Viedoklis: Latvijā cilvēkiem ar invalīdiem bail pat runāt, kur nu vēl viņus algot

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Caro/ScanPix

TVNET nesen bija iespēja paviesoties Zviedrijā, kur dažādas valsts institūcijas prezentēja turienes sociālo modeli. Protams, protams... Zviedrija ir turīga valsts un sociālais atbalsts cilvēkiem - ļoti dāsns. Taču to nosaka arī fakts, ka nodokļos tiek maksātas nebūt ne mazas summas un šīs nodevas cilvēki maksā apzinīgi. Cita starpā īpaši izcēlās zviedru izpratne par cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanu darba tirgū. Filozofija Zviedrijā ir vienkārša: darbam piemēroti pilnīgi visi, lai vai kādas fiziskas vai arī garīgas nepilnības cilvēkam piemistu. Ieguvumu ir daudz: integrēšanās sabiedrībā, nodokļu maksāšana, mazāka vajadzībā pēc pabalstiem, pensijas uzkrāšana un citi.

Invalīdu nodarbināšanas modeļa centrā ir valstij piederošs uzņēmums «Samhall», ko varētu dēvēt arī par specializētu darbā iekārtošanas aģentūru. Tajā var vērsties cilvēki ar īpašām vajadzībām, ja darbu viņiem nav izdevies atrast pašu spēkiem.

«Samhall» dibināts 1980. gadā, un līdz pat 1990. gadu beigām tā pārraudzībā valstī darbojās vairāk nekā 370 īpašas darbnīcas un rūpnīcas, kurās tika nodarbināti cilvēki ar īpašām vajadzībām.

Piemēram, vienā šāda rūpnīcā tika izgatavotas arī populārā mēbeļu ražotāja «IKEA» mēbeles. Taču ar laiku tas kļuva neizdevīgi gan valstij, gan uzņēmējiem

- ražotnes nereti izvēlējās pārcelties uz valstīm ar lētāku darbaspēku. «Pie tam mēs arī sapratām, ka sistēma nav pareiza, jo šie cilvēki strādā tā sauktā «drošā» un izolētā vidē, kas neveicina integrāciju un attīstību,» saka «Samhall» pārstāvis Albins Falkmers.

Piemērotāko darbu invalīdiem piemeklē datorprogramma

Kopš tā laika izstrādāta īpaša darba analīzes sistēma, kas katram cilvēkam pēc viņa spējām piemeklē atbilstošāko darba vietu parastos uzņēmumos reālā vidē, bet pielāgotās darbnīcas un rūpnīcas cita pēc citas tiek slēgtas. Tas notiek tā: cilvēks ar īpašām vajadzībām, kuram darbu nav izdevies atrast pašam, piesakās «Samhall». Tur speciālisti pārrunās nosaka katra indivīda iespējas un stiprās puses.

«Katram cilvēkam līdzi nāk dokumentu kopums ar diagnozēm un rekomendācijām, taču mēs tās būtībā ignorējam. Mēs koncentrējamies nevis uz to, ko cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ nevar darīt, bet ko viņš var darīt,» saka Falkmers.

Kad informācija apkopota, tā tiek ievadīta īpašā datorprogrammā, kas analizē pieejamo darba vietu prasības un cilvēka iespējas. Cilvēkam darbs tiek piedāvāts, ja ir 80% sakritība spēju un prasību starpā.

«Samhall» skaidro, ka no valsts puses nenotiek teju nekāda iejaukšanās -

«Samhall» jākonkurē ar citām darbā iekārtošanas aģentūrām un darba meklētājiem. Arī nekāds algu dempings nav pieļaujams.

«Tik un tā uzņēmumi piesakās un grib mūsu darbiniekus. Arī tāpēc, ka viņi grib būt sociāli atbildīgi,» tā Falkmers.

Valsts kompensē zemāku produktivitāti

Uzņēmums atzīst, ka dažkārt dažādu diagnožu ietekmē cilvēkam ir zemāka produktivitāte kādā darbā nekā citiem. Taču algu viņš saņem tādu pašu kā citi jomā strādājošie. Uzņēmumos šiem cilvēkiem maksā pēc padarītā, taču iztrūkstošo algu subsidē valsts.

Par uzņēmuma labāko sasniegumu tā pārstāvji uzskata to, ka ik gadu notiek «klientu kustība» - daudzi cilvēki maina darba vietu, jo viņi pietiekami integrējušies darba tirgū un sev nākamo darba vietu atrod paši. Zviedrijā ir valsts ar stabilu ekonomisko izaugsmi un darba tirgu, kur arvien vajadzīgi jauni darbinieki.

«Šādā sistēmā jebkurš indivīds darba tirgū ir vērtība. Dažkārt tikai vajadzīgs nedaudz ilgāks laiks, lai atrastu, kas ir tā vērtība, ko cilvēks darba tirgum var sniegt,» saka Falkmers.

