Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) pieņēmusi galīgo nolēmumu lietās «Larionovs pret Latviju» un «Tess pret Latviju», atzīstot iesniegtās sūdzības par nepieņemamām tālākai izskatīšanai pēc būtības un izbeidzot tiesvedību šajās lietās.
ECT izbeigusi tiesvedību lietās par 1949.gada masu deportācijām Latvijā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Abi iesniedzēji ir bijušie LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki, kuri 1949.gada 25.martā pieņēma un parakstīja slēdzienus par tā saukto kulaku sarakstos iekļauto ģimeņu nelikumīgu masveida administratīvo izsūtīšanu uz attāliem un mazapdzīvotiem PSRS apgabaliem. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pret iesniedzējiem tika sākta kriminālvajāšana, un Latvijas tiesas viņus atzina par vainīgiem genocīdā un sodīja saskaņā ar tobrīd spēkā esošo Latvijas Kriminālkodeksa 681.pantu «Noziegumi pret cilvēci, genocīds».
Savās sūdzībās ECT, atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7.pantu,
iesniedzēji apstrīdēja viņu notiesāšanas tiesiskumu un likumību,
uzskatot, ka Latvijas tiesas viņus bija notiesājušas par tāda nodarījuma izdarīšanu, kuru 1949.gada martā spēkā esošie tiesību akti neuzskatīja par noziedzīgu. Abi iesniedzēji arī sūdzējās par kopējo pret viņiem sākto kriminālprocesu ilgumu, uzskatot to par pārmērīgu, kas esot pretrunā ar konvencijas 6.panta 1.punktu, kas nosaka tiesības uz taisnīgu tiesu.
Vērtējot iesniedzēju sūdzības, ECT konstatēja, ka iesniedzējiem bija pieejams efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kuru viņi nebija izsmēluši, proti, viņi varēja vērsties Satversmes tiesā, lai apstrīdētu lietas notikumu laikā spēkā esošā Latvijas Kriminālkodeksa normas.
Tiesa arī norādīja, ka iesniedzēji paši bija vairākas reizes vērsušies Satversmes tiesā ar dažāda veida pieteikumiem, tādēļ viņi acīmredzami uzskatīja šo tiesību aizsardzības līdzekli par efektīvu. Tāpat ECT norādīja, ka gadījumā, ja iesniedzēji būtu vērsušies Satversmes tiesā un tā atzītu apstrīdētās Latvijas Kriminālkodeksa normas par neatbilstošām Satversmei, šāds Satversmes tiesas nolēmums kalpotu par pamatu kriminālprocesa atjaunošanai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, turklāt nolēmumā paustie Satversmes tiesas secinājumi būtu saistoši Latvijas tiesām, kurām būtu jāizskata kriminālprocess no jauna.
Tā kā iesniedzēji šo ECT ieskatā ļoti efektīvo tiesību aizsardzības līdzekli nebija izsmēluši,
tiesa atzina šo sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai.
Vērtējot iesniedzēju sūdzības par kriminālprocesu kopējo ilgumu, ECT atzīmēja, ka kriminālprocesi pret abiem iesniedzējiem bija saistīti ar sarežģītiem vēsturiskiem un juridiskiem aspektiem. Tajos tika veikts nozīmīgs pētnieciskais darbs saistībā ar 1949.gada masu deportācijām, tiesvedības laikā tika nopratināti 132 liecinieki, kā arī lietu iztiesāšana vairākas reizes tika atlikta attaisnojamu iemeslu dēļ. Arī vērtējot nacionālās tiesvedības gaitu kopumā, tiesa nesaskatīja būtiskas kavēšanās posmus nevienā no tiesvedības stadijām.
Ņemot vērā visus iepriekšminētos apsvērumus,
ECT atzina šīs iesniedzēju sūdzības par acīmredzami nepamatotām.
Tiesas lēmumi ir galīgi un nepārsūdzami.