Bažām par straujās modernizācijas negatīvo ietekmi uz tibetiešu tradicionālo kultūru nav pamata, jo tā tiek ļoti rūpīgi sargāta, pētīta un tās saglabāšanai tiek pievērsta ļoti liela uzmanība, sacīja Tibetas Informācijas biroja ģenerāldirektors Dzjingme Vatso.
Dzjingme Tibetas delegācijas sastāvā aizvadītajā nedēļā viesojās Latvijā, kur cita starpā tikās arī ar Latvijas amatpersonām un citiem sabiedrības pārstāvjiem. Tibetiešu delegācijas vizīti Latvijā viņš novērtēja ļoti pozitīvi. «Latvija tibetiešu delegācijai ļoti patika, cilvēki izturējās ļoti draudzīgi. Ļoti interesanti bija vērot, cik labā kvalitātē ir saglabāts Latvijas kultūras mantojums. Kultūras un arhitektūras saglabāšanā mums no jums ir daudz jāmācās. Mums šis brauciens bija ļoti vērtīgs,» norādīja Dzjingme.
«Mūsu izcilā tradicionālā kultūra, tostarp kanoni un mākslas tradīcijas, tiek ārkārtīgi stingri sargāta. Šī tradicionālā kultūra iekļaujas ikvienā tibetiešu dzīves aspektā. Piemēram, svētkos, reliģiskajos pasākumos, tautas tradīcijās, mākslā, tibetiešu medicīnā un farmakoloģijā, pat ēšanas paradumos. Ļoti liela vērība tiek pievērsta tā visa saglabāšanai. Turklāt šīs tradīcijas ir viegli saglabāt, jo tām ir dzīvesspars, tās ir vitālas,» norādīja Dzjingme.
Tomēr ir jāņem vērā, ka sabiedrība tajā pašā laikā attīstās, viņš uzsvēra. «Ikviena kultūra attīstības procesā piedzīvo inovācijas un, balstoties savās tradīcijās, attīstās. Agrāk rakstījām ar roku, tagad izmantojam datorus, agrāk viens otram rakstījām vēstules, tagad «čatojam». Kultūra ir jāsaglabā, bet tajā pašā laikā nedrīkst bremzēt inovācijas. Tā manuprāt ir ļoti zinātniska attieksme,» sacīja Tibetas pārstāvis.
Dzjingme īpaši uzsvēra iespaidīgo mūsdienu tibetiešu izglītības līmeņa paaugstināšanos. «Kad runājam par tradicionālo kultūru un tās saglabāšanu, ir jāatceras, ka pirms 50-60 gadiem nospiedošais vairākums tibetiešu bija neizglītoti analfabēti. Tātad viņi spēja nākošajām paaudzēm nodot tikai to kultūru, kas bija iesakņojusies ģimenēs. Šobrīd analfabētisms Tibetā faktiski ir izzudis, arī tibetiešu rakstības pratēju skaits ir vairākumā. Tas nozīmē, ka savas tradīcijas izglītībā, vēsturē un kultūrā tagad ir iespējams saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm daudz efektīvāk,» uzsvēra Tibetas Informācijas biroja ģenerālsekretārs.
Rietumu pasaules bieži paustās bažas par tibetiešu kultūras saglabāšanu Ķīnas un Tibetas reģiona varas iestādēm liek pastāvīgi informēt par saviem centieniem šajā sakarā un skaidrot, ka Tibetā šādu problēmu nemaz neesot.
«Tibetā tradicionālais mijas ar moderno, tomēr vienkāršie iedzīvotāji vairāk dzīvo atbilstoši tradicionālajam dzīvesveidam. Man ir grūti iedomāties, ka tad, ja iekšienē nebūtu stimula pašsaglabāties un attīstīties, kāds to varētu uzspiest no ārpuses. Par laimi, tibetiešu sabiedrībā notiek gan tradīciju saglabāšana, gan attīstība, turklāt Ķīnas Tautas Republikas konstitūcija nodrošina tibetiešu tradīciju aizsardzību. Par tibetiešu tradīciju saglabāšanu pasaulē bieži it kā uztraucas, tomēr mums šādas problēmas nav, politiskā un sabiedriskā vide ir ļoti pozitīva, lai šādas problēmas nebūtu,» norādīja Dzjingme.
Tibeta arī cenšas attīstīt starptautisko tūrismu. Ārvalstu tūristu skaits Tibetā katru gadu strauji pieaug, pērn tie bija 300 000 cilvēkreižu, neieskaitot uzaicinātās delegācijas un dažādas grupas.
