Skolotājiem nevajag konkurēt ar Googli

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: No personīgā arhīva

Izglītības kvalitātē noteicošais ir nevis skolas materiāli tehniskais nodrošinājums, valsts politika vai vēl kas cits, bet gan skolotāju profesionalitāte. Limbažu novada ģimnāzijas jaunā direktore Gunta Lāce intervijā portālam TVNET saka, ka pedagogiem nevajadzētu konkurēt ar Googli, bet palīdzēt skolēniem apgūt konkrētas mācīšanās prasmes.

Ar kādām sajūtām un noskaņām sagaidāt jauno mācību gadu? Kas jūs iepriecina un kas dara bažīgu?

Sākot mācību gadu, iepriecina tikšanās ar skolēniem un kolēģiem, tas, ka visi jauno darba cēlienu sāk apņēmības pilni izdarīt labāko iespējamo, pirmās lapas burtnīcā cenšas pierakstīt savā labākajā rokrakstā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Arī man pašai galva ir ideju pilna, un ļoti ceru, ka pietiks apņēmības un prasmes tās realizēt.

Bažīgu dara neskaidrā finanšu situācija izglītībā. Limbažu novada ģimnāzijā rezultāti valsts pārbaudes darbos šogad bijuši lieliski, absolventu vecāki ir priecīgi, jo bērni ieguvuši budžeta vietas augstskolās, mācības septembrī uzsāks par 25 skolēniem vairāk nekā bija maijā, tomēr

vēl augusta beigās nav iespējams pateikt skolotājiem, cik viņi saņems algas dienā par godprātīgi paveiktu darbu.

Līdz šim jūs bijāt matemātikas skolotāja Valmieras Valsts ģimnāzijā, bet tagad vadīsiet Limbažu novada ģimnāziju. Ko jums nozīmē šīs izmaiņas?

Tas ir personīgs un profesionāls izaicinājums. Kā profesionālei – nepazaudēt un realizēt dzīvē ideālus par skolu, kurā katrs iesaistītais jūtas pamanīts, piederīgs, vajadzīgs un līdzatbildīgs, kā cilvēkam – saglabāt spēju klausīties citos un būt direktorei tikai tur, kur tas piederas, ne pie vakariņu galda.

Daudz tiek runāts par mazāko skolu reorganizāciju un pat likvidāciju. Vai arī jūs esat saskārusies ar to? Kā šīs problēmas risina Valmieras, Limbažu pusē? Vai pietiek bērnu?

Nē, nepietiek. Mazo skolu likvidācija ir ļoti sāpīgs jautājums pašvaldībām, kurām ar to jāsaskaras, jo deputātiem nākas balsot par to skolu slēgšanu, kurās paši mācījušies, kurās mācās vai strādā tuvinieki, kurām katru dienu jāiet garām.

Viņi saprot, ka, slēdzot skolu, visbiežāk tiek iznīcināta arī cerība, ka nākotnē situācija uzlabosies.

Tāpēc bieži emocijas valda pār veselo saprātu. Es cilvēcīgi saprotu to, ka mazās skoliņas cīnās līdz pēdējam, tomēr ir skumji par bērniem, kuri nonāk ģimnāzijas 10. klasē un tikai tad uzzina, ka citi matemātikā, angļu valodā, fizikā, ķīmijā pamatskolā ir apguvuši daudz vairāk.

Oficiāli, protams, standarts ir visiem viens, pamatizglītība ir obligāta, tāpēc līdz pamatskolas beigām nevienu no skolas atskaitīt nevar. Praktiski tomēr ne reti ir situācijas, ka skolēni ar mācību vai uzvedības problēmām neturpina mācības pilsētas skolās, bet pāriet uz viegli aizsniedzamām lauku skoliņām, kuras uzņem visus. Tā vēl vairāk paspilgtinot sociālās atšķirības starp lauku un pilsētas skolēniem, kuras mēs varam izlikties neredzam, bet kuras ļoti nopietni ietekmē situāciju klasē. Ar šādām «smagām» klasēm būtu jāstrādā visprofesionālākajiem pedagogiem, tad varētu sasniegt pat ļoti labus rezultātus, bet labākos skolotājus aizvilina lielās pilsētas skolas, kurām tas ir reālākais veids, kādā atjaunināt, uzlabot savu pedagogu sastāvu.

Jūs pati esat četru bērnu mamma, vecākais dēls gatavojas beigt Latvijas Universitāti. Kā vispār vērtējat Latvijas izglītības kvalitāti? Kas, jūsuprāt, būtu uzlabojams?

