Sieviete piedzīvoja vārdiem neaprakstāmas šausmas un pazemojumus

Eleonora piedzima 1931.gada 4.maijā Sofijas un Jāņa Viļumu ģimenē. Līdz Otrajam pasaules karam dzīvojuši netālu no Ilūkstes mierīgi un laimīgi. Tēvs bija Latvijas robežsargs, bet mamma – prasmīga šuvēja.

Mainās visa dzīve

Taču 1940.gadā dzīve pierobežā kļuva nemierīga – daži cilvēki pēkšņi pazuda, dažus nošāva. Kādu dienu deviņus gadus vecā Eleonora dzirdēja, ka tēvs un māte par kaut ko sarunājas, bet apraujas, viņai ienākot istabā. «Man likās, ka viņi negrib, lai dzirdu, par ko viņi runā.»

1941.gada 14.jūnijā, kas bija saulaina diena, Eleonora braukāja ar riteni pie netālās upītes. Tur viņu sastapa kāda pazīstama meitene, kas steidzināja doties uz mājām, jo tur viņu gaidot. Nometusi riteni un aizskrējusi mājās, meitene uzzināja, ka stundas laikā jāsavāc mantas un jādodas prom. Mammas tobrīd mājās nebija, un tētis ar meitu nezināja, ko lai dara.

Eleonora atceras, ka smagās mašīnas kravas kastē ielikuši dažas deķītī vai palagā satītas lietas, kā arī mammas un tēta velosipēdus.

Vēlāk viņa uzzināja, ka visas vērtīgākās palikušās mantas pēc tam dažu stundu laikā savākuši izsūtīšanas organizatori.

Vēloties būt kopā, neizmanto bēgšanas iespēju

Pēc tam ģimeni aizveda uz Daugavpili, kur līdz ar citiem apkaimes ļaudīm izvietoja lopu vagonos. Eleonora atceras – kad viņas ar mammu gājušas pēc ūdens, mamma ierunājusies, ka varbūt bēgt prom un neatgriezties. Tomēr meitene iebildusi, ka jāatgriežas pie tēva, kurš uztrauksies un nezinās, kur viņas palikušas. Atgriežoties stacijā, viņas ieraudzīja tēva izmocīto seju aiz vīriešu vagona lodziņa restēm. Iespējams, viņš naktī bija pratināts un mocīts.

Tēvs novilka zelta laulības gredzenu un kopā ar trīs sudraba glāzītēm pasniedza mammai. Viņš noteica: «Varbūt jums tas vēl noderēs. Man jau neko vairs nevajag.»

Tā bija pēdējā reize, kad Eleonora redzēja savu tēti...

Izsūtītāji solīja, ka vēlāk ģimenes apvienos, taču diemžēl tā nenotika un solījumi izrādījās klaji meli. Arī ģimenes līdzpaņemtās mantas palika tēva vagonā. Eleonora un viņas mamma ceļā devās gandrīz tukšām rokām.

Kas notika ar meitenes tēti?

Eleonora stāsta, ka vēlāk abas ar mammu meklējušas tēti un mēģinājušas ar viņu nodibināt kontaktus, taču diemžēl neveiksmīgi. Laika gaitā tika noskaidrots, ka arī viņš izsūtīts uz Sibīriju, kur viņam piespriests nāvessods. Tiesa, nav zināms, vai nāvessods tika īzpildīts.

Vēlāk arī noskaidrojās, ka Viļumu ģimeni izsūtīšanai nodevis kāds pazīstams vīrietis, kurš pārdevās par alkohola pudeli.

Sirmā kundze priecājas, ka 2011. gadā kopā ar Dzintru Geku un vairākiem izsūtītajiem izbraukāja Sibīriju un apmeklēja arī tēva moku vietu.

Bez ūdens un ēdamā

Ceļš līdz Sibīrijai bija ļoti smags un ilgs – bija jābrauc aptuveni divas nedēļas. Gan jauni cilvēki, gan veci ļaudis (darbspējīgākos vīriešus nodalīja no citiem) bija saspiesti lopu vagonos bez ūdens, pārtikas un citām vajadzīgām lietām. Dabisko vajadzību kārtošanai bija atstāts caurums vagona grīdā.

14.jūnijā viņi sāka braukt, bet tikai 23.jūnijā viņus pirmo reizi izlaida ārā pļaviņā.

Latvieši nezināja, kāpēc un uz kurieni viņus ved, jo neviens neko nepaskaidroja.

Nespēj izturēt bērnu ciešanas

Lai veldzētu slāpes, vagonos saspiestie ļaudis gaidīja lietu, kura laikā izbāza rokas pa vagonu lodziņiem un centās padzerties ar saujās sapilējušajām lietus lāsēm.

Nespēdami izturēt braucienu, daļa cilvēku pa ceļam saslima, daži nomira.

Kāda māte pat nogalināja abus savus bērnus un pēc tam pati devās nāvē, lai nebūtu vairs jāturpina mocīties.

Drausmīgi, bet mirušo ķermeņus vienkārši izsvieda pa vagonu durvīm.

Šausmīga bada sajūta

Arī Sibīrijā latviešiem klājās ļoti grūti. Vajadzēja strādāt dienu un nakti. Arī sievietes zāģēja malku, strādāja celtniecībā un darīja citus smagus darbus. Turklāt visu laiku vajadzēja paciest pazemojumus, ierobežojumus un milzīgu badu.

