Latvijas Republika tika proklamēta 1918.gada 18.novembrī. Ar šo brīdi Latvijas teritorijā iesākās jauns laikmets – Latvijas valsts laikmets. Vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš portālam TVNET ieskicēja situāciju Latvijas teritorijā dažu gadu desmitu griezumā pirms neatkarības iegūšanas.
Administratīvi Latvijas teritorija bija sadalīta guberņās, to robežas bija veidojušās dažādu vēsturisku notikumu kontekstā, nevis ņemot vērā tautu apdzīvotības etnogrāfiskās robežas.
18. gadsimta beigās visa Latvijas teritorija bija nonākusi Krievijas impērijas sastāvā,
un administratīvi tā bija sadalīta Kurzemes un Vidzemes guberņā, savukārt Latgale bija Vitebskas guberņas sastāvdaļa.
Krūmiņš pieminēja, ka Vidzemes guberņā ietilpa arī liela daļa mūsdienu Igaunijas teritorijas, Tartu un Pērnavas pilsētas ieskaitot.
Pēc pārvaldes formas Krievijas impērija bija monarhija – absolūta vara piederēja imperatoram (caram).
Pirmo soli konstitucionālas monarhijas virzienā Krievija spēra tikai 1905.gada revolūcijas iespaidā, kad tika iedibināta Valsts domes institūcija – vēlēts parlaments ar visai limitētu reālo ietekmi.
Tajā pašā laikā institūciju pārstāvju vai deputātu izraudzīšanās kārtība ievērojami atšķīrās no mūsdienām.
Ļoti būtisks faktors bija ne tikai izcelsme, bet arī mantiskais stāvoklis.
Vietējās pašpārvaldes funkcijas Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņās pildīja landtāgi, kuru locekļi varēja būt tikai muižnieki, kas gandrīz visi bija vācbaltieši.
Laukos pagastu sapulcēs piedalījās māju īpašnieki vai rentnieki, savukārt bezzemnieki virzīja tikai vienu pārstāvi no katriem desmit.
Mantiskais cenzs (nomaksāto nodokļu apjoms, vēlāk noteiktas vērtības īpašums) vēl lielākus ierobežojumus vēlētāju sarakstos uzlika pilsētās, piemēram,
Rīgā vēlētāju sarakstos neiekļuva vairāk par procentu no iedzīvotāju kopskaita.
Iedzīvotāju lielākā daļa bija latvieši, taču kopumā vide bija multietniska un multikulturāla. 19. – 20. gadsimtu mijā nevienā no trim lielākajām Latvijas pilsētām (Rīgā, Liepājā un Daugavpilī) kādai no Latvijas etniskajām grupām nebija absolūta vairākuma.
Latviešu lielākais skaits dzīvoja laukos, savukārt lielākais skaits no vācu un ebreju tautības iedzīvotājiem dzīvoja pilsētās.
Vācbaltieši bija skaitliski neliela, taču saimnieciski un arī politiski ietekmīgākā Latvijā dzīvojošā etniskā grupa. 50 gadu laikā (1863 – 1914).
Latvijas iedzīvotāju skaits dubultojās, sasniedzot vismaz 2,5 miljonus iedzīvotāju.
Sevišķi strauji iedzīvotāju skaits pieauga 20.gadsimta sākumā – laika posmā no 1897. gada līdz 1914. gadam par vairāk nekā 600 000 iedzīvotājiem, lielā mērā uz iebraucēju rēķina. Krūmiņš šeit piemin, ka
Pirmā pasaules kara laikā, tuvojoties Vācijas karaspēkam, Latvijas teritoriju pameta gandrīz miljons iedzīvotāju.
Vispārējais izglītības līmenis (lasītprasme un rakstītprasme) Latvijā (izņemot Latgali) bija viena no augstākajām Eiropā (lasītprasme Vidzemē 1897.gadā - 94,6%), tomēr pat vidēja līmeņa izglītību iegūt latviešu valodā ilgi nebija iespējams.
Tikai 1881. gadā Rīgā tika izveidota pirmā elementārskola latviešu bērniem,
Latgalē situācija bija vēl kritiskāka – lielākā daļa latviešu tautības bērnu un jauniešu nemācījās vispār.
No Latgales pilsētu pamatskolu bērniem tikai 3% (!) bija latviešu tautības (lielākā daļa bija ebreju, krievu un poļu tautības). Latgalē no 1865.gada, pēc poļu sacelšanās, līdz 1904 gadam pastāvēja latīņu drukas aizliegums, kas būtiski aizkavēja šā novada attīstību.
Rīgas Politehniskajā institūtā - pirmajā Latvijas teritorijā izveidotajā augstskolā – 1863. - 1910. gadā latviskas izcelsmes absolventu kopskaits nepārsniedza 10%, tomēr
kopumā 20.gadsimta sākumā latviešu studentu skaits strauji auga.
Ekonomiski Latvijas teritorija bija viens no attīstītākajiem Krievijas impērijas reģioniem.
Līdzīgi kā padomju okupācijas periodā Baltijas provinces, pateicoties augstajai ekonomiskajai aktivitātei un produktivitātei, Krievijas impērijas budžetā ienesa krietnu peļņu un finansiāli centrālajai varai bija ļoti izdevīgas.
Sestā ienesīgākā impērijas guberņa 1913. gadā bija Vidzemes guberņa ar 22,9 miljonu rubļu atlikumu;
būtiskus ieņēmumus kroņa kasei deva arī Kurzemes guberņa – 11,9 miljonus, bet Igaunija – 2,8 miljonus.
Pozitīva bija arī Vitebskas guberņas bilance, kuras sastāvā atradās Latgale (1,4 miljoni). Salīdzinājumam – Pēterburgas guberņas deficīts bija 296 miljoni, bet Sibīrijas guberņu – 215 miljoni rubļu.
Latvijas teritorija 20.gadsimta sākumā bija viena no industrializētākajām teritorijām Krievijas impērijā,
šeit lielu lomu spēlēja kā iedzīvotāju izglītības līmenis un darba tikums, tā arī vietējās saimnieciskās elites ciešie sakari ar citām Eiropas valstīm.
20.gadsimta sākumā Rīga bija kļuvusi par ceturto lielāko Krievijas impērijas pilsētu ar lielāko eksporta ostu.
Latvijā, labākus dzīves apstākļus meklējot, ieplūda arvien lielāks skaits imigrantu no citiem Krievijas impērijas reģioniem.
Lauksaimniecības jomā 19.gadsimta otrajā pusē Latvijas laukos notika būtiskas pārmaiņas – kā nopietns spēlētājs un alternatīva muižām (lielsaimniecībām) lauksaimniecības produkcijas ražošanas tirgū ienāca individuālās zemnieku saimniecības.
Izmaiņas likumdošanā pavēra visai plašas tiesības ievērojamai zemnieku daļai kļūt no zemes lietotājiem (nomniekiem) par zemes īpašniekiem. 19. gadsimtā notika visai būtiskas lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenu izmaiņas, un tās tiešā veidā ietekmēja zemes tirgus aktivitāti.
Strauji pieaugot labības cenām,
vēl straujāk pieauga lauksaimniecībā izmantojamās zemes cenas,
jo daudzi lauksaimnieki centās visiem līdzekļiem kļūt par zemes īpašniekiem, cerot uz līdzīgām attīstības tendencēm arī nākotnē.
Tomēr 19. gadsimta 80. un 90. gados labības cenas kritās, kas daudziem zemniekiem radīja finansiālas problēmas, daudzas saimniecības tika izūtrupētas.
Salīdzinoši labākā situācijā bija muižnieki, kuri caur landtāgiem bija saglabājuši būtiskas privilēģijas, arī nodokļu atlaides.
Šāda situācija radīja visai lielu neapmierinātību plašos lauku iedzīvotāju slāņos, kas vietām pārauga vardarbīgos protestos 1905. – 1907. gada revolūcijas laikā.
Baltijas provinces (Kurzeme, Vidzeme un Igaunija) bija nozīmīgs faktors Krievijas impērijā.
Visu iedzīvotāju slāņu augstais izglītības līmenis, kā arī atšķirīgā vēsturiskā eiropeiskā pieredze asi kontrastēja ar gandrīz visu pārējo Krievijas teritoriju.
Līdzīga eiropeiskas attīstības pieredze vēl bija vienīgi Polijas, Lietuvas un Somijas teritorijām.
Liela ietekme Krievijas valsts pārvaldē bija vācbaltiešiem, daudzi no kuriem ieņēma atbildīgus amatus centrālajā valsts pārvaldē.
Pirmā pasaules kara priekšvakarā Latviju varēja pieskaitīt tām Eiropas teritorijām, kurās bija augsts nacionālā valstiskuma vai vismaz autonomijas veidošanās potenciāls, taču to aizkavēja esošā valstiskā realitāte.
Pirmais pasaules karš, lai arī nesa lielu saimniecisku postu un daudzus upurus, tomēr virknei Eiropas tautu pavēra ceļu uz nacionālu valstiskumu.
Latvieši bija vieni no tiem, kas šo iespēju izmantoja.