«Vidējā palātas temperatūra» nav pārāk veselīga, bet ir labāka, nekā šķiet, palasot komentārus internetā. Visi mani bērni ir ieguvuši/turpina iegūt katrs savām interesēm un ieguldītajam darbam atbilstošu izglītību. Sākumskolā visi ir mācījušies tuvākajā no skolām, kurā nestrādā mamma. Vēlāk gan ģimenē ļoti rūpīgi esam pārdomājuši, kura no pieejamajām skolām katram bērnam būtu atbilstošākā. Tas nav prasījis īpašus materiālus ieguldījumus, bet līdzi domāšanu un interesēšanos gan.

Mana vecākā meita studē Āhenes Tehniskajā universitātē, kas ir viena no labākajām Eiropā, un neizjūt, ka viņai Valmierā kaut kas nebūtu iemācīts.

Vairāk viņa izjūt, ka Vācijā pietrūkst iespēju vakarā dziedāt, dejot tā, kā tas bija ierasts mājās. Latvijā var iegūt ļoti labu vidusskolas izglītību, attīstīt savas mākslinieciskās un sportiskās dotības, bet ne katrā skolā. Vecākiem tas ir jāapzinās. Viņi, protams, var gaidīt, kad taisnība uzvarēs un valsts visās skolās nodrošinās līdzvērtīgas izglītības iespējas, bet, iespējams, ka tas nekad nenotiks un šobrīd, ietaupot naudu autobusa biļetei, viņi atņem bērniem iespēju nopelnīt nākotnē.

Neskaitāmos zinātniskos pētījumos apstiprinājies, ka noteicošais faktors, kas nosaka izglītības kvalitāti, ir nevis skolas materiāli tehniskais nodrošinājums, valsts politika vai vēl kas cits, bet gan skolotāju profesionalitāte. Šobrīd nauda un citi resursi ir jāiegulda skolotājos, viņu izglītībā, tālākizglītībā, saprātīgā pieredzes apmaiņā, kvalitatīvos metodiskajos materiālos. Joprojām valsts finansē kursus, kuri ir brīvprātīgi obligāti skolu administrācijām un zināmam skaitam skolotāju un kuros lektors vienkārši sēž aiz galda un lasa savus slīdus.

Bet no skolotājiem tālāk tiek prasīts, lai viņi dodas klasē un tur radoši organizē tādu mācību procesu, kādā paši nekad nav vai pāris reizes ir piedalījušies.

Domāju, ka šo situāciju varētu uzlabot samērā vienkārši, t.i., decentralizējot līdzekļus skolotāju tālākizglītībai. Kā skolas direktore es ļoti rūpīgi pārdomātu un apspriestu ar kolēģiem, kāda tālākizglītība tieši mums ir vajadzīga. Skolotāji zina, ka viņiem nevajadzētu konkurēt ar «gūgli», bet palīdzēt skolēniem apgūt konkrētas mācīšanās prasmes. Lozungu līmenī par to runājam gadiem, bet tikai retais no iesaistītajiem var pateikt, ko konkrēti viņš saprot ar mācīšanos mācīties, kā to realizēt ikdienas darbā.

Kas, jūsuprāt, mūsdienās ir labs skolotājs? Kādas kvalitātes viņu raksturo? Kādiem cilvēkiem noteikti nevajadzētu strādāt skolās ar bērniem?

Labs skolotājs ir tāds, kurš prot «pārdot savu lietu», arī tad, ja tā ir jau vairāk nekā 2000 gadus sena un prasa nopietnu «lietotāja» piepūli, kā, piemēram, ģeometrijas pamati. Pie tam jāpārdod ir klientam, kurš bieži vien cilvēcīgā slinkuma dēļ labāk gribētu, lai gudrība vienkārši nolīst pār viņu kā zelta putekļi. Labs skolotājs pats prot un dara to, ko gaida no saviem skolēniem, skaidri zina, ko skolēniem jāsasniedz, un vada procesu tā, ka arī katrs skolēns saprot, kas viņam jāiemācās un kā to izdarīt.

Labs skolotājs ir aizrautīgs, godīgs, gudrs un garā jauns,

viņš apzinās, ka dara ļoti atbildīgu un sabiedrībai nozīmīgu darbu, un dara to pēc labākās sirdsapziņas. Tāds vienmēr ir bijis un ir labs skolotājs. Sliktā ziņā - sabiedrībai jāapzinās, ka šādu prasmju un īpašību kopumu tā nevar dabūt par 420 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Labā ziņa – šādi skolotāji skolās ir sastopami, vismaz Limbažos un Valmierā – noteikti. Nav pieļaujams, ka skolā strādā cilvēki ar kriminālām nosliecēm vai tieksmi uz vardarbību. No visiem citiem ir iespējams iemācīties kaut ko noderīgu.

Iepriekš jūs mācījāt matemātiku vairāk nekā 20 gadus. Vai un kādas jūs redzat atšķirības bērnu zināšanās un motivācijā, salīdzinot dažādu paaudžu skolēnus? Vai un kādā ziņā mūsdienu jaunieši ir citādāki nekā iepriekšējās paaudzes skolēni?

