Rīgas ielasmeitas ikdiena: izvirtuši klienti, dzīvības briesmas un policijas visatļautība

Meitenes aplej ar skābi, draud ar pistolēm

Lai arī sākumā vienojāmies, ka Natālijai par sarunu daļu naudas iedosim brauciena sākumā, bet daļu beigās, pēc telefona sarunas ar brāli, kurā tiek pieminētas «trīs atslēgas», viņa piepeši paprasa visu summu, jo jāatdod parāds. Apjautājamies, vai Natālija lieto narkotikas; viņa to strikti noliedz, sakot, ka citas meitenes to dara – ir arī tādas, kuras ar prostitūciju pelna naudu apreibinošām vielām. Izkāpjot Ķengaragā, Natālija sola, ka nekur nepazudīs, atstās somu mašīnā. Viņai tur esot dzīvokļa atslēgas un dažādas citas mantas. Līdz Sarkandaugavai taču tālu, - Natālija šausminās, - labi, ja ir viens transports.

Kad Natālija atgriežas, turpinām ceļu uz Sarkandaugavu jeb, kā viņa to dēvē, - «krasku». Natālija stāsta, kā labāk aizbraukt. Nevēlas atklāt, kāda ir viņas dzīvesvietas adrese, saka tikai, ka Sarkandaugava. Svarīgākais esot tikt līdz rajonam.

Natālija uzsver, ka viņas nodarbošanos neviens nekontrolē. Pati sev saimniece: kad vēlas, var doties pastāvēt ielas malā, kad nav tādas gribēšanas - palikt mājās. Arī to, cik ilgi un kurā vietā gaidīt klientus, neviens nenosaka. Nevarot gan paredzēt, cik ilga stāvēšana iznāks. Gadoties dienas, kad neviens neapstājas, un tad sanāk pārsalt gaidot, neko nenopelnīt un braukt mājās.

- Tas nav paredzams. Var nostāvēt daudzas stundas, īpaši ziemā un pārsalt bezjēgā. Darbs ir smags un bīstams. Gadās idioti. Gadās, ka nemaksā. Meitenēm ir noticis tā, ka sapūš sejā gāzes baloniņu. Vienu meiteni aplēja ar skābi. Labi, ka ne uz sejas, bet gan vēderu un visas kājas. Viņa pusgadu gulēja reanimācijā. Vispār šausmas.

- Kādēļ viņu tā?

- Kā lai es to zinu, ir taču tādi debiliķi. Iespējams, atbrauca un vienkārši aplēja. Vienreiz te tāds braukāja – ģērbās kā bāba – kurpītes, kleita un mati astītē sasieti. Viņam vajadzēja, lai kleitiņai podziņu atpogā. Maksāja par to vienu latu. Šausmas. Te tik daudz visādu klaunu. Es dažreiz brīnījos – kā var vīrietis kopā ar sievieti piebraukt – sieva sēž un skatās, kā vīrs… Es gan nekam tādam nekad neesmu piekritusi. Viņas vīram ir sekss ar prostitūtu, bet viņa sēž un skatās. Šausmas. Tādas izvirtības.

Pārsvarā gan gadoties normāli klienti – aptuveni piecdesmit gadus veci, no dažādas sociālās vides.

- Ar sūdiem nav aplieti. Nebrauksi jau kopā ar kaut kādu smirdoņu. Neviens jau nepiespiež – gribi brauc, gribi nebrauc. Cilvēkus jau apskati. Es, piemēram, ar kaut kādu netīru vai vecu veci nebraukšu.

Ar klientu Natālija parasti dodoties uz dažādām vietām – uz viesnīcām, dzīvokļiem. Ja klients atsakās maksāt, prostitūtas ir laimīgas arī, ja nepiekauj.

- Meitenēm ir gadījies, ka ar pistoli draud, ar gāzes baloniņiem. Aizved projām, izģērbj un izmet. Nezinu, vai taisnība, bet kaut kādi bomži reiz bija vienu meiteni izvarojuši, sagriezuši un pliku izmetuši. Pēc tam policija atrada un brauca pie mums, rādīja fotogrāfijas, prasīja, vai atpazīstam. Viņu nevarēja pazīt, bija šausmīgi sakropļota. Tā gan nebija mūsējā. Kaut kāda bezpajumtniece.