Gandrīz visu laiku gribējās ēst, pat pa nakti pagulēt nevarēja.

Meklējot pārtiku, meitene atceras, ka lūgta vietējā kolhoza atļauja pārrakt sakņu laukus, lai tajos atrastu pussapuvušas un sasalušas saknes.

Tāpat pa ziemu viņas devās uz labības laukiem, kur lasīja izkritušās vārpiņas. Tas gan bija aizliegts – kaut vajadzēja mirt badā, nedrīkstēja ņemt pāri palikušās vārpas. Reiz, gādājot ēdamo, meitene saņēmusi neaizmirstami nežēlīgus sitienus pa muguru ar pletni. Savukārt viņas paziņai dzīts virsū zirgs, kas savainoja kāju. Latvieši zaga, kaut arī tas bija grēks, – tikai tā varēja izdzīvot. Nespēdami atrast pārtiku, daļa cilvēku no bada uzpūtās un mira.

Sieviete vēl tagad atceras reiz pēc kara nopirktas baltmaizes smaržu – tas bija tāds gardums un retums!

Tā kā Sibīrijas bērniem bija ļoti daudz jāstrādā, Eleonora pat neatceras bērnībai raksturīgās blēņas. To vietā viņa visu laiku kaut ko darīja, piemēram, lasīja ogas vai adīja.

Dieva brīnums

Eleonora secina, ka viņu izdzīvošana šajos smagajos apstākļos ir Dieva brīnums. Liels nopelns tajā ir mammai, kas prata daudzus un dažādus darbus. Viņa ne tikai šuva un pāršuva vietējo cilvēku apģērbu, bet arī lāpīja un adīja. Vietējie cilvēki bija diezgan neizglītoti un aprobežoti, piemēram, viņi nemācēja izmantot vilnu un neadīja.

Latviešu sieviešu atvestos naktskreklus viņi uzskatīja par skaistām kleitām, ar ko greznojās pa dienu.

Lai arī Sibīrijas vietējie ļaudis izsūtītos latviešus bieži vien sauca par fašistiem un vainoja visā sliktajā, Eleonora un viņas mamma tur sastapa arī labestīgus ļaudis. Daži pat iedeva paēst un citādi parūpējās. Neskatoties uz valdošo propagandu, daļa sibīriešu izrādīja cilvēcību.

Zemākas klases cilvēks

Izsūtīto statuss arī kavējis jauniešu savstarpēju simpātiju izplatīšanos. Piemēram, kad kāds puisis izrādīja nopietnāku interesi par latviešu meiteni, vecāki viņam aizliedza tikties.

Izsūtītos cilvēkus visu laiku uzmanīja un neļāva viņiem brīvi pārvietoties. Lai būtu vieglāk kontrolēt, viņiem nebija pat pasu. Vienīgais dokuments bija zīmīte ar viņu vārdu.

Arī izglītošanās iespējas Sibīrijā bija ļoti ierobežotas. Pabeigusi vietējās skolas, Eleonora gribēja mācīties institūtā, bet tur saņēma atteikumu, ka tautas ienaidniekus neapmāca. Labi, ka viņu uzņēma tehnikumā, kur bija iespēja apgūt celtniecību.

Sibīrijā bija aizliegts sarunāties latviešu valodā. Vajadzēja sazināties tikai krieviski.

Atgriešanās dzimtenē

Visu izsūtījuma laiku Eleonoras mamma lūdza Dievu, lai tikai varētu atgriezties dzimtenē. Viņām nekad nebija domas, ka varētu palikt Sibīrijā uz mūžu. Pēc vairākiem gadiem gadiem radās iespēja atgriezties Latvijā, taču izrādījās, ka te neviens negaida un nav vietu, kur palikt. Vispirms Latvijā atgriezās Eleonoras mamma, bet pēc tam arī viņa pati.

Izšķīrusies no vīra, kurš nodevās dzeršanai, Eleonora paņēma abus bērnus un devās uz Latviju.

60. gadu pirmajā pusē Eleonora atgriezās Latvijā uz palikšanu. Sākumā viņa nedrīkstēja dzīvot Rīgā, tomēr pēc tam dabūja darbu galvaspilsētā.

Kādā celtniecības darba vietā viņas priekšnieks bija blēdis un cēla sev vasarnīcu.

Kad Eleonora blēdības neakceptēja, viņš atgādinājis viņas pagātni un atlaidis no darba.

Vēl tagad Eleonora un citi izsūtītie, ar ko viņa regulāri satiekas, pārāk neuzticas cilvēkiem. Viņi pārliecinājušies, ka arī laipnu cilvēku vidū var būt nodevēji. Tikai 90. gadu sākumā izsūtītie sāka par savu pieredzi runāt plašāk un drošāk.

Baiļu un piesardzības dēļ Eleonora pat saviem bērniem nestāstīja, ko pārdzīvoja izsūtījumā.

Eleonora vēl tagad kontaktējas ar Sibīrijā iepazītām draudzenēm, bet norāda, ka dažos jautājumos viņām atšķiras viedokļi. Piemēram, Krievijā dzīvojošās kundzes atbalsta Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un viņa aktivitātes. Viņas pat netic, ka Krievija uzbrūk Ukrainai. Tā, viņuprāt, nav tiesa, jo Putins to noliedzis...

Eleonorai nav pieņemami, ka arī mūsdienās daļa cilvēku vēlas karot un ar karu palīdzību dalīt ietekmes zonas, lai gan ir paēduši un apģērbušies.