Gan iepriekš, gan tagad, ja mājās skolēnam atprasa tikai atzīmes, viņu motivē tikai atzīmes, ja mājās gudrība kā tāda ir vērtība, tad arī skolā bērns tiecas pēc gudrības. Tāpat kā visai sabiedrībai, arī skolēniem ir vairāk dažādu iespēju, viņi ir drošāki, daudzi arī mērķtiecīgāki, jo apzinās, ka paši var ietekmēt to, kāda būs viņu dzīve nākotnē.

Šķiet, ka daudziem ir grūtāk atcerēties no galvas pat visai vienkāršas lietas.

Iespējams, tāpēc, ka ikdienā mēs vairs necenšamies iemācīties no galvas pat savu telefona numuru. Tomēr es negribu vispārināt, jo skolēni bija un ir ļoti dažādi.

Kāpēc daudziem skolēniem ir problēmas ar eksakto priekšmetu apguvi? Kā to mainīt?

Par šo tēmu ir sarakstītas biezas grāmatas un pāris teikumos neko īpaši jaunu nepateikšu.

Vecākiem es no sirds iesaku nekad un nekādos apstākļos neatzīt, ka «mūsu ģimenē jau neviens nav matemātiķis»

vai «mana mamma bija gandrīz nesekmīga matemātikā, man tā bija ķīniešu ābece, bet redz kā abas esam dzīvas», jo katrs skolēns VAR apgūt matemātiku, ja vien pats sev nav iestāstījis, ka to nevar vai pat nevajag. Jā, dažkārt tas prasa piepūli.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par jauno pedagogu darba samaksas modeli. Kā jūs to vērtējat? Kā tas mainīs situāciju?

Ideoloģiski modelī ir daudz laba. Tas paredz, ka skolotājiem darba laikā ir apmaksāts laiks, piemēram, lai sadarbotos, izvērtētu savu darbu, lai gatavotos stundām. Tāpat tas paredz normālu darba slodzi. Šobrīd ļoti daudzi skolotāji strādā maksimāli pieļaujamo slodzi, tā nodrošinot sev pieklājīgu iztiku, strādā vairākās skolās, jo jau šobrīd katastrofāli trūkst labu dabaszinību, matemātikas un svešvalodu skolotāju. Ieviešot jauno modeli un vēl vairāk ierobežojot maksimālo kontaktstundu slodzi, skolotāju nepietiks arī tur, kur šobrīd it kā pietiek.

Domāju, ka ideja par skolotāju migrāciju no mazajām skolām uz lielajām ir utopija,

jo tie labie skolotāji, kuri ir gatavi kaut kur braukt un pārdot sevi tālāk no mājas, to jau dara. Lai jaunais modelis strādātu, ir vajadzīgi milzīgi papildu līdzekļi. Līdzekļu pārdales gadījumā cietēji būs tie, kuri šobrīd strādā ar lielākajām klasēm, lielās skolās, kuras ir pratušas ekonomiski gudri saplānot mācību darbu, tātad, iespējams, arī piesaistīt labākos kadrus. Sekas tam, ka labākajiem skolotājiem ekonomikas izaugsmes laikā samazinātos alga, ir viegli paredzamas. Viņi atradīs citu darbu.

Skolām no jaunā mācību gada jānodrošina tikumiskā audzināšana, taču vajadzīgo vadlīniju nebūs vismaz līdz oktobrim. Kāds ir jūsu viedoklis par šo jautājumu? Kā jūs kā direktore rīkosieties?

Nerīkošos. Es pilnībā uzticos, ka Limbažu novada ģimnāzijā mācību procesā netiklība netiek slavināta, lai ko mēs arī katrs ar to saprastu. Ir svarīgi, ka skolēni redz dažādas vērtības un mācās no tām izvēlēties savas, bet šī ap tikumisko audzināšanu saceltā jezga man šķiet visnotaļ netikumiska, jo cilvēki simulē darbību, kuļot tukšus salmus. Pilnībā apzinos, ka skolā ir jāievēro tiesību normas, tomēr šīs konkrētās vadlīnijas atgādina sarkano luksoforu uz tukšas naksnīgas ielas mazpilsētā.

Ko jūs novēlētu skolēniem, vecākiem un skolotājiem jaunajā mācību gadā?

Skolēniem un skolotājiem es novēlu ar prieku un degsmi izdzīvot katru skolā pavadīto savas dzīves mirkli. Nekādas citas, reālākas dzīves nebūs, tāpēc

ir bezatbildīgi nonīkuļot pusi sava nomoda laika, kaut arī dažkārt ir kārdinājums tā darīt.

Vecākiem es novēlu droši iesaistīties savu bērnu izglītībā, iet uz skolu ar reāliem, labticīgiem priekšlikumiem, bet ja tas vairākkārt neizdodas – atrast skolu, kurā bērns ir patiesa vērtība. Tādu ir gana daudz.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu