Trauksmes cēlēju aizsardzības likumu bremzē aizvien jauni ministriju aizbildinājumi

«Whistleblowers» jeb trauksmes cēlēji. Tā pasaulē dēvē cilvēkus, kuri ziņo par nelikumībām savā darbavietā sabiedrības interešu vārdā. Daudzviet pasaulē šos cilvēkus sargā īpašs regulējums. Latvijā tāda šobrīd nav. Pie tā tagad sāka strādāt valsts sekretāru sanāksme. Ir paredzēts, ka šie cilvēki varēs vērsties Valsts kancelejā. Tomēr likumprojekta izstrāde jau sākusi pamatīgi buksēt.

Pārtikas uzņēmuma darbinieks, kas novēro veselībai bīstamu vielu pievienošanu produktiem vai sanitāro prasību neievērošanu; iestādes jurists, kas pamana, ka publisko iepirkumu dokumenti regulāri tiek sagatavoti noteiktu komersantu interesēs; grāmatvedis, kurš informēts par melno grāmatvedību uzņēmumā. Ziņojot par šiem pārkāpumiem, kas var apdraudēt sabiedrības intereses, viņiem pašiem gan, visticamāk, draudētu darba zaudēšana vai arī citas nelabvēlīgas sekas.

Par to liecina arī Kaijas Sjomkānes pieredze. Šī gada sākumā «de facto» sižetā viņa atklāja, ka Valsts probācijas dienesta (VPD) vadība noklusē problēmas elektroniskās uzraudzības sistēmas ieviešanā. Piemēram, par elektroniskajām aprocēm, kuras piegādātājam vairumā bija jāaizstāj gandrīz tukšās baterijas dēļ. Projekta koordinatore pēc intervijas izpelnījās vairākas disciplinārlietas, un, beidzoties viņas līguma termiņam, tas tika automātiski izbeigts.

«Būtībā tas mans stāvoklis bija tāds ļoti pazemojošs, jo mani nosēdināja telpā, kurā nebija dabiskā apgaismojuma un virs manas darba vietas nebija mākslīgā apgaismojuma. Tā ka būtībā man piedāvāja sēdēt tumsā. (…) Pēdējos četrus sava darba mēnešus es pavadīju tādā absolūtā izolētībā no kolektīva. (…) No viena amata pienākumu punkta, kas bija «veikt dažādus citus pienākumus,» tika izveidots kaut kāds mistisks darba uzdevums, kuru man lika veikt. Pārējie amata pienākumu punkti tika absolūti ignorēti,» stāsta bijusī VPD darbiniece Sjomkāne.

Latvijā trauksmes cēlēji īpaši sargāti netiek, lai gan šādas rekomendācijas jau daudzu gadu garumā ir sniegušas dažādas starptautiskās organizācijas. Arī Latvijas nevalstiskās organizācijas, piemēram, «Delna,» jau vairākkārt ir mudinājušas politiķus izstrādāt ziņotāju jeb trauksmes cēlēju aizsardzības mehānismu. Tikai 2014.gada vidū Valsts kanceleja izveidoja darba grupu likumprojekta izstrādei, bet pagājušā gada sākumā parakstīja arī īpašu memorandu ar «Delnu,» prokuratūru un KNAB par trauksmes cēlēju aizsardzību.

Kāpēc nepieciešams atsevišķs likums, Sabiedrības par atklātību «Delna» jurists Jānis Veide skaidro šādi: «Šobrīd Darba likumā ir viena norma par to, kas pasaka, ka nedrīkst radīt sekas, bet skaidri ir redzams, ka tā nedarbojas efektīvi. Pēc tam, lai pierādītu savu nevainīgumu, tev ir jāgriežas tiesā, kas aizņem laiku, kas aizņem resursu. Un ja pēc laika tu esi vinnējis, tad, labi, tev būs kompensācija, bet tas process beigās ir diezgan pazemojošs.»

Jaunajā likumprojektā ir paredzēta gan trauksmes cēlēja anonimitātes nodrošināšana, gan aizliegums radīt viņam nelabvēlīgas sekas. Iecerēts bija arī pienākums darba devējam pierādīt, ka vēršanās pret darbinieku nav saistīta ar trauksmes cēlēja ziņojumu. Nelabvēlīgās sekas būtu jānovērš uzreiz, turklāt par tādu radīšanu darba devējam draudētu naudassods.

Likumprojektu ministrijas un citas iestādes skaņoja gandrīz gadu, taču ceturtdien Valsts sekretāru sanāksmē (VSS), kur bija jārunā par detaļām, atsevišķu ministriju pārstāvji pēkšņi sāka izteikt arī konceptuālus iebildumus. «Man nebija iebildums, man bija komentārs un bija jautājums likuma izstrādātājam, lai precīzi raksturo niansi, kas man bija svarīga. Pirmkārt, cik ilgā laika periodā tiek aizsargāts trauksmes cēlējs, jo man kā iestādes vadītājam tas ir ļoti svarīgi. Otrkārt, man ir svarīgi, kā var aizsargāt to cilvēku, pret kuru šie trauksme tiek celta,» pēc sēdes skaidroja Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Kaspars Ozoliņš.

Patiesībā likums nemaz nesargātu apzināti nepatiesu ziņu sniedzējus, un trauksmes cēlēja statuss neatbrīvotu no atbildības pildīt savus pienākumus un darba kārtības noteikumus. Tomēr bažas par to, ka jauns darbinieks pašā sākumā cels trauksmi, lai nekad nevarētu tikt atlaists, VSS sēdē skanēja vairākkārt. Pagaidām neatrisināts palika arī jautājums, kura būs trauksmes cēlēju aizsardzības iestāde, tāpēc valsts sekretāri lemšanu atlika līdz novembra beigām.

Saskaņā ar plānu, likumam ir jābūt uzrakstītam līdz gada beigām, taču vēl joprojām nav pārvarēts pat pirmais pakāpiens – Valsts sekretāru sanāksme. Tikai pēc tam likumprojekts nonāks valdībā un no turienes – Saeimā. Optimistiskās prognozes ir, ka spēkā tam būtu jāstājas līdz nākamā gada vidum. Taču līdzšinējais process šādas cerības liek apšaubīt.

Viena no likumprojekta autorēm, Valsts kancelejas Pārmaiņu vadības nodaļas konsultante Inese Kušķe gan domā, ka kavēšanās neesot ļaunprātīga: «Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, daudzšķautņains jautājums, kur iesaistītas dažādas jomas. Un tas ir tiešām jauns jautājums. Tāpēc arī rodas šīs plašās debates, jo ir bažas no valsts institūciju puses, kā mēs ieviesīsim šo likumu, vai mums tam ir pietiekami resursi, kompetence.»

Valsts kancelejas piedāvātais likumprojekts gan neparedz iespēju kā trauksmes cēlējus sargāt arī tos, kas par problēmu ir paziņojuši publiski, piemēram, medijiem. Lai gan ārvalstu praksē ir arī šāda pieredze, kuru turklāt ir aktualizējuši pēdējā laika skandāli, piemēram, Panamas dokumenti vai «LuxLeaks». Kušķe piekrīt, ka jautājums ir aktuāls, tomēr uzskata, ka Latvijai uz to būtu jāvirzās pakāpeniski: «Mums sākumā ir jāpanāk vienošanās par ziņošanu iekšēji un par ziņošanu kompetentajām iestādēm. Un ar laiku mēs varam izvērtēt šī likumprojekta ieviešanas efektivitāti un to vajadzības gadījumā papildināt.»

Pie žurnālistiem cilvēki gan nereti vēršas jau pēc tam, kad ir runājuši par problēmām savā iestādē vai ziņojuši par to augstākai vadībai, taču bez rezultāta. Arī Kaija Sjomkāne bija vērsusies Tieslietu ministrijā, kas arī ir viena no trauksmes cēlēju aizsardzības regulējuma virzītājiem. Ministrijas valsts sekretārs Raivis Kronbergs bijušās VPD darbinieces gadījumu atceras, taču problēmas tajā nesaskata: «Mēs konstatējām, ka viņai nav taisnība. Mēs konstatējām to, ka viņai pirms šī projekta tika izstāstīti termiņi, cik ilgi šo projektu realizēs. Un par tām sūdzībām no vienas ēkas pārcelšanas uz otru – tās arī nebija pamatotas, jo šī [Elektroniskās uzraudzības] centra izveide patiešām notika citā pilsētas daļā nekā varbūt bija sākumā plānots.»

Kaija Sjomkāne pēc aiziešanas no Probācijas dienesta kādu laiku nevarēja atrast darbu, tomēr viņa ir pārliecināta, ka ir rīkojusies pareizi. Tāpēc viņa cer uz Trauksmes cēlēju aizsardzības likumu – tas varētu iedrošināt tos, kurus viņas pieredze ir nobiedējusi. «Nelikumības ir jārisina lokāli. Ne vienmēr var sagaidīt, ka atbrauks žurnālists uz katru iestādi, ne vienmēr atnāks Valsts kontrole uz katru iestādi. Tas ir praktiski neiespējami. Tad ir jādod iespēja pilsoņiem iesaistīties viņiem svarīgu jautājumu risināšanā,» saka Sjomkāne.

Tiesībsarga birojs šonedēļ atteicās kļūt par trauksmes cēlēju kontaktpunktu, jo tas izmaksāšot pārāk dārgi, bet likumprojekta ieviešanai nekāds papildu finansējums nav paredzēts. Nav gan dzirdēts izsvērts pamatojums, kāpēc tam nevarētu novirzīt daļu no ēnu ekonomikas apkarošanai paredzētajiem līdzekļiem, jo trauksmes cēlēji varētu būtu iedarbīgs instruments cīņai ar aplokšņu algām.