«Gan latviešu, gan citu ārzemnieku vizītes Tibetā, gan mūsu ierašanās Latvijā ir šī divpusējā kultūras apmaiņa. Šādā procesā mēs arī spējam skaidrot situāciju un mainīt šos viedokļus,» viņš piebilda, atzīstot, ka bieži saskaras ar ārzemnieku vēlmi tibetiešiem it kā palīdzēt. «Arī ASV medijos bieži izskan, ka tibetiešiem ir jāpalīdz. Bet šādus apgalvojumus apgāzt palīdz informācija, statistika par neizglītoto cilvēku un analfabētu skaitu pirms 60 gadiem un tagad, cik bija skolu tad un cik ir šodien, cik bija universitāšu un cik ir šodien. Šobrīd Tibetā ir vairāk nekā 1500 dažādu mācību iestāžu, darbojas plaša tautas izglītības sistēma, kas sākas ar sākumskolu un stiepjas cauri visam izglītības procesam, tā ir vienota integrēta izglītības sistēma, kurā cilvēkiem tiek piedāvāta bezmaksas izglītības iespēja. Analfabētu skaits ir mazāks par 1% tibetiešu,» skaidroja Dzjingme.
Puse no Tibetas teritorijas patlaban ir aizsargājamo dabas teritoriju statusā, kur nav ļauta saimnieciska darbība, kas varētu kaitēt dabai, norādīja Tibetas amatpersona. «Visdažādāko reliģisko pasākumu norise mūsdienu Tibetā ir ļoti atvērta un tā netiek nekādā ziņā iegrožota. Ar novembri sākas reliģisko ceremoniju periods Lhasā un ļoti daudzi lopkopji un zemkopji dodas uz lūgšanām. Tas, ka svētceļnieku skaits ir tik liels, un turklāt ar katru gadu palielinās, nozīmē, ka viņi to var atļauties, ka viņu dzīves līmenis ir paaugstinājies. Tātad viņiem ir iespējas uzkrāt naudu šādiem pasākumiem. Tibetiešu labklājības līmenis šobrīd ir diezgan augsts,» norādīja Tibetas Informācijas biroja ģenerālsekretārs.
Jautāts par to, vai reliģiozie tibetieši netiek atstumti no savas zemes pārvaldes, jo ticīgi cilvēki nevar būt Komunistiskās partijas biedri, Dzjingme uzsvēra, ka valsts politika šajā sakarā ir ļoti toleranta, turklāt augstus amatus var ieņemt arī tie, kuri nav partijas rindās.
«Partijas biedri tiešām nedrīkst būt reliģiozi, bet, godīgi sakot, politika attiecībā uz to ir ļoti toleranta. Nav nekādu prasību, lai cilvēks nekad nebūtu bijis reliģiozs – varbūt šodien tu neesi reliģiozs, rīt būsi ticīgs un otrādāk. Tāpēc šeit ir plašas manevru iespējas. Mēs darām visu iespējamo, lai ticība neatsauktos uz cilvēka izvēlēto karjeras ceļu. Turklāt visiem nav jābūt partijā, lai varētu pārvaldīt savu dzimto zemi, jo ikvienā struktūrā ir gan partijas biedri, gan citi, kas tādi nav. Un visi dara vienu un to pašu darbu. Ir ļoti daudz bezpartejisko, kuri ir sasnieguši ļoti augstus amatus pašvaldībā un Tibetas autonomā reģiona valdībā,» uzsvēra Dzjingme.
Jautājumā par samierināšanās iespējām ar trimdā dzīvojošo tibetiešu garīgo līderi Dalailamu, oficiālās Tibetas pārstāvis bija strikts: «Ķīnas un Tibetas politika attiecībā uz Dalailamu ir ļoti skaidra - viņam ir jāatsakās no idejas par Tibetas neatkarību un plašāku autonomiju. Viņam ir jāatzīst, ka Tibeta ir Ķīnas autonomais reģions. Jāatzīst arī tas, ka Taivāna ir vienotās Ķīnas sastāvā.»
Komunistiskās Ķīnas armija Tibetu okupēja 1950.gadā, taču deviņus gadus vēlāk pēc neveiksmīgas sacelšanāsDalailamam izdevās aizbēgt uz Indiju. Dalailamas pārstāvji līdz 2010.gadam noturēja vairākas sarunu kārtas ar Ķīnas amatpersonām, taču pēc vadības nomaiņas Pekinā šis dialogs tika iesaldēts. Pekina apsūdz Dalailamu separātisma uzkurināšanā nolūkā izveidot neatkarīgu Tibetas valsti. Pats Dalailama to noliedz, apgalvojot, ka vēlas vienīgi tibetiešu autonomiju Ķīnas sastāvā.
«Dialoga iespējas pastāv, taču ir priekšnosacījumi, kas ir jāizpilda abām pusēm, ieskaitot Dalalaimu. Viņš ir fiziska persona, nevis valdības pārstāvis, tāpēc mēs ar viņu vai viņa apkārtnē esošajiem cilvēkiem komunicējam kā ar fiziskām personām. Viņš ir tibetiešu garīgais līderis, taču uzņemas daudz plašākas pilnvaras. Tomēr nav nevienas valsts pasaulē, kas viņu būtu atzinusi par likumīgo Tibetas valdības vadītāju,» uzsvēra Dzjingme.
