Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) noraidījusi bijušā Valsts ieņēmumu dienesta Muitas kriminālpārvaldes direktora Vladimira Vaškeviča un bijušā Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieka Andra Spūļa sūdzību pret Latviju saistībā ar kompetento iestāžu lēmumu viņiem anulēt speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam, informēja Ārlietu ministrijā.
Kā skaidroja ministrijā, ECT ir pieņēmusi galīgos nolēmumus vairākās Latvijas lietās, atzīstot iesniegtās sūdzības par nepieņemamām tālākai izskatīšanai pēc būtības un izbeidzot tiesvedību šajās lietās.
Sūdzību iesniedzēji bija vērsušies ECT pēc tam, kad kompetentās Latvijas iestādes viņiem anulēja speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam. Iesniedzēji uzskatīja, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta, kas nosaka tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesībām uz pieeju tiesai, pārkāpums, jo lēmumi par speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam anulēšanu nav pārsūdzami tiesā.
Atsaucoties uz savā judikatūrā iedibinātajiem principiem, ECT norādīja, ka Latvijai bija objektīvs pamats izslēgt strīdu, kas saistīti ar speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam neizsniegšanu, izskatīšanu no konvencijas 6.panta tvēruma, jo šādi strīdi skar «ierēdņa īpašos pienākumus pret valsti», savukārt konvencijas 6.pants piemērojams tikai tādām lietu kategorijām, kurās tiek izlemtas personai celtās apsūdzības kriminālprocesā vai personas konkrētas «civilās tiesības un pienākumi».
Vērtējot abu iesniedzēju individuālo situāciju, ECT norādīja, ka Spūļa amata pienākumi bija saistīti ar izlūkošanas un pretizlūkošanas uzdevumiem, savukārt Vaškevičs ieņēma vadošu amatu Valsts ieņēmumu dienestā. Abos gadījumos iesniedzēju pienākumi bija cieši saistīti ar tikai valsts varai raksturīgiem uzdevumiem, kuru pildīšanai viņiem bija nepieciešama speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam.
Tiesa arī uzsvēra, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība, nosakot tos civildienesta amatus, kuru pildīšanai ir nepieciešama speciālā atļauja, jo tādējādi tā aizsargā nacionālo drošību un sabiedrisko kārtību. ECT atzina, ka abu iesniedzēju gadījumā kompetentās valsts iestādes konstatēja apstākļus, kas deva pamatu apšaubīt viņu uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu.
Ņemot vērā šos apstākļus, ECT uzskatīja, ka pastāvēja pietiekams pamats, lai atzītu, ka uz šāda veida strīdiem nav attiecināmas konvencijas 6.panta 1.punktā noteiktās garantijas par pieeju tiesai.
ECT lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
