Pērn aprīlī ieviesa civilprocesa likuma grozījumus par pagaidu aizsardzību no vardarbja ģimenēs: viņam uz konkrētu laika posmu liegts tuvoties cietušajam. 2014. gadā deviņu mēnešu laikā bijuši vairāk nekā 400 šāda veida gadījumu. Labklājības ministrija norāda, ka Latvijā vardarbība ģimenēs pret sievietēm nav mazinājusies.
Kā vardarbja lieta nonāk policijā jeb darba kārtība
«Parasti cietušais vēršas policijā un iesniedz iesniegumu par notikušo vardarbību pret viņu. Tomēr gadās, ka par vardarbību ziņo cietušā draugi vai radi. Pēc iesnieguma saņemšanas policija informāciju pārbauda, ja ir nepieciešamība, tiek sākts kriminālprocess. Vēlāk tiek konstatēta cietušā miesas bojājumu smaguma pakāpe un vainīgais tiek saukts pie atbildības. Sodu spriež tiesa,» skaidro Valsts policijas pārstāvis Dairis Anučins.
Pērn deviņu mēnešu laikā bijuši vairāk nekā 400 gadījumu, kad sākta pagaidu aizsardzība cietušajam pret vardarbi. Tomēr 77 gadījumu sākts kriminālprocess, jo vardarbis tiesas piespriestos nosacījumus netuvoties cietušajam neievēroja.
Sodi par vardarbību pret sievietēm policijā nav nodalīti no vispārējās vardarbības pret cilvēkiem. Kopumā par vardarbību tiek piespriesti dažāda rakstura sodi, sākot ar naudas, piespiedu darbu un nosacītā ieslodzījuma sodiem līdz pat brīvības atņemšanai uz septiņiem gadiem.
Atgādinām, ka vairums sieviešu, pret kurām ģimenē izturas vardarbīgi, klusē un policijai neziņo. Tāpēc, visticamāk, statistikas dati ir daudz lielāki, nekā policijai ir zināms.
Labklājības ministrijas viedoklis
«Pirmkārt, un tas ir svarīgākais, bet arī grūtākais, ir būtiski atzīt to, ka ciet no vardarbības. Lai arī cik tas grūti būtu – pieņemt, ka tuvākais cilvēks, kuru mīli, dara pāri. Svarīgi saprast, ka tā nav nejaušība un nav tava vaina,» uzsver Labklājības ministrijas (LM) Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā referente Viktorija Boļšakova.
Bieži sievietes, kas cieš no vardarbības, uzskata, ka tā ir viņu vaina, ka otra persona pret viņu izturas vardarbīgi. Tomēr Boļšakova atklāj, ka tā ir pāridarītāja izvēle – otru pakļaut, rīkoties vardarbīgi un kontrolēt. Turklāt ne vienmēr vardarbību var viegli pazīt.
«Vardarbībai ir ļoti dažādi veidi. Tā var būt fiziska (sišana vai spīdzināšana, vai miesas bojājumu nodarīšana), seksuāla (seksuāla kontakta uzspiešana vai nevēlams seksuāla kontakta veids), psiholoģiska (vainošana, draudi, noniecināšana), ekonomiska (kontrole pār personiskajiem līdzekļiem, aizliegums strādāt),» stāsta LM speciāliste.
Ir vēl viens vardarbības veids: vardarbīga kontrole jeb vajāšana (angliski – stalking). Šajos gadījumos agresors cietušo izseko, lieto dažādus nevēlamus komunicēšanas veidus (piemēram, var katru dienu stāvēt pie darba vietas, zvanīt nakts vidū, publicēt personisko informāciju). Bieži vien sākumā ir tikai atsevišķas vardarbības epizodes, bet ar laiku tā var kļūt biežāka un nežēlīgāka.
Tomēr reizēm pastāv vairāki šķēršļi, kas traucē pamest vardarbi.
«Daudzas cietušās sievietes mēģina aiziet no agresora pat septiņas reizes, pirms viņām izdodas. Savukārt ir arī liela cietušo daļa, kuri negrib šķirties no agresora, viņiem svarīgākais, lai viņš pārtrauc izturēties vardarbīgi. Jebkurā situācijā ļoti svarīga ir drošība. Speciālisti parasti iesaka izstrādāt vienkāršu drošības plānu: piemēram, draudu vai uzbrukumu gadījumā jāizvairās atrasties virtuvē, kur varmākam pa rokai var gadīties bīstami priekšmeti; pie sevis jātur mobilais telefons, lai varētu izsaukt policiju,» uzskata Boļšakova.
Speciāliste iesaka vardarbības gadījumā arī vērsties pie citiem pēc palīdzības. Nav jākaunas runāt par vardarbību ģimenē, jo tās noklusēšana nav nekāds zelts.