Runājot par savām aroda biedrenēm, Natālija stāsta, ka meitenes savā starpā dažkārt izlamājas un pastrīdas. Īpaši greizsirdīgas uz citām esot jaunpienācējas – kā tik kas, tā uzreiz klūpot virsū un dzenot projām.

- Tā ir – atnāc uz darbu – bet tur kaut kāda špiļka. Visi brauc un ņem viņu. Tā tas ir bijis vienmēr. Cik jau gadus tas viss notiek. Zini, ja būtu vēlēšanās kaut ko darīt, tad arī darītu. Cik jau gadus visas strādā - nu būtu nomierinājušies, izdalījuši kaut kādu noteiktu vietu. Ne visi var strādāt «normālu» darbu. Es zinu meiteni, kura nevar citādāk – viņai pietrūkst 300 eiro. Viņa strādā visu dienu, bet pietrūkst 300 eiro. Viņa ir pieradusi labi dzīvot un ar to piepelnās.

Vai ir arī vīrieši, kas sniedz intīmpakalpojumus? Natālija sāk smieties un atminas, ka pirms kādiem pāris gadiem viens gan esot bijis. Viņš uz ielas esot reti parādījies un tagad kaut kur pagaisis. Iespējams, bijis arī galvā traumēts un uzskatījis, ka ir meitene.

Katra cilvēka personīga un brīva izvēle

Par suteneriem gan Natālija neesot dzirdējusi. Tādi esot bijuši tikai pirms vairākiem gadiem, varbūt pat tikai deviņdesmitajos. Tajā pašā laikā Natālija zina stāstīt, ka Rīgā esot speciāli klubi, kuros notiek intīmpakalpojumu sniegšana. Tajos esot gan suteneri, gan jumts, kuram jāatdod daļa nopelnītā.

- Uz ielas tomēr tu esi pats par sevi. Ir arī klubi, speciālas vietas, kur notiek prostitūcija. Tur viss ir pavisam savādāk. Šeit tu pati – ko gribi, to arī izdarīji. Savukārt tur maksā, bet tu nevari atteikties. Atnāk klients, un tev ir jādara. Stāvēt uz ielas ir pilnīgi tava brīva izvēle.

To, cik var nopelnīt šādos klubos, Natālija gan nezina. Viņa gan pieļauj, ka saņemt tur varot vairāk nekā uz ielas. Pati Natālija par pakalpojuma sniegšanu prasa 15 eiro par minetu un 30 eiro par seksu. Taču gadoties arī maksātspējīgi klienti, kuri piebrauc un samaksā 100 eiro. Natālijai nav sveši arī tādi piedzīvojumu meklētāji, kuri vienkārši vēlas parunāties.

- Varbūt viņam tur nekas apakšā īsti vairs nestrādā, tādēļ gribas ar sievieti tikai parunāties. Saproti? Parasti tādi diezgan labi samaksā. Meitenes gan pēdējā laikā sākušas celt cenas. Vispār palikušas bezkaunīgas. Saka – nevari atļauties, tak nebrauc. Ko tu vazājies riņķī? Savādāk piebrauc kaut kāds gudrinieks un piecus eiro piedāvā par seksu. Varbūt vienkārši cigarešu paciņu man atnesīsi? No otras puses, cenas ir nelielas. Es gan nezinu – kā kura izskatās – tomēr, ja esi normāla meitene, tad cena vienalga ir par mazu. Es uzskatu, ka dažām meitenēm par tādu summu nevajadzētu to darīt.

- Kāds meitenēm ir vecums?

- Dažāds. Protams galīgu veceņu gan nav. Kurš viņas ņems? Dažreiz vasarā parādās arī pa kādai 18 – 20 gadus vecai meitenei. Viņas gan [policija] vairāk dzenā. Pārsvarā esam tās pašas, kas stāv uz ielas. Diezgan daudzas, kuras jau sen strādā, ir pēdējā laikā pazudušas. Varbūt sākušas normālu dzīvi, zini, tomēr ne visu mūžu te stāvēsi. Ir bijušas meitenes, kuras brauca no Rīgas uz Amsterdamu. Bija kaut kad cilvēki, kas viņas aicināja braukt uz Holandi. Dažas meitenes arī aizbrauca, palika tur. Es pati neesmu braukusi.

