Rīdziniekam Eināram Upatniekam ir 27 gadi, no kuriem 10 viņš ir apņēmīgi cīnījies ar ļaundabīgu audzēju. Šobrīd atkal slimība ir saasinājusies, un ārstu konsīlijs ir nozīmējis medikamentus, kas slimības gaitu mazina vai aptur pilnībā, taču viņa ģimene tos nevar atļauties pilnībā apmaksāt, tāpēc vērsusies pēc sabiedrības palīdzības portālā «Ziedot.lv», lūdzot saziedot 27 000 eiro.
Eināram 17 gadu vecumā tika izoperēta dzimumzīme, kas sākotnēji neuzrādīja ļaundabīga audzēja šūnas, tomēr pusgadu vēlāk analīzes uzrādīja melanomu.
«Tas ir lielākais murgs, kādu var piedzīvot jauns cilvēks pašā dzīves sākumā,»
secina Einārs un atzīst, ka nebija iedomājies, ka slimība tik ļoti ietekmēs viņa dzīvi.
Prognozes par Eināra atveseļošanos bija vājas, tomēr pagājuši jau vairāk nekā 10 gadi,
kopš Einārs ir ārstējies un spējis ar slimību sadzīvot, bijis apņēmības pilns studēt gan politikas zinātnes, gan angļu filoloģiju.
Šobrīd atkal slimība ir saasinājusies, ārstu konsilijs ir parakstījis medikamentus, kas slimības gaitu mazina vai aptur pilnībā. Diemžēl zāles ir ļoti dārgas, daļu apmaksā valsts, katru otro kursu zāļu ražotājs izsniedz bez maksas, taču pašam sasirgušajam
katru otro mēnesi nepieciešami 8410 eiro, tuvāko piecu mēnešu laikā kopā nepieciešami 29 437 eiro,
no kuriem daļu ģimene plāno apmaksāt paši, bet 27 000 eiro zāļu iegādei lūdz līdzcilvēku atbalstu.
Einārs atzīst, ka bez ģimenes atbalsta visus šos slimības uzliktos pārbaudījumus nebūtu spējis izturēt.
Einārs ir ceturtais no sešiem bērniem ģimenē.
Eināra vecāki ir mūziķi. Mamma Dace ir vijolniece – savulaik spēlēja Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, tagad strādā Jāzepa Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolā. Tētis Einārs ir kontrabasu grupas koncertmeistars Latvijas Nacionālajā operā un baletā, kā arī skolotājs Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un Pāvula Jurjāna mūzikas skolā. Eināra ģimene ir sirsnīga un draudzīga, un vienmēr ir kāds, kurš var palīdzēt vai parūpēties par Eināru, ja nepieciešams.
Līdzšinējā ārstniecība ir prasījusi daudz ģimenes resursu, tādēļ Eināra ģimene lūdz līdzcilvēku palīdzību.
Einārs stāsta: «Šīs zāles dod vismaz cerību, ka izdzīvošana ir iespējama ... vismaz vēl dažus gadus ilgāk. Jau tā ik nakti cenšos aizmigt tikai tad, kad acis pilnībā jau krīt ciet, citādi domas par nāvi un ko tas nodarītu ne tikai man, bet arī man tuvajiem, ātri vien pārņem domas, un tās nu nav domas, ar kurām tu vēlies aizmigt. Šīs zāles nav garantija uz pilnīgu atveseļošanos. Tās ir vairāk cerība, ka nāve varbūt neatnāks tik drīz, ka zinātne progresē, bet diemžēl tam ir arī visai augsta cena, ko valsts apmaksā tikai daļēji. Tādēļ es lūdzu visu jūsu palīdzību šo cerību piepildīt. Paldies.»