Sievietes joprojām daudzās valstīs ir ar zemāku stāvokli sabiedrībā
«Praktiski visas sabiedrības vēsturiski ir veidojušās tā, ka publiskajā un ģimenes sfērā dominē vīrieši. Daudzās pasaules valstīs vēl joprojām var redzēt sieviešu nelīdztiesīga stāvokļa skarbas izpausmes – nespēja iegūt izglītību, piespiedu laulības agrīnā vecumā, mazāka darba samaksa, ierobežotas iespējas ieņemt vadošus amatus vai vispār strādāt algotu darbu, utt. Arī vardarbība pret sievietēm, tai skaitā vardarbība pret sievietēm ģimenē, liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm,» atklāj speciāliste.
Vardarbība notiek visā pasaulē. To atrisināt ir grūti, bet speciālistu iesaiste palīdz cīnīties pret vardarbību.
2014.gada nogalē Pasaules Veselības organizācija publicēja pētījumu, kura būtiskākā atziņa ir tas, ka vardarbība ir novēršama. Septiņas vardarbības prevencijas stratēģijas ir šādas: sekmēt drošas, uzticamas un stabilas vecāku un bērnu attiecības; attīstīt dzīves prasmes bērnos un jauniešos; samazināt alkohola pieejamību un pārmērīgu lietošanu; samazināt ieroču pieejamību; veicināt dzimumu līdztiesību, lai mazinātu vardarbību pret sievietēm; mainīt kultūras un sociālās normas, kas normalizē vardarbību; identificēt cietušos, sniegt viņiem atbalstu un aprūpi.
Latvijā vardarbība pret sievietēm nemazinās
«Nav pamata apgalvot, ka vardarbība pret sievietēm Latvijā mazinās. Drīzāk tieši otrādi, nekādi dati un neviens pētījums neparāda patiesos vardarbības pret sievietēm apmērus. Tas, par ko mēs uzzinām no pētījumiem vai statistikas datiem, ir tikai aisberga redzamā daļa. Pilnīgi noteikti daudz vairāk ir noklusēto un neziņoto gadījumu,» skaidro Latvijas ministrijas pārstāve.
Statistika Eiropas Savienībā
2014.gada pavasarī publicētais pētījums «Vardarbība pret sievietēm – ES mēroga apsekojums» liecina, ka fizisku un/vai seksuālu vardarbību no esošā vai bijušā partnera savas dzīves laikā vidēji piedzīvojušas 22% sieviešu ES dalībvalstīs. Vardarbības akti no partnera puses parasti atkārtojas vairākkārt un vardarbība izpaužas dažādos veidos. Salīdzinot ar vidējiem ES rādītājiem, Latvijā vardarbības līmenis pret sievietēm ģimenēs ir augstāks.
Fizisku un/vai seksuālu vardarbību no esošā vai bijušā partnera savas dzīves laikā Latvijā piedzīvojušas 32% sieviešu, kas atbilst 270 tūkstošiem sieviešu vecumā no 15 līdz 75 gadiem. Pētījuma dati norāda arī, ka katru dienu Latvijā no partnera vardarbības cieš vidēji 115 sievietes, pieņemot, ka gada laikā pret katru bija vērsts tikai viens vardarbības akts. Tāpat Latvijā ir arī ES augstākais psiholoģiskās vardarbības pret sievietēm ģimenēs rādītājs. No esošā vai bijušā partnera psiholoģiskas vardarbības savas dzīves laikā Latvijā ir cietušas 60% sieviešu. Savukārt vidēji ES no partnera psiholoģiskās vardarbības cieta 32% sieviešu, tai skaitā 5% cieta no ekonomiskās vardarbības. Turklāt lielākā daļa sieviešu, kuras norādīja, ka ir cietušas no vairākām psiholoģiskās vardarbības formām (piemēram, neļauj tikties ar draugiem/radiem, aizliedz strādāt algotu darbu, aizvaino citu cilvēku klātbūtnē, draud fiziski ievainot vai nodarīt pāri bērniem) no partnera puses, cieta arī no partnera fiziskas un/vai seksuālas vardarbības.
Pētījums apstiprināja, ka vardarbība ģimenē ir ilgstoša un bieži vien turpinās, arī sievietei šķiroties no partnera. Pusē gadījumu, kad sievietes aizgāja no partnera, vardarbība bija galvenais šķiršanās iemesls, bet vēl 19% gadījumu vardarbība sekmēja lēmumu izbeigt attiecības. Aptaujājot sievietes par vardarbības pieredzi bērnībā (līdz 15 gadu vecumam), noskaidrojās, ka ES vidēji 33% sieviešu pieredzējušas fizisku vai seksuālu vardarbību, tai skaitā 12% norādīja, ka piedzīvojušas seksuālu vardarbību no pieaugušas personas. Fiziskā vardarbība ģimenē meitenēm ir biežākā bērnībā piedzīvotās vardarbības forma, 55% sieviešu kā vardarbības veicēju norādīja tēvu, 46% – māti. Latvijā 34% meiteņu līdz 15 gadu vecumam cieta no pieaugušo vardarbības, tai skaitā 30% cieta no fiziskas vardarbības (piemēram, raušana aiz matiem, sišana ar nūju vai siksnu) un 7% cieta no seksuālas vardarbības.