Vietējie viņai nepiesienas. Esot gan gadījumi, kad uzrodas kādi iedzēruši jaunieši un aicina braukt līdzi - tādi laiki, nezini, kur iesēdīsies, nezini, kas notiks.

Kam būtu jāmainās, lai prostitūcijā iesaistītās sievietes varētu neuztraukties par savu dzīvību vai veselību, Natālijai nav skaidrs. Viņa gan ir pārliecināta: ja cilvēkiem būtu normāls darbs un algas, šī parādība pazustu pati no sevis. Tiem, kas gan gribētu piepelnīties ar intīmpakalpojumu sniegšanu, vajadzētu ierādīt speciālas vietas, kur viss notiktu legāli un netiktu piespriestas soda naudas. Tas viss taču atsaucas uz nākotni. «Melnie saraksti» - kad dzīve nokārtojas, tas ir kā zīmogs, kas velkas pakaļ.

Vai fiziski nav grūti? Atkarīgs no tā, kāds klients gadīsies. Esot normāli, bet esot arī sāpīgi, kad pēc tam neko negribas, tikai aiziet projām.

- Atbrauc tāds, kuram nekas nestāv. Viņš pats redz – stunda pagājusi un ir tāds, kāds bija. Nu nekas tur nesanāks. Ja es būtu vīrietis, es teiktu – viss, nemokies, iešu projām. Šausmas. Redz taču, ka meitene ir nomocīta… bet kas viņam. A maksāt nevēlas. Daudz grib, bet maksāt negrib. Domā, ka tas ir tik vienkārši? Stāvēt aukstumā un baidīties.

- Kad tu pirmo reizi devies strādāt uz ielas? Sen?

- Es pat nezinu. Varbūt pirms trīs gadiem. Bija viena draudzene, kas ar to nodarbojās. Sākumā bija drausmīgs kauns. To nevar izskaidrot. Nekad agrāk nebiju domājusi, ka mums ir tāda prostitūcija. Es domāju, ka tas ir iespējams tikai filmās. Nekad dzīvē nedomāju, ka «natūrā» iespējams, ka stāv meičas ielas malā un pārdod sevi. Es tajā brīdī nestrādāju. Tā, staigājām ar draudzeni, iedzērām, tā arī sākām rezultātā braukāt. Nu un tā pamazām, pamazām.

Nokļūstam Sarkandaugavā. Natālijai vajag pie «Maxima», lai paspētu iepirkties. Natālija pusotru gadu dzīvo Sarkandaugavā. Viņu Sarkandaugava nebaida. Natālija saka, ka visos Rīgas rajonos ir bīstami. Jāmāk ir uzvesties – nelien pats nekur iekšā, ej savu ceļu, nepievērs uzmanību, un viss būs labi.

Vaicāta, vai ir meklējusi palīdzību krīzes centros sievietēm, Natālija saka, ka vienu tādu zinot – pie Grīziņkalna esot.

- Es esmu dzirdējusi no meitenēm, ka ir kaut kāds tāds kantorītis pie Grīziņkalna. Viņas tur iet, sarunājas, dzer tēju. Es pat nezinu… Kaut ko esmu dzirdējusi, bet es tur neeju.

Nav arī tā, ka Natālija ļoti vēlētos mainīt savu situāciju. Viņa atkal un atkal uzsver, ka uz ielas stāvēt dodas reti un nav atkarīga no prostitūcijas.

- Cilvēks kā māk, tā arī sitas pa dzīvi. Ko padarīsi, ja viņam tā sanācis. Vai labāk ir iet zagt? Viņš nevienam neko sliktu nedara. Tā ir viņa personīga un brīva izvēle, ko darīt ar savu dzīvi. Vajag kaut kādu speciālu vietu atvēlēt, likumus pieņemt. Savādāk – dzenā, dzenā, bet jēgas nekādas. Labāk bandītus meklētu!