādam kolēģim no cita posteņa, kurš glāba sievieti, atbrīvodams to no gruvešu segas. Viņš nespēja ātri atbildēt uz manu jautājumu - kur atrodas mūsējie. Pēc piecām minūtēm norādīja aptuvenu cietušo glābēju atrašanās vietu,» atminas glābēju komandieris.
Vadītā glābēju grupa steidzīgi devās pie cietušajiem ugunsdzēsējiem. Cietušos atrast bija grūti, tomēr tie tika sameklēti, pamanot starp betona blokiem saspiestās ugunsdzēsēju ķiveres.
Glābēji betona blokus atvilka no cietušajiem pašu spēkiem
«Mēs drudžaini meklējām vietu, kur mūsējie aprakti. Pēc mūsu saucieniem daži atsaucās. Tajā brīdī galvenais ir izglābt cietušos. Sākotnēji no gruvešiem izvilkām tos, kam tikām klāt, - pašu spēkiem atvilkām betona blokus. Pēcāk glābām tos, kas bija aprakti zem tonnām betona. Tie glābēji, ko izglābām, teica, ka zem betona atrodas vēl ... mūsējie. Viņi redzējuši ugunsdzēsēju ķiveres mētājamies. Sapratām, ka tā ir tā vieta, kur atrodas pārējie mūsējie, tuvākie kolēģi, arī draugi un ikdienas partneri. Tika piesaistīti tajā brīdī visi pieejamie resursi,» stāsta aculiecinieks, glābējs Dmitrijs.
Tika izmantoti atspiedēji, hidrauliskie pacēlāji, pneimatiskie spilveni. Tomēr, sākot glābšanas darbus, nācās saskarties ar problēmu: dziļāk zem gruvešiem atradās betona plāksnes, kas atradās uz citām betona plāksnēm, zem kurām atradās cietušie glābēji.
«Paceļot vienu plāksni ar pacēlāju, nokristu cita, jo tās atradās cita virs citas. Notiktu ķēdes reakcija. Mēs nevarējām riskēt, jo pastāvēja varbūtība, ka zem blokiem atrodas cilvēki,» uzsver komandieris. «Cietušie atradās veikala alkohola nodaļā. Redzējām, ka glābējs pie samaņas guļ uz stikliem zem šīm betona plāksnēm. Mēs uzturējām ar viņu kontaktu un steidzīgi domājām, kā viņu ātrāk izvilkt no turienes. Mums pieejamie instrumenti varēja tikai mazliet pacelt smagos betona blokus. Tomēr mēs nedrīkstējām riskēt, sākot plašu bloku cilāšanu. Tāpēc blokus mazliet pacēlām ar vinčām un stūmām nost. Es neatceros, cikos tieši mēs viņu izvilkām, jo ārā kopš tā brīža, kad iegāju veikalā, negāju. Cik atminos, bija ap 5 no rīta, kad visi glābēji tika izvesti no sabrukušā veikala,» ar asarām acīm stāsta komandieris.
Diemžēl visus kolēģus Dmitrija glābēju komanda nespēja izglābt, jo trīs drosmīgos ugunsdzēsējus, Dmitrija un citu glābēju kolēģus, apraka smagās betona sienas, vēl pirms palīgi ieradās traģēdijas vietā.
Izgājušam ārā paelpot svaigu gaisu pēc ugunsdzēsēju glābšanas, kāda meitene Dmitrijam piedāvāja paēst, bet viņam nebija ēstgribas. Glābšanas darbi šķita kā viens moments.
Policija atviegloja glābēju darbu
«Ļoti labi pastrādāja policija. Tā paskatījās kamerās, kur aptuveni atradās glābēji, un iedeva mums bildes,» skaidro Dmitrijs. Tas ļāva ātrāk atrast cietušos.
Glābēji pēc smagās darba nakts no rīta tika ar varu dzīti mājās
Pēc nelielās atpūtas glābēji devās atpakaļ veikalā glābt cilvēkus, jo ilgi nespēja nosēdēt malā, zinot, ka veikalā vēl atrodas cietušie.
«Es nostrādāju līdz kādiem astoņiem rītā. Mūsu priekšnieks mūs «ar koku rokās» dzina mājās. Protams, neviens negribēja doties prom, bet bija jūtams, ka kājas un rokas bija tā nogurušas, ka nevarējām vairs nekādīgi palīdzēt, kaut arī bijām gatavi skriet sabrukušajā veikalā. Mūsu vadītājs noteica: redziet, cik daudz glābēju vēl šeit ir. Jūs nostrādājāt visu nakti. Ko jūs vēl spēsiet palīdzēt? Brauciet mājās, atpūtieties,» atstāsta Dmitrijs.
Tika dots rīkojums: ja būs vajadzība, atkārtoti izsaukšot uz notikuma vietu.
«Tā arī notika. Mēs trijatā ar kolēģiem devāmies uz savu daļu (VUGD posteni), nomazgājāmies. Džeki palika daļā, es devos mājās. Vēlāk vakarā zvanīja, teica, ka jābrauc uz traģēdijas vietu. Bet, ņemot vērā, ka man ir pēdējā brīvdiena un papildus jutu muguras sāpes, lai pēc brīvdienas spētu pilnvērtīgi strādāt maiņā, atteicu izsaukumam,» norāda ugunsdzēsējs.
Ugunsdzēsējiem darba ikdienā ir arī jādodas un notiekošajiem ugunsgrēkiem un citām nelaimēm, kur glābējam jābūt pilnā gatavībā.
Glābēji - arī labākie psihologi
VUGD 5. daļas komandieris skaidro, ka viņa padotie negadījumu vietās spēja pilnvērtīgi strādāt tikai pēc pusotra mēneša. Līdz tam kā piemēru Dmitrijs min: degošā mājā, kad kaut kas nokrita, glābēji sastinga.
Kad ugunsdzēsēji pārtrauca jebkāda veida darbības sabrukušajā veikalā, tika savākti visi posteņa kolēģi, lai kopā dotos uz pirti, atklāj glābēju komandieris. «Es kolēģiem teicu: šeit mēs visu izrunāsim, izkratīsim sirdi, lai pēc tam būtu vieglāk strādāt. Visi glābēji ar asarām acīm pastāstīja gan par atmiņām, gan traģēdijā notikušo. Mums bija svarīgi kopā savākties un vienam otru sapurināt.»
«Glābējam jābūt kā universālam kareivim. Es strādāju par ugunsdzēsēju jau vairāk nekā 10 gadus, kaut sākumā vecie buki man teica, ka pēc 10 gadiem man šis darbs apnikšot. Bet tā nav, un šis man nav darbs, bet mana dzīve!» ar dziļu un patiesu skatienu stāsta glābējs, ugunsdzēsēju komandieris, sirsnīgs un atklāts cilvēks Dmitrijs Novikovs.