Saskaņā ar šo pieeju nav cilvēku, kuri strādāt nevar. «Strādāt var pat akls cilvēks ratiņkrēslā. Piemēram, daudzi šādi cilvēki nodarbināti policijā par operatoriem. Un viņiem tas izdodas lieliski, jo

akli cilvēki lieliski atceras detaļas, katru niansi no dzirdētā, kas vēlāk var palīdzēt policijas darbā un koordinējot izsaukumus.

Tāpat var strādāt ar autismu sirgstošie, kuri stundām no vietas ar prieku var koncentrēties monotonam darbam, kas citiem šķistu neciešams jau pēc 15 minūtēm, piemēram, zāļu šķirošanā.»

Latvijai vēl tāls ceļš ejams

Latvijas invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» pārstāvis Juris Pabērzs par vienu no pozitīvākajām Zviedrijas modeļa iezīmēm uzskata darba pieredzes gūšanas iespēju cilvēkiem, kuriem tās nav vispār vai nav pēc invaliditātes iegūšanas. «Bez darba pieredzes atrast darbu ir grūti ikvienam cilvēkam, bet vēl daudz grūtāk to ir atrast cilvēkiem ar invaliditāti, jo bieži darba devēji cilvēkā, kuram ir invaliditāte, saskata tikai invaliditāti, lietas, ko viņš nevarēs izdarīt, un neredz pašu cilvēku un viņa darba potenciālu. Ļoti bieži invaliditāte ir arī par iemeslu, kāpēc cilvēku nepieņem darbā, tāpēc daudzi cilvēki, dodoties uz darba pārrunām, arī slēpj invaliditāti, ja to var,» viņš skaidro.

Cilvēki vairs nedzīvo no pabalstiem, bet silda ekonomiku

Pie tam runa nav tikai par integrāciju, bet arī labuma došanu sabiedrībai un valstij. «Cilvēki, iesaistoties darba vidē, kļūs aktīvāki un sociāli atbildīgāki, viņu dzīves līmenis aug, pateicoties darba algai, ko viņi saņem. Līdz ar to viņi ir spējīgi uzturēt savi un palīdzēt savām ģimenēm un sabiedrībai kopumā. Tas dod iespēju cilvēkiem maksāt nodokļus, nevis tos tikai izlietot, saņemot pabalstus no valsts, līdz ar to cilvēki strādājot arī veicina valsts labklājību,» uzskata «Apeirons» pārstāvis.

Pabērzs «Samhall» uzskata par lielisku piemēru, tomēr risinājums Latvijas gadījumā būtu komplekss - informēšana, valsts atbalsts, likumu izmaiņas.

Pabērzs ir pārliecināts, ka sadarboties būtu gatavi arī Latvijas uzņēmumi.

«Noteikti, ja valsts noteiktu atvieglojumus uzņēmumiem par to, ka tiek nodarbināti cilvēki ar invaliditāti, tiktu vairāk šādi cilvēki pieņemti darbā. Citās valstīs ir arī kvotas, kas nosaka, ka uzņēmumiem ir jānodarbina noteikts procents vai skaits cilvēku ar invaliditāti.»

Tomēr patlaban uzņēmumus sākt šāda veida darba attiecības kavējot arī Latvijas likumi. «Viena no pirmajām lietām, kas būtu jāizdara, ir jāsakārto Darba likuma 109. pants, uz ko daudzi darba devēji atsaucas, ka tas aizstāv cilvēku ar invaliditāti tiesības tik ļoti, ka, pieņemot viņus darbā, ir ļoti grūti pēc tam atlaist, ja vien pats darbinieks to nevēlas. Un, ja darbinieks strādā slikti, tad var sākties problēmas ar viņa atlaišanu. Tāpēc daudzi darba devēji nevēlas pieņemt.»

Latvijā sabiedrība baidās

Pabērzs gan atzīst, ka Latvijai līdz Zviedrijas modelim vēl tāls ceļš ejams kaut vai tikai vides pieejamības nodrošināšanas dēļ. Piemēram, pat tik elementārā jautājumā kā nokļūšana uz augstākajiem stāviem, ja ēkā nav lifta. Un klupšanas akmens pagaidām ir ne vien infrastruktūra, bet arī sabiedrības brieduma trūkums šajā jautājumā. «Ir jāveido iekļaujoša un saprotoša vide, un tas nozīmē, ka arī pārējiem darbiniekiem, kas strādā uzņēmumos, ir jābūt sagatavotiem, ka uzņēmumā strādās cilvēki ar invaliditāti.

Lai cik tas liktos dīvaini, daudziem cilvēkiem ir stereotipi un pat bailes komunicēt ar cilvēkiem ar invaliditāti,

jo iepriekš nav bijusi iespēja komunicēt ar kādu, kam ir invaliditāte,» stāsta Pabērzs. Viņš gan uzskata, ka visa atslēga ir publiska runāšana par šīm tēmām, jo cilvēki parasti baidās no nezināmā.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu