Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) nav saskatījusi Latvijas pārkāpumus saistībā ar vairāku iesniedzēju izraidīšanu uz Krieviju, informēja Ārlietu ministrijā (ĀM).
ECT nesaskata Latvijas pārkāpumus saistībā ar vairāku iesniedzēju izraidīšanu uz Krieviju
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kā liecina lietas materiāli, ECT iesniegtajā pieteikumā iesniedzēji, atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu, kas nosaka spīdzināšanas un necilvēcīgas izturēšanās aizliegumu, sūdzējās par risku, kuram viņi esot tikuši pakļauti, izraidot viņus uz Krieviju. Iesniedzēji apgalvoja, ka Latvijas valsts iestādes nebija pienācīgā kārtā izvērtējušas šos riskus un ka šajā sakarā viņiem arī nebija pieejams efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis.
Tāpat, atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, kas nosaka privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, iesniedzēji apgalvoja, ka viņu izraidīšana bija nesamērīga iejaukšanās viņu privātajā un ģimenes dzīvē. Visbeidzot iesniedzēji apgalvoja, ka Latvijas iestādes ir mēģinājušas ietekmēt un kavēt tiesvedības norisi ECT.
ECT iesniedzēju sūdzības par Konvencijas 3.panta un 13.panta iespējamiem pārkāpumiem atzina par acīmredzami nepamatotām, jo no lietas materiāliem bija secināms, ka jau kopš 1998.gada abi iesniedzēji regulāri izceļoja uz Krieviju, kas savukārt apstiprināja, ka paši iesniedzēji neuzskatīja, ka atrašanās Krievijas teritorijā viņus pakļautu spīdzināšanas vai necilvēcīgas izturēšanās riskam.
Tiesa arī konstatēja, ka iesniedzēji par iespējamiem riskiem Latvijas iestādes bija informējuši jau pēc tam, kad viņi bija izraidīti no Latvijas teritorijas, nosūtot faksu iekšlietu ministram un Valsts robežsardzei. Tiesa īpaši atzīmēja, ka minētā faksa saturs bija pārāk neskaidrs un nekonkrēts, lai to varētu uzskatīt par informāciju, kas radītu pamatotas bažas par iespējamiem spīdzināšanas riskiem. Turklāt minētais fakss tika nosūtīts ar novēlošanos.
Tā kā ECT bija konstatējusi, ka iesniedzējiem nav «pamatotas prasības» attiecībā uz Konvencijas 3.panta iespējamu pārkāpumu, tā secināja, ka arī iesniedzēju sūdzība par Konvencijas 13.panta iespējamu pārkāpumu ir acīmredzami nepamatota.
Attiecībā uz iesniedzēju sūdzību par Konvencijas 8.pantu, ECT pievērsās Imigrācijas likumā noteikto lēmumu, ar kuru personai tiek noteikts ieceļošanas aizliegums Latvijā, pamatojoties uz riskiem valsts drošībai, pārsūdzības kārtībai. Šajā sakarā ECT norādīja, ka iesniedzēji nebija vērsušies Satversmes tiesā, kas konkrētajā lietā ECT ieskatā bija uzskatāma par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, jo iesniedzējiem labvēlīgs Satversmes tiesas spriedums kalpotu par pamatu nacionālā procesa atjaunošanai.
Tā kā iesniedzēji šo viņiem pieejamo tiesību aizsardzības līdzekli nebija izsmēluši, šo sūdzības daļu ECT atzina par nepieņemamu izskatīšanai. Savukārt vērtējot iesniedzēju izraidīšanas ietekmi uz viņu tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, ECT atzina, ka iesniedzēju izraidīšana ir uzskatāma par iejaukšanos šajās tiesībās. Tomēr ECT tālāk secināja, ka iesniedzēju izraidīšana bija notikusi «saskaņā ar likumu» un tās leģitīmais mērķis bija sabiedriskās kārtības un valsts drošības aizsardzība.
Vērtējot izraidīšanas samērīgumu, ECT atzīmēja, ka iesniedzēji savā sūdzībā nebija argumentēti norādījuši, cik lielā mērā izraidīšana ir ietekmējusi viņu attiecības ar ģimenes locekļiem. Tāpat ECT konstatēja, ka piemērojamais tiesiskais regulējums paredz periodisku ieceļošanas aizlieguma turpmākās nepieciešamības pārskatīšanu. Visbeidzot, atsaucoties uz valstīm atvēlēto rīcības brīvību, ECT uzskatīja, ka valsts iestāžu sniegtais pamatojums bija svarīgs un pietiekams, lai atzītu, ka iejaukšanās iesniedzēju tiesībās ir bijusi samērīga ar leģitīmo mērķi un tādēļ «nepieciešama demokrātiskā sabiedrība». Ņemot vērā šos apsvērumus, ECT atzina šo iesniedzēju sūdzību par acīmredzami nepamatotu un noraidīja.
Visbeidzot, attiecībā uz iesniedzēju sūdzību, ka Latvijas iestādes esot mēģinājušas iejaukties tiesvedības gaitā ECT, ECT atzīmēja, ka, izņemot īsu norādi vienā no ECT adresētajām vēstulēm, iesniedzēji nav snieguši nekādu citu izvērstāku šīs sūdzības pamatojumu. Tāpat iesniedzēji nebija apgalvojuši, ka valsts iestādes būtu mēģinājušas sazināties ar viņiem saistībā ar ECT notiekošo tiesvedību, vai izdarīt uz viņiem jebkāda veida spiedienu. Ņemot vērā šos apsvērumus, ECT neuzskatīja par nepieciešamu izvērtēt šo iesniedzēju sūdzību.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
Kā liecina lietas fakti, abi iesniedzēji ir čečenu tautības Krievijas pilsoņi. 2012.gada 26.jūlijā iekšlietu ministrs, izvērtējot valsts drošības iestāžu sniegto informāciju, pieņēma lēmumu noteikt abiem iesniedzējiem ieceļošanas aizliegumu Latvijā uz nenoteiktu laiku, kā arī iekļaut par viņus tā dēvētajā Šengenas informācijas sistēmas «melnajā sarakstā», lai uz nenoteiktu laiku liegtu ieceļošanu un uzturēšanos valstīs, kuras savā starpā atcēlušas robežkontroli.
Tā paša gada 1.augustā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pieņēma lēmumu anulēt pirmajam iesniedzējam izsniegto uzturēšanas atļauju, kā arī atteikumu piešķirt uzturēšanās atļauju otrajam iesniedzējam. 2012.gada 2.augustā Valsts robežsardze pieņēma lēmumus par abu iesniedzēju piespiedu izraidīšanu, līdz ar to abi iesniedzēji tika izraidīti uz Krieviju.
Vēlāk iesniedzēji vērsās pie ģenerālprokurora, pārsūdzot iekšlietu ministra lēmumus. Ar 2012.gada 23.novembra lēmumu ģenerālprokurors daļēji grozīja iekšlietu ministra 2012.gada 26.jūlija lēmumos ietverto pamatojumu, izslēdzot no tiem atsauci uz Imigrācijas likuma 61.panta pirmās daļas 1.punktu un 3.punktu. Pārējā daļā iekšlietu ministra lēmumi tika atstāti negrozīti.